Eiropas enerģētiskā atkarība no Krievijas ir milzīga. Lai arī Eiropas enerģētikas komisārs Ginters Etingers vēl nesen atzina, ka tā nav tik liela kā pirms vairākiem gadiem, Vācijas presē izskan minējumi, ka bez Krievijas gāzes Eiropa nespēs izdzīvot ilgāk kā nedēļu.
Bloka bezspēcību attiecībās ar Krieviju intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Viens pret vienu" neslēpa arī eksprezidente Vaira Vīķe Freiberga.
„Teorētiski, ja tūdaļ pēc Gruzijas kara būtu sākuši domāt par Eiropas enerģijas diferenciāciju... Šobrīd tiek būvēti gāzes un naftas vadi, bet šajā laikā ir uzbūvēts arī, piemēram "Nord Stream", kas Austrumvācijas industriju nostāda pilnīgā atkarībā no Krievijas. Tai pašā laikā pa šiem gadiem ASV ir izvirzījušās un tūdaļ kļūs par lielāko slānekļa gāzes ražotāju pasaulē. Ja šī tehnoloģija būtu parādījusies piecus gadus ātrāk un būtu ASV iekšpolitikā pieņemts drosmīgāks lēmums un Kongress būtu atļāvis gāzi eksportēt, tad mēs būtu pavisam citā situācijā,” skaidroja eksprezidente.
Jaunā ģeopolitiskā realitāte likusi saņemties daudziem. Vācijas kanclere Angela Merkele jau paziņojusi, ka plāno pārskatīt valsts enerģētisko politiku.
Uzsvarus gāzes piegāžu dažādošanas meklējumos nācies mainīt arī Latvijai. Ja līdz šim par prioritāti tika uzskatītas ekonomiski izdevīgākās piegādes, tagad priekšplānā ir izvirzījusies piegāžu drošība. Šis aspekts arī licis kritiski paraudzīties uz līdz šim par prioritāti uzskatītajiem projektiem - Baltijas reģionālo sašķidrinātās gāzes termināli un Lietuvas un Polijas gāzes tīklu starpsavienojumu. Latvija šo projektu īstenošanu aizvien atbalsta, taču pēdējo notikumu iespaidā apņēmusies meklēt iespējas izveidot nacionālām vajadzībām domātu sašķidrinātās gāzes termināli.
Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jurijs Spiridonovs atzīst, ka valsts ilgāk negaidīs, „mums tuvāko mēnešu laikā būs jāizšķiras un ar EK jārunā par iespēju finansēt termināli tepat Latvijā”.
„Varbūt ne tik nervozi kā iepriekš, bet mums ir trīs potenciālie projekti - katrs ar saviem plusiem un mīnusiem, un mēs skatīsimies ko ar tiem darīt,” atzina Spiridonovs.
Tehniski terminālis Latvijā varētu būt līdzīgs Lietuvā būvētajam. Tā izmaksas svārstītos no 100 līdz 300 miljoniem eiro. Šī projekta atbalstam plānots meklēt arī Eiropas Savienības līdzfinansējumu.
Enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš gan veltīja kritiku līdzšinējiem gāzes piegāžu diversifikācijas meklējumiem. Viņaprāt Latvija pēdējos gados gan valsts drošības, gan enerģētikas problēmas centusies risināt uz citu rēķina.
"Mēs visu laiku iedomājamies, ka par mūsu drošību allaž jāmaksā kādam citam. Dabūsim ES naudu, atklāsim lielu projektu, pārgriezīsim lentīti..." situāciju raksturoja Ozoliņš.
Viņaprāt arī politiķi nav bijuši gana atklāti ar cilvēkiem, skaidrojot gāzes tirgus atvēršanu.
"Cīņa par cenas radīšanu, konkurenci pirmajā brīdī maksā naudu. Stāstīt, ka labais monopolists vienmēr būs labs, ir meli un patērētāju mānīšana," uzskata eksperts.
Visātrāk vienpusējo atkarību no Krievijas gāzes Latvija varētu likvidēt, veidojot ciešāku sadarbību ar Lietuvu, kur jau šā gada nogalē darbu sāks sašķidrinātās dabasgāzes terminālis.
„Lietuvieši gatavojas rekonstruēt vēl savu pārvades sistēmu, protams, kopīgi ar ES naudu. Tā ir diezgan savāda lieta - kāds cits kaut ko dara mūsu labā, bet mēs tā noskatāmies un pasakām - nē, mēs vēl trīs gadus atļausim mūsu patērētājiem par to tikai domāt, ja kaut kas neparādīsies vietā,” kritiski vērtēja Ozoliņš.
Viņš atgādināja, ka vēl nesen Saeima pieņēma lēmumu turēt Latvijas gāzes apgādes tirgu slēgtu līdz pat 2017.gadam, kad beigsies "Latvijas gāzes" privatizācijas līgums. Tas Latvijas patērētājus aizvien turēs uz Krievijas gāzes adatas.
