Intervijā Latvijas Radio raidījumā „Ģimenes studija” Marks stāsta, ka skolas gados no vienaudžiem izjutis negācijas ādas krāsas dēļ: „Es zinu, kāda ir attieksme pret citādajiem, ja ne tā ģērbies vai runā. Prasīja, vai esmu arābs, čečens vai indietis. Visi minēja dažādas tautības, ko tik var iedomāties. Un tad man bija tāda kauna sajūta. Vairāk piekasīties sāka pusaudžu gados. Nezinu, vai tas bija tautības pēc. Tas vienkārši bija tas, pie kā var piekasīties.”
Ādas krāsas dēļ Markam gan nav nācies piedzīvot kautiņus, toties grūstīšanos un provocēšanu gan.
Marks arī izjuta zināmu sociālo izolāciju. „Latviešiem ir latviešu, krieviem – krievu kopiena. Man tā kā īsti nav. Ģimenē esmu tāds vienīgais, tēva nav. Man īsti nebija, pie kā vērsties,” stāsta jaunietis.
Savukārt pieaugot situācija ir mainījusies: „Mani pārsvarā uzskata par ārzemnieku un, dzirdot latviešu valodu, cilvēki ir pārsteigti.”
Komentējot Marka stāstīto, eksperti vērš uzmanību uz pieaugušo lomu. „Ja skolā tas notika, kur ir visi pieaugušie? Tas ir jautājums, uz kuru mums visiem ir jāatbild un jāņem daļa uz sevi. Mēs kā pieaugušie esam izlikušies kaut ko neredzam,” saka Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes asociētā profesore Linda Daniela.
Bērniem, kad viņi sāk kādu ķircināt, svarīga ir tūlītēja pieaugušo reakcija, nevis lielāku konfliktu gaidīšana, skaidro Daniela.
Tikmēr psihoterapeits Reinis Upenieks vērš uzmanību uz pašu pieaugušo stereotipiem un aizspriedumiem: „Līdz ar to tas pieaugušais ir izvēlējies vieglāko ceļu – izlikties neko nemanām. Šis nav viegls uzdevums pieaugušajam skolā, respektīvi, skolotājam. Tik tiešām bērni, pat pamēģinot kaut kādas lietas – ķircināšanos, viņu dabiskā reakcija ir skatīties apkārt, kā noreaģēja pieaugušie. Tas pats notiek arī ģimenēs.”
„Ja mēs ejam ar bērnu pa ielu un redzam kādu savādāka izskata vai izturēšanās cilvēku, bērns, protams, paskatās, bet viņam daudz būtiskāk ir tajā brīdī saprast, kā mani ģimenes locekļi vai citi pieaugušie uz šo reaģē,” stāsta psihoterapeits.
Kopumā raksturojot tolerances līmenis Latvijā, Daniela teic, ka tas ir mainīgs – aizvien ir problēmas pieņemt dažādību, bet situācija uzlabojas. „Tajā pašā laikā dažkārt naidīgums gaisā ir ļoti, ļoti liels,” atzīst profesore. Būtisks solis šajā jautājumā bija 2008.gadā, kas pieņemti Ministru kabineta noteikumi, kas paredz atbalstu bērniem ar īpašajām vajadzībām un ļauj viņiem mācīties vispārējās izglītības iestādēs.
Bērnu attieksme ļoti būtiski atšķiras arī vidēs, kurā viņi dzīvo, tostarp ietekmē arī tas, vai tie ir pilsētnieki, vai no laukiem. „Jaunāka gadagājuma cilvēki ar augstāku izglītību, kas ir kaut kur ceļojuši un redzējuši ārpus savas pilsētas, viņiem ir plašāks skatījums. Viņi ir sastapušies ar šādiem cilvēkiem, redzējuši ārzemēs cilvēkus ratiņkrēslos uz ielām un cilvēkus ar īpašajām vajadzībām strādājot veikalos. Viņus tas vairs nešokē un nepārsteidz,” stāsta Dauna sindroma biedrības vadītāja Līva Veiherte-Grīnberga. Turpretī lieli aizspriedumi ir cilvēkiem, kas iepriekš ar to nav saskārušies.
Bet psihoterapeits Upenieks piemin arī internetu un sociālos medijus, kas dod iespēju izpausties gan neiecietībai, gan naidīgumam krietnās devās.
