Skandināvijas telekomunikāciju milzis "TeliaSonera" savus nodomus iegūt kontroli par tam daļēji piederošajiem Baltijas telekomunikāciju uzņēmumiem un apvienot tos neslēpj jau vairākus gadus, un to ir apliecinājis arī ar darbiem, apvienojot fiksēto un mobilo telekomunikāciju uzņēmumus Lietuvā un Igaunijā.
Tomēr sarunas ar uzņēmumu otru īpašnieku - Latvijas valsti - līdz šim ir noritējušas visai nesteidzīgi, un tikai pērnā gada nogalē zviedru uzņēmuma aktivitātes kļuva uzstājīgākas un ir likušas sarosīties arī valdībai.
- Ko sola abu uzņēmumu apvienošanas scenārijs?
- Kāpēc vērts apsvērt arī esošās situācijas saglabāšanu?
- Ar kādiem riskiem tomēr jārēķinās, ja nedarīsim neko?
Paši Zviedrijas uzņēmuma pārstāvji savu nostāju pamato ar tirgus un tehnoloģiju attīstības tendencēm – "TeliaSonera" stratēģijas un biznesa attīstības vadītājs Kenets Radne pērn uzsvēra, ka atšķirība starp fiksēto un mobilo sakaru operatoriem jau sāk izzust.
"Godīgi sakot, uzskatu, ka galvenais dzinulis šādai tendencei ir tirgus attīstība. Tirgus apstākļi strauji mainās tehnoloģiju konverģences virzienā. Kad mēs sākām savu darbu kompānijās pirms daudziem gadiem, tās nebija necik līdzīgas, bet gan pilnīgi nodalīti biznesi, kuri nerunāja viens ar otru, jo viens otram nebija vajadzīgi. Par tām varēja runāt kā par divām atšķirīgām industrijām. Tomēr šobrīd - pēc vairākiem gadiem - tirgus viennozīmīgi ir attīstījies pavisam citā virzienā.
Daudzie un dažādie pakalpojumi, kas ir saistīti, piemēram, ar satura piedāvāšanu un papildu pakalpojumiem, nosaka to, ka vairs nav nozīmes, ar kādām tehnoloģijām jūs pieslēdzaties tīklam," teica Radne.
Tomēr jaunu pavērsienu sarunās ir ieviesis apstāklis, par kuru nozarē runāja jau dažus mēnešus un ko oficiāli Saeimas komisijas sēdē atzina arī Privatizācijas aģentūras vadītājs Vladimirs Loginovs – nespējot vienoties ar Latvijas valdību par pārmaiņām attiecībā uz uzņēmumu nākotni, "TeliaSonera" varētu apsvērt iespēju aiziet no Latvijas tirgus, pārdot savas daļas LMT un "Lattelecom".
"Iespējams, [pārdot] valstij nevēlamam investoram. Nedomāju, ka varēs sadarboties ar kaut kādu, tādu pilnīgu netīru [investoru], ņemot vērā pēdējos notikumus, kas bija ar "TeliaSonera". Bet kaut kādam nevēlamam investoram viņi varētu pārdot," sprieda Loginovs.
Valdība līdz šim oficiāli nav komentējusi, kā varētu rīkoties gadījumā, ja zviedru uzņēmums patiešām nolemtu aiziet no Latvijas, tomēr uzņēmumu darbības statistika liecina, ka esošā situācija valstij ir bijusi ļoti komfortabla. Tāpēc, kā norāda eksperti, "TeliaSonera" aiziešanas gadījumā valdībai var nākties pacīnīties par to, lai esošā, labvēlīgā situācija saglabātos, jo nav zināms, kādu sadarbības un attīstības modeli vēlētos nākamais iespējamais LMT un "Lattelecom" līdzīpašnieks. Tiesa, šī brīža akciju sadalījums starp Latvijas valdību un "TeliaSonera" vienlaikus var arī mazināt citu investoru interesi par akciju iegādi.
Ko sola abu uzņēmumu apvienošanas scenārijs?
Gan "TeliaSonera" pārstāvji, gan "Lattelecom" vadība, kura ir viena no iespējamās apvienošanās iniciatoriem, uzsver, ka jautājums par abu uzņēmumu apvienošanos nav tikai jautājums par nākotnes peļņu un attīstību finanšu ieguvumiem, bet daļēji tā ir arī nākotnes izdzīvošanas stratēģija.
"Lattelecom" vadītājs Juris Gulbis uzskata, ka tas lielā mērā ir saistīts ar globālo tirgus spēlētāju centieniem ienākt tirgos, kuros līdz šim dominējuši lokālie spēlētāji.
"[..] Tas ir globāls tirgus, kur arvien vairāk parādās tādi spēlētāji, kas darbojas visā pasaulē vai vismaz visā Eiropas Savienībā. Mēs redzam gan [video straumēšanas servisa] “Netflix” ienākšanu, gan mēs redzam investīciju fondu, kas konsolidē fiksētos un mobilos operatorus visās trijās Baltijas valstīs. Tā ir tendence uz tirgus globalizāciju, kurā mēs pašlaik esam kā novērotāji.
Mums ir jāiesaistās šajā spēlē un jāsaprot vismaz, kur ir tā vieta, kurā mēs gribam būt,” uzskata „Lattelecom” vadītājs.
Gulbis arī uzsver, ka ieguvumi no uzņēmumu apvienošanas un to rīcībā esošo tehnoloģiju sinerģijas, pēc uzņēmuma aplēsēm, nav mainījušies un varētu sasniegt aptuveni 300 miljonus eiro.
"Protams, kas tas sastāv, pirmkārt, no sinerģijām, ko mēs iegūstam, apvienojot abus uzņēmumus un likvidējot dublējošās funkcijas. Otrkārt – apvienotais uzņēmums tirgū tiek vērtēts ar augstāku vērtību nekā katrs atsevišķi," uzskata Gulbis.
Tomēr, kā var nojaust, viens no iemesliem tam, kāpēc "Lattelecom" interese par apvienošanos ar LMT ir lielāka, ir apstāklis, ka "Lattelecom" līdz šim nav bijis tiesīgs iesaistīties mobilo pakalpojumu nozarē, kamēr LMT šajā ziņā nosacīti bijušas brīvas rokas.
"Abos uzņēmumos korporatīvie mērķi ir dažādi, viņi neatbalsta sadarbību, veidojas nelietderīgas investīcijas. Skaidrs, ka, ja "Lattelecom" finanšu stāvoklis iepriekšējos gados ir bijis stabils, tad nākotnē bez šīs iešanas mobilo [sakaru] tirgū mūsu attīstības iespējas ir stipri ierobežotas ārējo tirgus apstākļu rezultātā," uzskata Gulbis.
Vēl nesenā pagātnē vismaz teorētiski "Lattelecom" būtu varējis iegādāties, piemēram, konkurējošo mobilo sakaru operatoru "Bite", tomēr pēc tam, kad uzņēmumu jau ir iegādājies ASV finanšu investors "Providence Equity Partners", šādas iespējas vairs nav.
"Pie esošā akcionāru sastāva telekomunikāciju kompāniju konkurences apsvērumu dēļ nav iespējas iegādāties nekādu citu operatoru, izņemot LMT," piebilda Gulbis.
Kā liecina Igaunijas pieredze, patērētājiem pirmais pamanāmākais faktors no uzņēmumu apvienošanās neapšaubāmi būs iespēja saņemt vairāk pakalpojumu vienkopus, un daļai sabiedrības iepriecinošs varētu šķist arī fakts, ka apvienotajā kompānijā samazināsies augsta līmeņa darbinieku skaits un kopumā tās administratīvajām izmaksām vajadzētu būt zemākām.
Kāpēc vērts apsvērt arī esošās situācijas saglabāšanu?
Vienlaikus tomēr pašas nozares ekspertu vidū netrūkst šaubu par to, vai argumenti par labu uzņēmumu apvienošanai ir pietiekami pamatoti. LMT vadītājs Juris Binde uzskata – par spīti tam, ka globālā konkurence patiešām pastiprinās, ir pakalpojumi, kuri joprojām paliks lokāli.
"Sakaru pakalpojumi ir ģeogrāfiski determinēti. Tas nozīmē, ka sakaru pakalpojumus var sniegt tikai tajā teritorijā, kurā šī sakaru infrastruktūra ir izveidota.
Tas nozīmē, ka galvenais konkurējošais un darbojošais tirgus ir tieši Latvijas teritorija. Savukārt starptautiskā arēnā es īsti neredzu, kādā veidā ar telekomunikāciju pakalpojumiem iespējams konkurēt, ja mēs runājam par pamatpakalpojumiem - balss datu pārraide vai īsziņas," sprieda Binde.
Savukārt to pakalpojumu klāsts, kuri būs pieejami arī globālajiem konkurentiem, Bindes skatījumā, Latvijas pakalpojumu sniedzējiem būtu jāvērtē ne tikai kā drauds, bet arī kā potenciāls ieguvums.
"Savukārt es redzu ļoti lielu eksporta potenciālu dažādos pakalpojumos, kas ir saistīti ar IKT [informācijas un komunikācijas tehnoloģiju] jomu, jo tā tik tiešām ir pārrobežu konkurence. Un šeit, es domāju, ka potenciāls gan LMT, gan „Lattelecom” katram atsevišķi ir ļoti labs, un gluži vienkārši ir jāstrādā pie šo jauno tirgu apgūšanas,” teica LMT vadītājs.
Binde piesardzīgi vērtē arī iespējamos finansiālos ieguvumus no uzņēmumu apvienošanas, norādot, ka lielā mērā to noteiks ne tikai pašu uzņēmumu rīcība, bet arī uzraudzības iestāžu politika.
"Šāda apvienota uzņēmuma vērtība krītas. Un, ja mērķis ir iegūt lielāku vērtību un, saskaitot viens plus viens, iegūt divi, tad pie šādām konkurences ierobežojošām jeb konkurenci veicinošām darbībām vai pienākumu uzlikšanas tas rezultāts vairs nav divi, bet ir pusotrs vai varbūt vairs tikai viens,” teica Binde, norādot, ka būtiski ir – lai Konkurences padome rūpīgi izvērtē situāciju, lai nepieļautu konkurences kropļošanu tirgū.
LMT vadītāja bažas lielā mērā apstiprina arī Konkurences padomes locekļa Jāņa Račko teiktais. "Mēs neieteiktu iet to ceļu, kas ir vienkārši šo uzņēmumu apvienošana vienā uzņēmumā, jo tas, mūsu skatījumā, rada daudz risku attiecībā uz daudziem tirgiem [..]. Viens no tiem ir piekļuves jautājums un vairumtirdzniecības tirgi,” teica Konkurences padomes pārstāvis.
Račko arī pievērš uzmanību, ka, Konkurences padomes vērtējumā, uzņēmumu neapvienošana vairāk atbilst tiem attīstības mērķiem, kurus telekomunikāciju nozarei izvirzījusi Eiropas Savienība.
"Ļoti labi LMT prezentācijā bija parādīts šīs apgrozījuma starpības, kādas veidosies, faktiski šos abus uzņēmumus apvienojot. Tas indikatīvi parādīs, kādas ir uzņēmumu tirgus varas attiecības pret pārējiem konkurentiem tirgū. Neskatoties uz Eiropas iniciatīvām, kas attiecas uz šo vienoto digitālo tirgu, šie tirgi jebkurā gadījumā paliks nacionāli. To, ko grib Eiropas Savienība – lai patērētājs jebkurā citā valstī spēj par tādiem pašiem tarifiem izmantot telekomunikāciju pakalpojumus nepārmaksājot. Tas veicinātu iespēju izmantot šos pakalpojumus, vairāk lai tie tiktu izmantoti,” klāstīja Račko.
Vairākās Eiropas valstīs, piemēram, Portugālē, mēģinājums apvienoties telekomunikāciju kompānijām nav notikuši bez zināmiem zaudējumiem – piemēram, operatoru „PT Portugal” un „Altice” apvienošanās darījums saņēma uzraugu atļauju, ka viens no uzņēmumiem pārdeva divus sev piederošos meitas uzņēmumus, kuri darbojās interneta, kabeļtelevīzijas un fiksēto telekomunikāciju jomā.
Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) vadītājs Rolands Irklis uzsver – arī Latvijas uzņēmumu gadījumā regulators varētu atbalstīt līdzīgu risinājumu, un šajā gadījumā, visticamāk, var tikt nodalīta daļa no infrastruktūras.
„Gadījumā, ja apvienošana notiks, tad regulatoram, iespējams, būs jākoriģē sava rīcība un jāpieņem kādi atsevišķi, papildu jauni lēmumi, lai nodrošinātu to, ka visiem tirgus dalībniekiem ir vienlīdzīgas iespējas, lai ir vienlīdzīga piekļuve infrastruktūrai un lai kāds no tirgus dalībniekiem negūtu īpašas priekšrocības, salīdzinot ar citiem,” sprieda Irklis.
Viņš piebilda, ka var vērtēt , vai „Lattelecom” un LMT apvienošanas gadījumā infrastruktūra jānodala atsevišķā uzņēmumā, kas varētu būt valsts īpašumā,
tādējādi garantējot lielāku neatkarību un iespējas piekļūt infrastruktūrai ikvienam tirgus dalībniekam.
Ar kādiem riskiem tomēr jārēķinās, ja nedarīsim neko?
Vērtējot iespējas par to, kā varētu attīstīsies situācija, ja valsts atliks lēmuma pieņemšanu uz vēlāku laiku, pēc būtības liekot zviedru partnerim samierināties ar esošo situāciju, eksperti min divus iespējamos riskus.
Viens no tiem slēpjas pašas valdības īstenotajā kapitāldaļu pārvaldības politikā – lai gan abi telekomunikāciju uzņēmumi Latvijā ir izpelnījušies labi pārvaldītu uzņēmumu reputāciju, kopumā Latvijas valsts un pašvaldību uzņēmumu pārvaldība starptautisko ekspertu skatījumā ir guvusi visai zemu novērtējumu. Ne velti no starptautiskajām organizācijām uzstājīgi ir izskanējis aicinājums valsts uzņēmumos ieviest profesionālas padomes.
Ne mazāka problēma, kā norāda opozīcijas politiķe Inguna Sudraba („No sirds Latvijai”), ir arī apstāklis, ka valstij telekomunikāciju nozarē, līdzīgi kā vairākās citās nozarēs, pietrūkst ilgtermiņa politikas.
„Ja [valdībai] pieder uzņēmumi vai daļas uzņēmumos, ir jāzina, ko ar šo uzņēmumu gatavojas darīt, kā redz šo uzņēmumu attīstību (..). Akcionārs definē stratēģiju, kādā veidā uzņēmumam attīstīties,” teica Sudraba.
Otrs iespējamais risks ir saistīts ar bažām par to, ka telekomunikāciju uzņēmumu apvienošanās vilnis sasniegs Latviju arī tad, ja Latvijas valsts nolems palikt malā,
ko apliecina industrijā izskanošās runas arī par "Bites" jauno īpašnieku iecerēm iegādāties kabeļtelevīzijas operatoru „Baltcom”.
Šajā gadījumā, pēc atsevišķu ekspertu domām, nozares uzņēmumiem ir jābūt gataviem, ka ar šo darījumu apvienošanās procesi Baltijā nebeigsies, un ieceri par lielāka, reģionāla telekomunikāciju koncerna izveidi var īstenot jau citi investori, liekot krietni pasvīst Latvijas lolotajiem telekomunikāciju flagmaņiem.
