Nominācijā kopumā bija pieteikušies vairāk nekā trīsdesmit pieci Latvijas zinātnieki, pārstāvot gan dažādas zinātnes jomas, gan arī dažādu valstu augstskolas. Apbalvojumam bija pieteikušies arī ārzemēs strādājoši Latvijas zinātnieki. Nominācijā zinātnē „Taureņu uzbrukums” tāpat kā pārējās četrās nominācijās kandidātu personībās tika meklētas tādas vērtības kā Izcilība, Degsme, Sūtība, Stāja, Veiksme un Savpatība. Kaščejevs šajā ziņā saņēma visaugstāko punktu skaitu.
Man ir liels pagodinājums saņemt šo apbalvojumu un prieks, ka tāds vispār tiek piešķirts! Šim apbalvojumam ir liela nozīme, jo ar to mēs ne tikai sarīkojam svētkus, bet arī skatāmies pāri savas darbības „lauciņa” robežām. Tikai tā mēs spējam saskatīt lielas lietas. Daudziem droši vien liekas, kāds gan sakars zinātnei ar taureņu uzbrukumu un Imantu Ziedoni. Bet man liekas, ka vistiešākais! Gan dzejā, gan zinātnē mēs saskatām kādu vispārīgo vērtību, radošumu un prieku par pasauli. Tam visam būtu jāizpaužas ikvienā cilvēkā, lai ko arī viņš darītu,” sajūtas saņemot apbalvojumu, komentē Kaščejevs.
Zinātnes nomināciju „Taureņu uzbrukums” ne viens vien apbalvojuma kandidāts saistīja tieši ar slaveno tauriņa efektu zinātnē – proti, taureņa spārna vēziens vienā pasaules malā var izraisīt viesuļvētru otrā planētas pusē.
„Atslēgas vārds, kāpēc nolēmu atsaukties aicinājumam pieteikties ir iedvesma! Tas caurstrāvo dzeju kopumā un jo sevišķi Ziedoņa. Un iedvesma ir arī tas, kas piešķir zinātniskai darbībai jēgu. Zinātniskā darbība tad nav vērsta tikai uz sevi vai priekšmetu. Zinātne ir pilna ar cilvēkiem un ja nav iedvesmas, tad darboties tajā ir kā lasīt dzeju, kas ir samākslota. Tā var būt tehniski pareiza, ar perfektām atskaņām, bet nevienu tā neiedvesmos. Līdzīgi ir arī ar iedvesmu zinātnē. Skaistums ir tajā, ka mēs esam tik dažādi. Nominācijas ir tik dažādas, bet katrā no šīm nozarēm ir iedvesmas ādere,” uzskata zinātnieks.
Kaščejevs tauriņa efektu saskata arī kvantu fizikā un domājot par mūsu visu kopīgo saistību. Un ļoti cieši tas, viņaprāt, saistīts tieši ar iedvesmu: „pret visu ko tu dari jāizturas maksimāli godīgi un atbildīgi, jo tu nekad nezini, kā tas ko tu pasaki vai izdari, ietekmēs citu cilvēku dzīves. Katrs iet savu ceļu un neviens nespēj paredzēt šo ceļu krustošanos. Man ir prieks, ka, pateicoties šādai iniciatīvai kā Ziedoņa apbalvojums, mēs turam šos ceļus kopā, ļaujam tiem krustoties un savīties un tādā veidā saadām mūsu kopīgo stāstu”.
Kaščejevs vienu no saviem stāstiem sāka adīt pirms vairākiem gadiem, kad dzima kāda spoža ideja kvantu mehānikas jomā. Pērn par to viņš Pasaules Ekonomikas foruma laikā Ķīnā saņēma vienu no prestižākajiem apbalvojumiem zinātnē.
„Tas bija 18. novembris, kad pie manis uz dažām dienām atbrauca kolēģis no Vācijas. Kad viņam jau bija jādodas prom, mums radās ideja, kā vienkāršot kādu sarežģītu ieceri kvantu mehānikā, taču pirms tam bija jāpārbauda, vai tā teorētiski ir realizējama un nācās risināt dažādus vienādojumus. Ideja bija, mūsuprāt, laba, lai gan daudzi šīs jomas profesionāļi no tās jau bija atteikušies un viss liecināja par to, ka nekas prātīgs tur nesanāks. Tomēr nolēmām pamēģināt – tā nu viņš devās prom uz lidostu, es uz dzelzceļa staciju, jo tolaik vēl nedzīvoju Rīgā, un tā es vilcienā Rīga-Gulbene risināju tās formulas! Pārrados mājās, sasveicinājos ar bērniem, iekārtojos pie silti izkurinātās krāsns un turpināju rēķināt. Tad pēkšņi skatos - sanāk! Rakstu e-pastu savam draugam, lai viņš paskatās, kas sanācis un domājam, ko darīt tālāk. Pēc tam, protams, ka neviens vien sāka teikt, ka šim risinājumam būtu pielietojums daudzās jomās. Taču pirms tam tas bija nolikts plauktiņā kā neiespējamais,” idejas dzimšanu atceras Kaščejevs.
Šī nav pirmā reize, kad spožas idejas fiziķiem rodas ceļā un vēl jo vairāk sabiedriskajā transportā. Arī izcilais matemātiķis Andris Ambainis ir stāstījis par kvantu datoru idejām, kas radušās gan Rīgas tramvajos un trolejbusos, gan autobusā uz Daugavpili.
Kaščejevs ideju rašanos saista ar nepiespiesto atmosfēru, kad prāts it kā iziet no laika uzliktā rāmja.
Kad braucu no Rīgas uz laukiem, man patīk vērot kā viss apkārt transformējas. Cilvēki izkāpj, iekāpj, paliek mierīgāki. Es sajūtu, ka laika ritējums ir atslābis un es varu būt es pats,” stāsta Kaščejevs. „Tad arī rodas radošas idejas - kad saskaries ar savām saknēm, ar dabu, cilvēkiem, kuri nav steidzīgi un kuri tevi pasveicina, jo grib parunāties un tiešām saprast kā tev iet, nevis tikai runā un ik pa brīdim skatās pulkstenī. Tas arī, manuprāt, mums piešķir radošo spēku.”
Kaščejevs ir pārliecināts, ka izkāpšana no rāmja ir tas, kas zinātni vieno ar mākslu. Ir lietas, kas zinātnē ir skaidri definētas un nemainīgi mācītas skolā – piemēram, tas, ka trijstūra iekšējo leņķu summa ir 180 grādi. Taču tā tas nav uz visām virsmām! Uz apaļām virsmām tā ir lielāka, uz sarežģītākām formām mazāka un Kaščejevs uzskata, ka īstā zinātne ir tā, kas meklē jaunās, nezināmās plaknes.
„Māksla liek izkāpt no ierastiem rāmjiem un paskatīties no negaidīta skatu punkta, ko tad tas radošais mākslinieks mums atsedz un kādā veidā paplašina mūsu redzesloku,” skaidro zinātnieks, uzsverot, ka „īstā zinātni tieši tāpat prasa izkāpt no tā zināmā rāmja, jo ja jau ir rāmis – tad tajā viss ir atklāts. Nezināmais ir aiz tā! Galvenais ir nenoslāpēt to patieso zinātkāri, vēlmi paskatīties, vai tas, ko zinām, var būt arī citādāk? Vienmēr ir jāmeklē jaunus leņķus un plaknes, kurās vēl neviens nav bijis.”
Latvijas zinātnieki atzīst, ka zinātne ir pilna pretrunu un jo īpaši Latvijā. No vienas puses ir akūts finanšu trūkums un darboties pētniecībā ir grūti, bet tajā pašā laikā netrūkst iespēju, ko izmantot. No vienas puses ir jābūt pieticīgam un pacietīgam darba darītājam, taču bez pārliecības par sevi zinātnes pasaulē arī nav ko darīt. Kas palīdz, meklējot zelta vidusceļu nenomaldīties un nekļūt par pārāk pašpārliecinātu egocentriķi un arī neieslīgt latvietim tik raksturīgajā kautrīgumā?
Kaščejevs meklējot šo vidusceļu, balstās apbalvojumā cildinātajās vērtībās:
„Man liekas, ka Ziedoņa vērtības palīdz mums nepazaudēt pamatu. To, kas, saskaroties ar dažādām pretrunīgām izvēlēm, liek mums izvēlēties: turpināt strādāt, vai iet vieglāko ceļu? Izdarīt tikai to, par ko man samaksās vai tomēr iet tālāk un izzināt patiesību? Es esmu ļoti priecīgs, ka mēs runājam par šīm vērtībām un sanākam kopā šo vērtību dēļ, jo tikai tā mēs varam sevi kā cilvēkus un tautu nepazaudēt tik ļoti mainīgā un neprognozējamā pasaulē”.
