Latvijas Radio: Jūs aktīvi aicināt kaimiņvalstis pieņemt lēmumu neiegādāties elektroenerģiju no Astravjecas elektrostacijas, lai gan vēl nav skaidru risinājumu, kā to varētu darīt. Kāda ir Jūsu argumentācija, un vai tas nozīmē, ka Lietuva varētu arī pārtraukt elektroenerģijas tirdzniecību ar Baltkrieviju? Vai šī aktivitāte būtu jāsaista ar Baltijas valstu ieceri integrēt energosistēmu ar kontinetālo Eiropu?
Roks Masulis: Saistībā ar Astravjecas atomelektrostaciju jautājums, kas mūs uztrauc visvairāk, ir veids, kā tiek īstenota šīs atomelektrostacijas būvniecība. Pasaulē ir ieviestas starptautiskas normas, kā tiek īstenoti šādi projekti. Šajā gadījumā šo projektu īsteno Krievijas uzņēmums "Rosatom", kurš ir būvējis atomelektrostacijas arī citās valstīs, tomēr citās valstīs uzņēmums starptautiskos standartus ir ievērojis vai vismaz centies ievērot.
Savukārt Baltkrievijā atomelektrostacijas būvniecība ir uzsākta bez pietiekamas priekšizpētes, piemēram, neveicot reģiona seismisko novērtējumu.
Vēsturiskā pieredze liecina, ka reģions, kurā tiek būvēta Astravjecas atomelektrostacija, ir seismiski jūtīgs, un tur ir reģistrētas vairākas zemestrīces. Tāpēc uzsākt tur atomelektrostacijas būvniecību bez pietiekamas priekšizpētes ir riskants solis.
Otrkārt, Starptautiskā Atomenerģētikas aģentūra parasti iesākumā iepazīstas ar plānoto būvniecības vietu un tikai pēc tam dod savu piekrišanu elektrostacijas būvniecībai, savukārt Baltkrievija uzsāka būvniecību vēl pirms šīs piekrišanas saņemšanas. Tas mums liek uzdot jautājumi – vai tā tiek būvēta droši?
Treškārt, visi atomelektrostaciju projekti un to vides ietekmes novērtējumi ir jāsaskaņo ar kaimiņvalstīm. Un arī Lietuva laikā, kad plānoja savu Visaginas atomelektrostacijas projektu, to darīja, konsultējoties ar Latviju, Baltkrieviju, Poliju. Savukārt Baltkrievija šīs konsultācijas tikai imitē un pat nav mums iesniegusi pietiekami daudz informācijas, lai mēs vispār varētu veikt jebkādu analīzi.
Tāpēc mēs redzam, ka atomelektrostacija Baltkrievijā tiek būvēta neatbilstoši starptautiskajām normām un tas ir riskanti. Ko mēs varam darīt?
Pirmkārt, mums ir jāpavēsta Baltkrievijai - ja atomelektrostacija netiks būvēta atbilstoši starptautiskajām normām, tās saražotā elektroenerģija nedrīkstēs tikt pārdota Eiropas Savienības tirgū.
No uzņēmējdarbības viedokļa tas šo projektu padarīs ievērojami mazāk pievilcīgu un var pamudināt viņus rīkoties atbilstoši normām. Otrkārt, mēs vēlamies šo jautājumu aktualizēt arī Eiropas Komisijas līmenī un panākt Komisijas iesaistīšanos sarunās ar Baltkrieviju.
Vai no tā var secināt, ka neesat tik lielā mērā pret pašu elektrostaciju, bet gan drīzāk pret veidu, kā tā tiek būvēta, un vēlaties panākt, lai tā tiktu uzbūvēts atbilstoši starptautiskajām normām?
Ne gluži. Jāatzīst, ka Lietuvas iedzīvotāji ir ļoti neapmierināti ar faktu, ka atomelektrostacijas būvniecības vieta tika izvēlēta tikai 50 kilometru attālumā no Lietuvas galvaspilsētas Viļņas. Tad jājautā, kāpēc gan šī atomelektrostacija netika uzbūvēta Baltkrievijas galvaspilsētas Minskas tuvumā.
Mēs zinām, ka Baltkrievija īstenoja izpēti par Černobiļas katastrofu. Un, iepazīstoties ar šo pētījumu, redzējām, ka atomelektrostacijas būvniecība netālu no Minskas tiek uzskatīta par pārāku riskantu. Bet tagad tas tiek būvēts Viļņas apkaimē.
Tāpēc esam neapmierināti. Tomēr, ja elektrostacija tiešām tiek uzbūvēta, tad tai ir jābūt būvētai pēc augstiem drošības un kvalitātes standartiem.
Vai tas nozīmē, ka tām Eiropas Savienības valstīm, kuras jau šobrīd ekspluatē līdzīgus tā sauktā VVER tipa kodolreaktorus, piemēram, Čehijai, Somija, Slovākijai vai Bulgārijai, nav pamata uztraukties, ka aicināsiet tos atzīst par nedrošiem visā Eiropas Savienībā?
Patiesībā arī Baltkrievijā izmantotais reaktors mums tomēr izraisa bažas, jo atšķirībā no Eiropā šobrīd strādājošajiem, līdzīgajiem reaktoriem, tas tomēr ir jauns, modernizēta tipa reaktors, kurš tiek būvēts pirmo reizi un nav ticis ekspluatēts un pārbaudīts praksē. Astravjecas atomelektrostacija faktiski kļūs par izmēģinājumu poligonu, un tas tikai pastiprina mūsu uztraukumu.
Pievērsīsimies Baltijas reģiona aktualitātēm. Noteikti sekojat līdzi arī norisēm Latvijā un nesenajam darbam pie Enerģētikas likuma grozījumiem, kā arī diskusijām starp likumdevēju un uzņēmumu "Latvijas gāze". Kā šos grozījumus vērtējat no savas valsts un arī no reģiona interešu viedokļa?
Patiesībā mani ļoti iepriecina veids, kā Latvija risina šo jautājumu. Latvija ir izvēlējusies salīdzinoši drošu ceļu. Jūs, pirmkārt, esat skaidri pateikuši, ka gatavojaties atvērt tirgu, tādējādi nodrošinot iespējas konkurencei un zemākām cenām. Otrkārt, Latvija arī ir skaidri izstrādājusi plānu par īpašumtiesību maiņu esošajam uzņēmuma "Latvijas gāze" infrastruktūrai.
Jā, protams, mums nebija noslēpums, ka šajā procesā noritēja asa cīņa, bet tas nav nekas jauns. Arī Lietuvā gāzes kompānija cīnījās līdzīgi, un monopolisti vienmēr cīnās. Bet veids, kā šo jautājumu risināja Latvija, bija pārliecinošs, mierīgs un tālredzīgs, un uz mums tas atstāja iespaidu.
Šobrīd enerģētikas nozarē notiek diskusijas par to, kā nākotnē varētu strādāt Inčukalna dabasgāzes krātuve. Ir skaidrs, ka arī Lietuva kā reģionā nozīmīgs tirgus spēlētājs nākotnē varētu izmantot šo krātuvi. Vai Lietuvai šobrīd ir skaidri principi krātuves darbībā, kuri jūs varētu piesaistīt kā tās klientu?
Inčukalns ir īpašs un ļoti labs resurss, un šobrīd tikai Latvijai tāds ir. Bet mūsu skatījumā tas ir dabisks „brālis” vai „māsa” mūsu sašķidrinātās dabasgāzes terminālim Klaipēdā, jo dabasgāzi var iegādāties starptautiskajā tirgū par tā saukto Spot cenu, kas ir zemāka. Šo gāzi iespējams uzglabāt Inčukalnā un ziemā lietot.
Mēs ar interesi gaidām, kādi būs nosacījumi un tarifi Inčukalna lietošanai, jo līdz šim "Latvijas gāze" īstenojusi tādu kā aizsardzības taktiku, cenšoties pārējos turēt no tā tālāk. Bet, ja valdība sāks to kontrolēt, mēs noteikti atradīsim pielietojumu tam.
No "Latvijas gāzes" gan vairākkārt ir izskanējušas bažas par to, ka, liberalizējot tirgu un atstājot krātuves lietošanu tirgus dalībnieku ziņā, var rasties situācija, ka nebūs pietiekami daudz gribētāju šo gāzi tur iesūknēt. Tomēr, ņemot vērā iepriekš teikto, vai varam paļauties uz to, ka Lietuvai tomēr šāda interese būs, varbūt tīri stratēģisku apsvērumu dēļ?
Jāsaka, ka stratēģiskās rezerves nelielā apjomā mēs jau šobrīd uzglabājam Inčukalnā un vienmēr to esam darījuši. Bet no ekonomisko interešu viedokļa, ņemot vērā to, ka Klaipēdas terminālis nodrošina brīvu pieeju pasaules tirgiem – ja mēs zinātu, ka Inčukalns ir mums atvērts, tad mūsu tirdzniecības eksperti diendienā sekotu līdzi tirgum un meklētu kravas par izdevīgām cenām.
Pat par spīti tam, ka Inčukalna lietošanas izmaksas cenu sadārdzinātu, tā joprojām būtu pietiekami pievilcīga. Tāpēc mēs uzskatām, ka terminālim un Inčukalna krātuvei būtu jāstrādā koordinēti.
Tirgus, protams, ieviestu korekcijas laikā un veidā, kā tas notiktu, bet tirgus rastu arī risinājumu.
Bet vai esat apmierināti ar esošajiem tarifiem?
Jāatzīst, ka šobrīd mēs stāvam no Inčukalna tā nostāk. Pagājušogad vienu reizi vēlējāmies uzglabāt nelielu apjomu gāzes Inčukalnā, jo mums piegādes bija nedaudz par lielām, tomēr krātuve nebija pieejama. Iespējams, tam bija savi tehniski iemesli. Bet ņemot vērā "Latvijas gāzes" ieņemto aizsardzības stratēģiju un iebildumus pret pārmaiņām, mēs īpaši nepaļāvāmies uz Inčukalna iespējām. Bet esam pārliecināti, ka tad, kad to kontrolēs valdība, nosacījumi būs skaidri un pamatoti.
Mazliet pievērsīsimies arī norisēm Lietuvā. Vai Lietuva jau ir pieņēmusi lēmumu par pēdējo soli, liberalizējot elektroenerģijas tirgu un atsakoties no regulētām cenām pēdējai klientu grupai - mājsaimniecībām? Vai ir jau zināms precīzs datums, kad tas notiks?
Konkrēts datums vēl nav nolemts, un mēs šobrīd vēl izvērtējam patērētāju vajadzības. Jāsaka, ka mūsu tirgus arī ir atvērts, jo principā mājsaimniecībām ir iespējas slēgt līgumu arī ar jebkuru elektroenerģijas tirgotāju, un mūsu regulējums atbilst visām normām. Vienīgais, ko mēs vēl neesam izdarījuši, neesam patērētājiem likuši iesaistīties tirgū ar varu. Par to, vai to ir vērts darīt, vēl notiek diskusijas, tāpēc – jā, lēmums vēl nav pieņemts.
Reģiona elektrības tirgū šogad ir vērojamas būtiskas pārmaiņas, bet dažus tirgus dalībniekus, tostarp arī Lietuvā pārsteidza Lietuvas pieņemtais lēmums faktiski likvidēt visai apjomīgas elektrības ražošanas jaudas. Kāds ir izskaidrojums šādam lēmumam?
Pirmkārt, ir svarīgi ņemt vērā, ka Lietuvas elektroenerģijas ražošanas jaudas ļoti atšķiras no Latvijas jaudām. Mūsu jaudas ir visai vecas, un mums bija jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk. Bija skaidrs, ka, sākot darbu kabelim ar Zviedriju, cenas kritīsies. Un šajā gadījumā – kāpēc lai mēs piešķirtu subsīdijas novecojušām ražotnēm un vēl veicinātu cenas kāpumu, ja mēs zinām, ka varam nopirkt lētāku elektrību no ārvalstīm, nesamazinot apgādes drošību.
Līdz šim vecās elektrostacijas tika atbalstītas sistēmas stabilitātes nodrošināšanai, bet līdz ar jaunajiem starptautiskajiem savienojumiem apgādes stabilitāte ir palielinājusies. Šāds lēmums mums ļāva atteiktos no subsīdiju izmaksas 40 miljonu eiro apjomā un samazināt tarifus, bet vienlaikus mēs arī piespiežam savus ražotājus domāt par nākotni un jaunām investīcijām. Tāpēc - jā, lēmums bija drosmīgs un ass, bet tas ir vienīgais veids, kā ieviest reformas un panākt virzību.
Tomēr janvārī bija mirkļi, kad, strādājot tikai vienam no jaunajiem starpsavienojumiem un tehniskas grūtības piedzīvojot citiem reģiona ražotājiem, visā reģionā cenas ļoti strauji palielinājās?
Mēs rēķināmies ar to, ka "NordBalt" kabelis joprojām strādā eksperimentālā režīmā, kas tas ir normāli jaunuzbūvētai infrastruktūrai. Tāpēc pieļaujam arī iespēju, ka tas var uz laiku pārtraukt darbu. Šajā gadījumā mēs paļaujamies uz citu valstu piegādēm. Un interesanti, ka ziemā, par spīti tam, ka cenas bija ļoti augstas un ka praktiski visi ražotāji būtu varējuši strādāt pat bez subsīdijām, ražošana daļā no elektrostacijām tomēr netika palielināta. Tas tikai pierāda to, ka kompānijas, kuras ir pieradušas pie subsīdijām, nav ieinteresētas strādāt tirgū. Bet tirgus visu koriģē!
Agrāk subsīdijas saņēma četras elektrostacijas, bet tikai viena no tām, valsts uzņēmumam "Lietuvos energija" piederošā stacija, reaģēja uz tirgus svārstībām un palielināja ražošanu. Faktiski vienīgi valsts uzņēmums spēja pielāgoties tirgum, kamēr privātie uzņēmumi bija kļuvuši tika atkarīgi no subsīdijām, ka sēdēja, rokas klēpī salikuši.
Man šķiet, ka tā nav labākā nākotne – dzīvot uz subsīdijām, nevis pelnīt pašiem.
Vakar ziņu virsrakstos bija arī vēsts par to, ka Jūsu priekšstecis, bijušais enerģētikas ministrs atzinis, ka Lietuvas atomelektrostacijas projekts ir miris. Kā Jūs to komentētu?
Tā tomēr nav. Ir jāsaprot, ka šobrīd Lietuva ieiet priekšvēlēšanu periodā, un mēs dzirdēsim vēl ne mazums īpatnēju komentāru un izteikumu no politiķiem līdz pat oktobrim.
Ar atomelektrostaciju situācija ir tāda, ka tas ir ļoti labi sagatavots projekts, bet šīs elektrostacijas ražošanas pašizmaksa ir ap 50 eiro par megavatstundu. Bet šobrīd tirgus cena ir ap 30 eiro - ievērojami zemāka nekā vēl pirms dažiem gadiem. Tāpēc šobrīd projekts nav komerciāli izdevīgs.
Tomēr mēs nezinām, kā mainīsies situācija pēc dažiem gadiem, jo, piemēram, ja Zviedrija nolems slēgt savas atomelektrostacijas, cenas kāps, un projekts var kļūt ekonomiski pievilcīgs. Arī tad, ja Polija pievienojas šim projektam, tas var kļūt pievilcīgāks. Par papildu stimulu var kļūt arī, piemēram, tirdzniecības pārtraukšana ar Baltkrieviju.
Tāpēc mēs ar mūsu Japānas partneri un arī pārējām Baltijas valstīm atkārtoti vērtēsim situāciju gada nogalē.
