“Katru dienu bija arvien grūtāk un grūtāk, es negribēju iet cilvēkos, es gribēju tikai ieslēgties istabā ar aizkariem ciet, es negribēju ne smieties, neko,” stāsta Iveta, kura četrus gadus cīnījās ar pēcdzemdību depresiju.
Viņa depresiju ir uzveikusi, tomēr atzīst, ka pēc palīdzības negribēja vērsties un ilgu laiku savu saslimšanu neatzina: “Bija smagi, jo ne visi to saprata un ne visi to gribēja pieņemt.
Sākumā tā ir tāda kā cīņa ar vējdzirnavām - pierādīt, ka es neesmu to iedomājusies un ka man ir pēcdzemdību depresija, ka es tiešām gribēju nomirt no tā, cik ļoti man bija slikti. Un viss, ko tu apkārt dzirdi, ir - ka tās ir tavas iedomas.”
Latvijā depresija ir viena no izplatītākajām psihiskajām slimībām, tomēr ārstējas tikai 10 procentu diagnosticēto pacientu. “Katrs desmitais cilvēks, kas atnāk pie ģimenes ārsta, vienalga kādu iemeslu dēļ, piemēram, pēc konsultācijas, viņam ir tāda depresija, kura prasa tūlītēju ārstēšanu. Pēc mūsu aprēķiniem, Latvijā tie ir 70 000 cilvēku katru gadu. Un šeit jūs varat salīdzināt - 70 000, ko rāda mūsu pētījuma dati, un tikai 8 000, kas ir ārstējušies. Ir ļoti daudz cilvēku, kas cieš no depresijas, kas nejūtas labi un nesaņem atbilstošu ārstēšanu,” norāda Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs Elmārs Rancāns.
Vairums iedzīvotāju nedodas ārstēties dažādu stereotipu, sabiedrības nosodījuma un baiļu dēļ. Arī Ivetai bija grūti pieņemt savu saslimšanu: ”Kad es aizgāju pie ārsta, es vienkārši kabinetā sabruku un teicu, ka kaut kas ar mani nav kārtībā, ka es pati sevi nepazīstu - man mājās ir 10 mēnešus jauns mazulis, un es nemaz par to nepriecājos un gribu nomirt. Un tad man ārsts uzstādīja diagnozi - pēcdzemdību depresija.”
Ilgstoša nomāktība, izmaiņas gulēšanas un ēšanas paradumos, nespēks, vēlme izolēties no sabiedrības - šie ir tikai daži no depresijas simptomiem.
Depresija visbiežāk rodas pēc tuva cilvēka zaudējuma un karjeras vai attiecību izjukšanas. Tā izpaužas kā mēnešiem un pat gadiem ilgs nomāktības periods, kam var būt traģiskas sekas, piemēram, pašnāvība. “Brīžiem cilvēku arī pārņem tādas domas, ka vieglākais ir aiziet no dzīves - tās tā sauktās pašnāvību domas.
Līdz pat 80% cilvēku, kas ir labprātīgi aizgājuši no dzīves, tajā brīdi, kad viņi to ir izdarījuši, bija depresīvā stāvoklī, kas netika atpazīts un netika pareizi ārstēts,” skaidro Rancāns.
Sabiedrības aizspriedumus pret psihiskām slimībām cenšas kliedēt Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) kampaņa “Nenovērsies”. SPKC Psihiskās veselības veicināšanas nodaļas vadītājs Toms Pulmanis stāsta, ka “runa nav tikai par depresiju, runa ir arī par citām psihiskām saslimšanām. Šajā kampaņā mums ir trīs galvenie uzsvari. Pirmais - atpazīsti psihisku traucējumu simptomus, otrais - vērsies pēc palīdzības, ja nu šie simptomi ir piemeklējuši, un trešais - nenovērsies no cilvēkiem un sniedz palīdzīgu roku vajadzīgā brīdī.”
Lai gan depresija ir nopietna slimība, to ir iespējams izārstēt. Iveta ar depresiju slimoja četrus gadus, viegli nebija - arī pārtrauca lietot medikamentus un vairākkārt atgriezās depresīvajā stāvoklī. Galvenais ir neklusēt un lūgt palīdzību psihiatram vai ģimenes ārstam.
