Gadalaikiem ir raksturīgi dažādi sporta veidi. Tomēr ir sportiskās aktivitātes, kuras bez bēdu var veikt cauru gadu. Piemēram, skriešana. Un nevis skriešana uz slīdošā celiņa, bet skriešana ārā.
Arī šādā laikā, kad termometra stabiņš ievērojami veicis savu ceļu lejup.
Mēs tāpat slēpojam, slidojam, braucam ar dēli. Tas viss notiek arī ziemā, parasti ārā ir mīnusi. Tā atšķirība, ko tieši tu dari, nav tik būtiska. Līdz ar to, ja cilvēks var mīnus 15 grādos slēpot, kāpēc lai viņš nevarētu skriet?” vaicā Lelde Broka, kura skrien jau trīs gadus, bet tikai no pagājušā gada sākusi skriet arī ziemā.
Aukstums Leldi nebaida, viņa nedēļā cenšas noskriet 5-7 km trīs reizes nedēļā. „Tāpat nav nekāda īpašā motivācija skriet ziemā, tas ir vienkārši...vienkārši - tu esi skrējis visu laiku un tā kā īsti nejūti iemeslu, kādēļ tas būtu jāpārtrauc. Galvenā atšķirība arī ir, ka ir auksts, bieži vien slidens un būtībā, jā, galvenā atšķirība ir tā, ka ir auksts. Ir citādāk jāsaģērbjas. Ir nedaudz arī lēnāks temps, jo ir auksts un viss tā kā notiek nedaudz lēnāk. Bet patiesībā, man liekas, ka tā sajūta, skrienot vēsumā, ir pat nedaudz foršāka, jo var noskriet nedaudz vairāk, lai arī lēnāk, bet tas, iespējams, ka tajā aukstuma siltuma kontrastā ir tas lielais kaifs,” klāsta skrējēja.
Ziemas izjūtu ir ķēris arī sporta kluba „Metrons” un sporta skolas „Arkādijs” treneris Juris Beļinskis, kurš ir skrējis pat pie -30 grādu atzīmes.
Viņaprāt, viss ir atkarīgs no cilvēka veselības stāvokļa - vai tas ir jutīgs pret aukstuma un vēju.
„Pat zinātnieki uzskata, ka šie zemie mīnusi ir kaut kas ļoti līdzīgs viduskalniem, nedaudz retinātiem gaisiem. Tad tas pozitīvi ietekmē arī no šāda viedokļa. Tā elpošana ir grūtāka. To mēs zinām, pat neskrienot. Bet mierīgi skriet tādā lēnā, komfortablā tempā sportistam, kuram ir jau pietiekami, diezgan laba treniņu pieredze, vismaz no pagājušā gada pavasara… Tad viņš jau zina, kāds ir tas temps, kāda ir intensitāte, pie kuras tāda liela plaušu ventilācija nenotiks un lielu problēmu nebūs,” saka Beļinskis.
Problēmu nav arī Armandam Šatrovskim, skrējējam no Jelgavas, kurš pirmo ziemu iemēģinājis sejas masku, kas atvieglo elpošanu aukstā laikā. Viņu it īpaši iedvesmo skrējēju kopības sajūta. „Kad tu ieraugi kādu cilvēku, kas līdzīgs pašam, kas arī skrien tādā pašā laikā... Jā, tad nu, protams, teiksim, īkšķus pametam gaisā viens otram. Ir tāds uzmundrinājums.
Šī sajūta ir ļoti patīkama. Un otra lieta (..) pārvarēt to savu iekšējo „nē, nē, labāk pasēdēšu”, tomēr iziet ārā un noskriet. Protams, sajūta pēc tam ir pilnīgi cita un laiks arī ir lietderīgāk pavadīts, nevis kā sēžot mājās,” vērtē Šatrovskis.
Savu iekšējo „nē” ir pievarējis arī Edgars Rencis, kurš regulāri skrien jau piecus gadus. Taču kopš pagājušā gada sācis skriet ziemā, nedaudz neierastā sezonas apģērbā - t-kreklā un šortos. „Likās interesanti. Es palasīju par vienu vīru, kurš bija uzstādījis Ginesa pasaules rekordu, noskrienot pusmaratonu basām kājām, arī gandrīz pliks. Aiz polārā loka Somijā un viņš visu kaut ko tur darījis tādu iedvesmojošu. Likās interesanti, cik daudz ko cilvēks var izdarīt, ja pierod. Likās, ka ir jāpamēģina, cik tālu es varu aiziet,” saka Rencis.
Edgars uzskata, ka tas ir tikai pierašanas jautājums - nav tā, ka visu laiku bijusi vasara un tad pēkšņi ziema. Temperatūra samazinās pakāpeniski un tādejādi pierod un norūdās arī organisms.
Bet pagājušā gada janvārī es sāku vienkārši pakāpeniski mazāk, mazāk tās skriešanas drēbes vilkt, plānākas, nu tad beigās tiku līdz t-krekliem un šortiem, un tā tas ir aizgājis.
Tas ir principā atkarīgs no temperatūras, cik es varu noskriet, cik man temperatūra ļauj. Praktiski pirmais, kas man sāk salt, ir roku, plaukstu virspuses un tas diezgan ātri, jau pēc dažiem kilometriem sāk salt. Es domāju, ja es uzvilktu cimdus, es varētu skriet krietni ilgāk, bet tā jau būtu šmaukšanās,” atzīst skrējējs.
Ziemā Edgars neskrien tālu. Parasti atrodas kvartāla attālumā no mājam, lai vajadzības gadījumā varētu ātri tikt siltumā. Īpaši skrējējam palikusi atmiņā pagājusī ziema. „Pagājušogad vispār bija ilga ziema - līdz martam, un bija iespējas izbaudīt dažādus laikapstākļus, bija interesanti pa puteni skriet... laikam citiem cilvēkiem bija vēl interesantāk skatīties,” viņš saka.
Lai bez bēdu baudītu ziemas skrējienu, nevajag arī pārlieku silti saģērbties, citādi skrienot var kļūt pārāk karsti.
