Dažviet Latgales pusē pilsētas un novada svētkus izvēlas rīkot tieši kapusvētku laikā, jo aizgājušo piemiņas dienās te vienkopus pulcējas pat simtiem cilvēku.
Ciblas novada Pušmucovas kapi, kas atrodas turpat Pušmucovas ciematā, ir salīdzinoši lieli un veci. Kapusvētkos te ik gadu pulcējas vairāki simti cilvēku - ne tikai vietējie, bet arī no tālākiem novadiem, pat Liepājas un Ventspils.
“Es domāju, ka tas ir mūsu iekšējais pienākums, es pats tagad dzīvoju Vidzemē, bet man ir nerakstīts likums, ka man ir jābrauc,” stāsta Jevgēņijs. Viņš uz kapusvētkiem ir atbraucis ar kundzi.
“Mēs te visu sakopām, jo vairāk nav kas kopj mūsu dzimtas kapus. Kamēr varēsim, tikmēr brauksim. Šodien mēs esam ciemos pie tantes, visi sēžamies pie galda, visu izstāstam par savu dzīvi, parunājam. Tagad, kad sāc saprast, ka dzīve nav mūžīga, tad tie radi aizvien vairāk saista, ļoti gribas redzēt, kā nu kurš pa gadu izmainījies, palīdzēt vienam otram, ja vajag”, stāsta Jevgēņijs.
Arī Voldemārs kapusvētkus apmeklē ik gadu: “Cik sevi atceros, tik arī gājām uz kapiem. Te vectēvs, vecvectēvs apglabāts, vēlāk vecvecāki. Ir gadījies, ka svētkos vēlāk uzaicina radi, bet mēs paši īpaši neko nesvinam. Mani māte un vecmāte veda uz kapusvētkiem. Tolaik bija divi kapusvētki, bija ar baznīckungu, bija ar muzikantiem. Vecmāte gāja uz baznīcu.”
Pušmucovas kapusvētkos šodien redz ne vien vecāka gadagājuma ļaudis. Baznīckunga mācību pie kapu krusta uzklausa arī gana daudz jaunieši un bērni.
“Atnākt vismaz reizi gadā kapiņus sakopt, gan padomāt par tiem mirušajiem mūsu radiem. Mums katru gadu tā ir tradīcija, ka reizi gadā jābūt ģimenei,” par kapusvētku tradīciju - sanākt visai saimei kopā - stāsta Līga, “Šeit vecmamma mamma, mēs te pa sieviešu līniju esam šogad, katru gadu esam te. Sakopjam kapu kopiņas, noliekam puķes. Ja atbrauc tālāki radi, tad klājam galdu, ja pašas, tad kādu tortīti nopērkam.”
Pušmucovietei Antoņinai ir krietni pāri 90, viņas bērnībā šādu kapusvētku neesot bijis. Šī tradīcija te parādījusies tikai Ulmaņlaikos: “Kad man bija kādi divdesmit gadi, tas varētu būt ap 1930. gadu, tad tikai sākās šie kapusvētki. Agrāk apglabāja un viss. Pavisam senāk te nebija ne celiņu, nekā, viss bija aizaudzis.”
To, ka agrāk arī pašu kapu sakopšanas un iekārtošanas tradīcijas bijušas daudz vienkāršākas, atceras arī Leontīns un Rudzītes kundze.
“Retam bija apmales betonētās, vairāk bija parasti krusti. Kapu kopiņas vienkārši bija zeme, kā kuram - citam bija velēnas, citam tāpat. Pilns bija zirgu pajūgu, cilvēku daudz. Viss bija pilns. Pēc svētkiem brauca pie radiniekiem, apciemoja visus,” stāsta Leontīns.
“Te vēl bija mežs un krūmi, kad pirmo reizi atnācu uz kapiem. Dobītes bija izpušķotas ar ziediem, lapiņām un odziņām. Tagad jau savādāk, tagad ir pieminekļi, melni, nevis krusti kā agrāk. Kapusvētki ir diena, kad tiekas visi radi un noskatās arī tās vietiņas, kur gulēs paši,” tā Rudzīte.
Savukārt Ludzā jau vairāk nekā 20 gadus kapusvētki tiek apvienoti ar pilsētas svētkiem, jo daudzi bijušie ludzānieši vasarā pilsētu apmeklē tieši kapusvētku laikā.
“Mums tā skaistā tradīcija. Ļoti daudzi atbrauc uz Ludzu nevis uz pilsētas svētkiem, bet gan uz kapusvētkiem. Mēs parasti darām tā, lai kapusvētku laikā nekādi mēģinājumi nenotiek, nekādi pasākumi nenotiek, lai cilvēki var aiziet uz kapiem pakavēties pie saviem mīļajiem un tad atkal vakarā nākt uz pilsētas svētkiem, uz balli un būt visi kopā,” stāsta Ludzas Tautas nama vadītāja Valentīna Razumovska.
Kapusvētku tradīcija Latgalē vēl arvien ik gadus vienkopus pulcē tuvākus un tālākus radus, uzturot spēkā cilvēku piederību vietējai kopienai. Savukārt rudenī Latgales kapsētās tiek svinēta arī Mirušo piemiņas diena un Visu svēto diena.
