Norvēģu dokumentālists un žurnālists Pols Refsdāls jau vairāk nekā 30 gadus devies uz konfliktos kūsājošajām zemēm, lai izzinātu cilvēces neviennozīmību. Šrilanka, Kosova, Čečenija, Birma, Gvatemala, Pakistāna – tās ir tikai dažas valstis, kurās Refsdāls uzturējies, lai radītu kara seju ekstrēmus tuvplānus.
Savas žurnālista gaitas Refsdāls uzsāka 20 gadu vecumā, dodoties uz Afganistānu, lai pētītu modžahedus – afgāņu kaujiniekus, kas cīnās pret „Taliban”. Ilgus gadus sadarbojies ar CNN, „Al Jazeera” un citām telekompānijām un ziņu aģentūrām. Uzņemot savu pirmo filmu Afganistānā, Refsdālu kopā ar afgāņu tulku nolaupīja „Taliban” grupējums. Pavadījis sešas dienas neziņā, nokaulējis izpirkuma maksu un naudas meklējumos pats sazvanījis vairākus televīzijas kanālus un Norvēģijas vēstniecību, režisors visbeidzot tika atbrīvots. Pēc visa notikušā Refsdāls ir praktizējošs musulmanis – viņš konvertējās islāmā gūsta laikā, lai gan interesējies par islāmticību jau iepriekš. Daudzi viņu kopš tā laika pazīst kā Paulu Salahadinu Refsdālu.
“Jā, sevi uzskatu par musulmani. Arī Kabula man patīk labāk kā Oslo,” neslēpj režisors. Refsdālu saista otra patiesības šķautne – ne tā, ko konstruē Rietumu televīzija un plašsaziņas līdzekļi. Forumu atklās Refsdāla filma „Dugma:Poga”, kurā izsekots „Al-Qaeda” kaujiniekiem-pašnāvniekiem, kuri gaida savu kārtu, lai dotos izpildīt misiju, kas zināma kā džihādistu „Dugma”.
“Mans mērķis bija parādīt karu un ienaidnieku no cita skatpunkta,” saka režisors.
Foruma atklāšanas dienā, 7. septembrī, plkst. 18 kinoteātrī „K.Suns” Refsdāls piedalīsies diskusijā, kas veltīta terorisma, migrācijas, identitāšu konstruēšanas medijos un svešās kultūras ienākšanas tematikām.
Savukārt Jeržijs Sladkovskis ir Zviedrijā dzīvojošs polis – Eiropas dokumentālā kino klasiķis. Viņa dzīve sākotnēji saistīta ar humanitārajām disciplīnām – savulaik mācījies klasisko filoloģiju Nikolaja Kopernika universitātē Toruņā un žurnālistiku Varšavas universitātē.
Sladkovskis veidojis filmu „Nāves trijstūris” (Death Triangle, 1990), par kuru saņēmis „Prix Italia”, savukārt Eiropas Kinoakadēmijas Fēliksa balvu ieguvis par filmu „Vendeta” (Vendetta, 1996), kas ir 52 minūtes dzīvās vēstures – filmā režisors dokumentē asiņainos notikumus Albānijā 90. gadu vidū. Ievērību izpelnījusies arī filma „Degvīna ražotne” (Vodka Factory, 2010), kas stāsta par spirtoto dzērienu fabrikā strādājošo pusmūža strādnieci Vaļu un viņas attiecībām ar pusaugu dēlu.
Sladkovski saista dzīves īpatņi – neordināri protagonisti, kas kontrastē ar vidi un sabiedrību, kurā tie dzīvo. Nereti poļu dokumentālā kino klasiķis pievēršas ģimenes attiecībām, šķetinot ne tik daudz katru varoni, cik vecāku maigās varas izpausmes attiecībās ar bērniem – šis motīvs jaušams arī filmā „Dons Žuans” (Don Juan, 2015). Filmā "Dons Žuans" mātes Marinas un dēla Oļega attiecības pārtop par psiholoģisko dueli, kur tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, kas ir disfunkcionalitāte un kas – savpatnība?
Filma plūkusi laurus Amsterdamas (IDFA), Gēteborgas un citos nozīmīgos filmu festivālos. Zīmīgi, ka šīs filmas operators ir Voiteks Starons, kurš sadarbojies kopā ar režisori Lailu Pakalniņu filmā „Ausma” (Dawn, 2015).
Tikšanās ar režisoru notiks 8. septembrī plkst. 18 kinoteātrī „K.Suns” pēc filmas „Dons Žuans” seansa.
Kopš amerikāņu režisora Stīva Hūvera debijas uz kinoekrāna ar filmu „Asins brālis” (Blood Brother, 2013) pagājuši nepilni trīs gadi. Skatītāju un žūrijas balvas Sandensas kinofestivālā, triumfs Tribekas festivālā un dokumentālā kino jaunās cerības tituls iezīmē Hūvera radošo darbību.
Savu ceļu kino nozarē Hūvers uzsācis, veidojot mūzikas videoklipus un reklāmas – gluži kā daudzi citi ievērojami mūsdienu kino meistari. Hūvera filma „Asins brālis” par Rokiju Brātu, jauno sajūtu meklējošo amerikāni Indijā, kas kļūst par audzinātāju bērnu namā, kura iemītniekiem ir HIV vīruss, pirms trim gadiem tika rādīta forumā.
Hūvera debijas filmu noskatījies arī amerikāņu ekrāna filozofs Terenss Maliks, kurš pēcāk kļuvis par filmas „Gandrīz svētais” izpildproducentu.
Filma "Gandrīz svētais" vēsta par mācītāja Genādija Mohņenko neviennozīmīgo misiju glābt atkarības māktos ielu bērnus. Pirmo reizi Hūvers dzirdējis par Mohņenko 2012. gadā, kad pāris viņa draugi atgriezās no Ukrainas ar safilmēto materiālu par pretrunīgo mācītāju.
“Genādija tēls man bija ārkārtīgi saistošs – tā ir acumirklīga uzmanības sasaiste, izdzirdot, ka mācītājs nolaupa bērnus. Par spīti visam, viņš ir fascinējoša personība – Genādiju ir interesanti vērot ne tikai uz ekrāna, bet arī dzīvē.” Veidojot filmu „Gandrīz svētais”, Hūvers uz savas miesas izjutis nokaitēto situāciju Ukrainā – iepriekš medijos lasītais kļuva par viņa paša pieredzi. Krimā cieta režisora radošā komanda –, izdzirdot angļu valodu Mariupolē, prokrieviski orientētie jaunieši pielietoja fizisku spēku un vainoja amerikāņus revolūcijas uzsākšanā.
Tikšanās ar režisoru notiks 9. septembrī plkst. 18 kinoteātrī „K.Suns” pēc filmas „Gandrīz svētais” seansa.
Jau vēstīts, ka Nacionālā kino centra organizētais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums šogad norisināsies 20. reizi, piedāvājot filmu programmu „Ārpus laba un ļauna” ne vien Rīgā, bet arī sešās pilsētās Latvijas reģionos – Cēsīs, Jēkabpilī, Rēzeknē, Talsos, Valmierā un Ventspilī. Filmas tiks demonstrētas oriģinālvalodā ar subtitriem angļu valodā, nodrošinot tulkojumu latviešu valodā.
