Latvijā ir aptuveni 4000 dažādu vaboļu sugu, Jaungvinejā gandrīz 40 tūkstoši. Dmitrijs dosies ekspedīcijā uz Jaungvineju 11.gadu, lai papildinātu viņa 300 atklāto vaboļu sugu skaitu. "Jaungvineja pasaules kartēs parādījās jau diezgan sen - 16.gadsimtā, bet reāli salas iekšienē eiropieši tika pavisam nesen, 19.gadsimta vidū, kad Jaungvinejā un apkārtējās salās tika veikti pētījumi, bet pēc tam, laikiem mainoties, šis reģions ir kļuvis zinātniekiem gandrīz nepieejams," stāsta Dmitrijs.
Iemesls tam bija Indonēzijas papuasu sāktā cīņa par neatkarību, kā rezultātā izveidojās reliģiozie un teritoriālie konflikti, un eiropiešiem šī zeme kļuva gandrīz vai nepieejama, līdz ar to arī maz izpētīta. Kaut arī Dmitrija pamatmērķis, dodoties uz Jaungvineju, ir pētīt un atklāt jaunas kukaiņu sugas, unikāls piedzīvojums ir arī iepazīt vietējos papuasus, jo pirms nieka 30-40 gadiem daudzas ciltis vēl ir dzīvojušas akmens laikmetā.
"Vienas, pusotras paaudzes laikā tauta ir veikusi tādu ceļu, ko mēs visi vairāku tūkstošu gadu garumā. Pat grūti iedomāties, ka Jaungvinejā nebija dzelzs. Viņiem visi āmuri, visi cirvji bija no akmens, tāpēc akmens laikmets, tur dzelzs nav, nebija zināma dzelzs; un tagad viņi lido ar lidmašīnām, brauc ar autiņiem, iet veikalos, viņiem ir nauda. Agrāk viņiem bija gliemežvāki kā nauda, tagad viņiem ir banknotes," progresu raksturo pētnieks Dmitrijs Teļnovs.
It kā mums pašsaprotamas lietas iedzīvotāji tur uztver savādāk, arī naudas vērtību viņi bieži vien vienkārši nesaprot. "Nav retumis tādi gadījumi, kad man vajag pavadoni, jo gribu, lai kāds ar mani aiziet līdz kādam kalnam. Tad jānosauc cipars, kas būtu ekvivalents 5000 eiro, ko vietējais pa divām dienām gribētu saņemt. Tev, protams, reakcija ir tāda, kādai tai ir jābūt, un tu nosauc savu ciparu, piemēram, 10 eiro un konkrētais cilvēks piekrīt," pieredzē dalās Dmitrijs. "Tik bieži mēs lasām visādās grāmatās, cik labi vietējie tur visu pazīst, savu mežu superīgi pazīst, katru augu, katru kukaini, katru ķirzaku. Nu nav tā ne tuvu, viņi pazīst tikai to, ar ko viņiem ir saskare, tie būtu kādi desmit, padsmit augi, ko viņi ēd, lieto pārtikā.
Ķerot mežā parastu, mazu ķirzaciņu - gekonu, turot viņu rokās un fotografējot, visi pavadoņi būs vairāku metru attālumā - viņi baidās, jo tā varētu būt čūska, un tas nekas, ka viņai ir kājas.
Viena lieta, kas ir ļoti labi, ka Jaungvinejā ir aizliegts alkohols, jo, kā zinām, musulmaņi ir lielākajā skaitā un nedzer, bet kristiešiem ir atļauts, un dzēris papuass ir sliktākais, ko es kādreiz esmu redzējis, jo tad tas cilvēks kļūst bīstams, viņš tev var draudēt ar loku un bultām, ar nazi. Viņš, protams, var būt arī draudzīgs, bet tik un tā dzēris papuass ir bīstamākais, kas var būt."
Bez papuasiem Jaungvinejā bīstama ir arī fauna, tomēr, kad Dmitrijs parāda dažus no saviem eksotiskajiem dzīvniekiem, top skaidrs, ka tā ir viņa sirdslieta. Interesants ir arī Dmitrija darba kabinets. "Mēs te redzēsim jūru ar sarkanām etiķetēm, kas ir visas jaunatklātas sugas, un mēs redzam, cik tās sugas ir sīkas, cik tie indivīdi ir sīki. Es konkrēti pētu vienu vaboļu sugu - ložņvaboles jeb 'Anthicidae' dzimtu. Tie ir maziņi, skudrām līdzīgi [kukaiņi] - visur diezgan slikti pētīti," norāda Dmitrijs, kurš atklājis vairāk nekā 300 jaunas sugas.
Vidēji no vienas ekspedīcijas tiek atvesti no 10 līdz 100 tūkstošiem dažādu paraugu un Dmitrijam pēc tam tie vēl jāsašķiro.
Taču sagatavošanās pirms brauciena arī nav vienkārša. "Lamatas ir pateicīgas ar to, ka zinātnieks iegulda relatīvi maz laika, bet iegūst materiālu. Uzstāda lamatas un aizmirst par tām vismaz uz dienu vai divām. Šīs ir viena no lamatām, tā saucamās Malaijas lamatas, kas domātas zemu lidojošu kukaiņu ķeršanai. Kukainis apsēžas uz auduma un vienmēr virzīsies uz augšu pie saules, jo viņam ir pozitīva fototakse. Rāpojot uz augšu, kukainis nonāk ķeramtrauciņā ar vāku, no kura atpakaļ viņš vairs nevar tikt," ierīces darbības shēmu skaidro Dmitrijs.
Bet šīs nebūt nav vienīgās lamatas. Bez tīkliem dažkārt entomologi izmanto arī smago tehniku kukaiņu pētīšanai, kad ar speciālu ķīmisku maisījumu kukaiņi tiek iemidzināti. Tiesa, šāds ekipējums tiek izmantots reti, jo tā pārvešana izmaksā ļoti dārgi. "Tas šauj ar dūmiem līdz 20 metru augstumam, respektīvi, apstrādā koku vai koku grupu, tas iemidzina visu, kas ir vainagā un viss nokrīt baltā palagā zem koka. Tad ir 20-30 minūtes, lai savāktu visu, kas ir vajadzīgs, jo pārējais mostas pēc 30 minūtēm un aizlido prom," tehnoloģiju izstāsta entomologs Dmitrijs Teļnovs.
Dodoties šādā ekspedīcijā, viena entomologa bagāžas svars ir vismaz 40 kilogrami. Tā kā bagāža ir liela, līdzi tiek paņemti vien daži apģērba gabali, pretodu tīkli, kā arī zāles pret dažādām slimībām. Kaut arī klimats Jaungvinejā ir mokošs - dienā ir pat 60 grādu karstums, apkārtējā vide bīstama -, Dmitrijs dosies salas vidienē, kura līdz šim ir ļoti maz pētīta un tādēļ arī, visticamāk, izdosies atrast jaunas vēl neredzētas sugas, savukārt LTV raidījums "Vides fakti" sekos līdzi šai ekspedīcijai un rādīs, kā Latvijas pētniekam ir veicies.
"Tā ir viena no nedaudzajām reizēm, kad Latvija ieņēmusi attīstītas valsts lomu un spēj kaut ko izdarīt visas pasaules vai zinātnes un vēstures labā," uzskata entomologs.
Atliek novēlēt labu ceļavēju, daudz skaistu un dižu eksemplāru, kā arī, kā pats Dmitrijs saka, laikus un veiksmīgi atgriezties mājās.
