Latvijas Radio ar Terēzu Kuhleri tiekas tik personiskai sarunai neierastā vidē – Eiropas Savienības Padomes ēkā, kur todien pēc Briseles teroraktiem uz ārkārtas sanāksmi sabraukuši iekšlietu ministri. Tikšanās ir skaļi murdošajās mediju telpās un kafejnīcā, kuru dēvē par „Preses bāru”. Terēza tā grib, viņai vairās no klusuma un nomaļākas vietas sarunai.
Terēza sāk ar to, ka izstāsta, kur tieši lidostas reģistrācijas zālē tobrīd atradusies. Viņa ņem palīgā jogurta trauciņus, salvetes un pildspalvas, sakārto visu uz galda tā, lai būtu skaidrāk saprotams.
„Tātad – pirmā, otrā, trešā, un ceturtā reģistrācijas līnija - te notika sprādziens. Es saņēmu savu iekāpšanas karti šeit, trešajā līnijā. Biju jau sākusi iet, un eksplozijas brīdī jau biju nonākusi pie otrās līnijas. Atrados, varbūt piecdesmit metru no tās vietas un tikai dažus metrus no turienes, kur nogāzās jumta daļas. Dažas no plāksnēm nokrita mums ļoti tuvu. Četras – ļoti lielas un tad daudz sīku detaļu. Satricinājums bija milzīgs. Atklāti sakot, no sākuma domāju, ka sprādziens ir noticis daudz tālāk no manis, jo troksnis bija ļoti dīvains. Iedomājos, ka tam vajadzētu būt kā Holivudas filmā,” stāsta Terēza.
„Bet tas bija daudz tumšāks, dobjāks. Un par pašu troksni daudz spēcīgāks bija trieciena vilnis. Kad vakarā atgriezos mājās un internetā sāku meklēt un skatīties attēlus, es atskārtu, ka… tā es tev varu parādīt…”
Terēza paņem mobilo tālruni un internetā uzmeklē fotogrāfijas, kuras uzņēmuši aculiecinieki uzreiz pēc sprādzieniem, un kurās redzama dūmu un putekļi klātā zāle. Viņa vēlreiz parāda, kur atradusies, kur notikusi reģistrācija lidojumiem ar kompāniju „Lufthansa”, kur bijis sprādziens.
Tālāko Terēza atceras kā filmā: „Brīdi nespēju izšķirties, vai skriet un slēpties tuvākajā kafejnīcā vai aiz reģistrācijas galda vai vispār skriet laukā. Bet es kā žurnāliste biju strādājusi Parīzē pēc teroraktiem un atcerējos, ka tur teroristi gan spridzināja, gan šāva ar kalašņikoviem. Un tāpēc man bija bail skriet laukā, jo es domāju, ka varbūt tur ir teroristi, kuri pabeigs savu darbu, šaujot uz cilvēkiem. Droši vien, ka instinktīvi es būtu skrējusi laukā, bet Parīzes pieredze mani atturēja. Un tā nu es noslēpos aiz reģistrācijas galda. Ar mani kopā bija vēl kāda sieviete. Un varbūt kā žurnāliste tu to vari iedomāties, bet zini, kas bija pirmais, ko izdarīju, es piezvanīju savai avīzei.”
Tā vietā, lai zvanītu mammai, brālim vai labākajiem draugiem… Pacēla mans redaktors, un, absolūti aizelsusies, es viņam centos izskaidrot situāciju.
No sākuma arī viņš bija šokā, un tad sāka ļoti lēnām un nomierinot izvaicāt, ko es redzu, kur atrodos, vai kāds ir ar mani un tā tālāk. Tā es pamazām kaut kā savācos un biju gatava pacelt galvu un paskatīties pāri reģistrācijas galda malai. Telpa bija pilna ar dūmiem, nogāztā jumta atliekām un driskām. Es redzēju divus, trīs cilvēkus guļam zemē. Un tas bija ārkārtīgi satriecošs skats, jo iedomājos, ja nu es būtu tur līdz ar viņiem un ienāktu teroristi ar šautenēm… Tur bija kāds vīrs, ļoti tuvu man, kurš gulēja zemē, rokas salicis aiz galvas …saprotot, ka viņš ir absolūti neaizsargāts, gatavs šāvieniem…es to nekad neaizmirsīšu…”
Tad kāds, kuru Terēza vairs neatceras, burtiski sagrābis viņu un blakus esošo sievieti aiz pleciem, noprasot, vai viss kārtībā, vai nav ievainojumu, un pavēlējis nekavējoši skriet prom, tālāk uz termināla otru galu.
„Lidostas darbinieki bija vienkārši apbrīnojami. Viņi ir supervaroņi. Viņi prata noslāpēt paniku, katram saudzīgi pienākt klāt un, saprotot, ka tu spēj skriet, dot komandas.
Kad cilvēki ir tādā šokā, viņi normālu valodu nesaprot. Viņi reaģē tikai uz pavēlēm: „Visi pa labi, visi pa kreisi!” Bija cilvēki, kuri skaļi kliedza, raudāja, taču viss tika kontrolēts. Kad nonācām uzreiz aiz metāla detektoriem, tur, kur sākas veikali, mani pārņēma neizsakāmas bailes, jo mēs joprojām atradāmies lidostas teritorijā un joprojām bijām diezgan tuvu sprādziena vietai. No reģistrācijas zāles mūs šķīra vien siena. Es domāju, ja nu lidostā vēl ir bumbas…”.
Terēza saka, ka tieši šā iemesla dēļ arī tad nesaņēmās piezvanīt mammai. „Ja nu tomēr sprāgtu, bet es būtu piezvanījusi mammai un pateikusi, ka ar mani viss ir kārtībā…?”.
„Tad mūs visus veda pa garo koridoru, kur ir vārti uz izlidošanu. Mums teica, lai ejam tik tālu, cik vien iespējams, un šis terminālis tiešām ir ļoti garš. Ja noej pa to līdz galam, tad esi vismaz 600, 700 metru attālumā no sprādziena vietas. Tad mums mazliet bija jāuzgaida, un personāls lika atstāt visas somas un mantas. Izņēmu laukā vien datoru, dokumentus, un, cik muļķīgi, arī plastmasa maisiņu ar kosmētiku un smaržām, ak...nu, sieviete, ko lai saka…Bet tā vietā nepaņēmu brilles, kas ir daudz dārgākas, nekā tā nolādētā kosmētika, bet, nu labi, tas jau ir cits stāsts. Vārdu sakot, mums bija jāatstāj somas, un pa sānu durvīm nonācām laukā uz asfalta, kur stāv lidmašīnas. Gaidījām, gaidījām, gaidījām, un tad atbrauca autobusi, kas mūs aizveda uz angāru, kur lidmašīnas stāv pa nakti. Šis angārs bija futbola laukuma lielumā, kurā varētu novietoties četras vai piecas lidmašīnas.
Un tur atkal mēs gaidījām, gaidījām, gaidījām un pārliecinājāmies, cik neaprakstāmi profesionāli ir lidostas darbinieki. Viņi nekavējoši bija sarūpējuši ūdeni, krēslus, lai vispirms varētu apsēsties vecākie cilvēki un tie, kuri joprojām bija šokā.
Mūs visus vēlreiz izvaicāja, vai tiešām nevienam nevajag mediķu palīdzību. Visiem izdalīja segas, kas, visticamāk, tika atnestas no lidmašīnām, un pēc pāris stundām atnesa ēdienu - to, ko dod lidmašīnās: mazas plastmasas paplātītes ar plastmasas trauciņiem. Es ēdu aukstu vistu ar aukstiem rīsiem un aukstu mērci, bet tas bija tik, tik labi…”
No angāra, kurā vairākas stundas pavadīja vismaz četri vai pieci simti cilvēku, Terēza izkļuva pret vakaru, gāja kājām uz tilta pusi pie lidostas, kur viņa zināja, ka vajadzētu satikt kolēģus, kuri būtu spējuši izlauzties vēl pirms visas maģistrāles bija bloķētas. Angārā esot, viņa bija paguvusi uzrakstīt rakstu savai avīzei un nosūtīt, kā viņa pati saka, tieši no notikuma vietas. Tajā laikā mobilajam telefonam bija izlādējušās baterijas, un lidostas tuvumā viņa atrada vietu, bāru, kur pieslēgties elektrībai, vēlreiz sazināties ar avīzi un izpētīt ziņas internetā. Tur, kā saka Terēza, viņa izdarīja pašu muļķīgāko, visu dienu raudājusi, joprojām šokā, izdzēra lielu kausu stipra beļģu alus.
Mājās viņu nogādāja kolēģis, franču fotogrāfs.
„Kad pārnācu mājās, sāku skatīties bildes internetā un pamazām apjēdzu, cik tomēr tuvu tam visam esmu bijusi.
Un es biju tik laimīga, ka nepagriezos pretējā virzienā. Tajā brīdī, kad glābēji mūs sagrāba no reģistrācijas punkta pagaldes un pavēlēja skriet… ja tajā brīdī, es būtu devusies pretējā virzienā, turp, kur dūmi jau sāka izklīst, es būtu ieraudzījusi mirušos, ievainotos cilvēkus…bet, es nepagriezos…Vakarā man zvanīja neskaitāmi cilvēki, aicināja, lai braucu pie viņiem, sacīja, ka nav labi, ka esmu viena, bet vienīgais, ko tobrīd vēlējos, bija, nevis sēdēt dīvānā citās mājās, bet savā gultā cieši, cieši aizmigt. Un es tiešām arī gulēju, kā beigta. Tas arī viss…”
Terēzai ļoti patīk dziedāt. Reiz gadā viņa uzstājas Briseles žurnālistu humoristiski politiskā uzvedumā par Eiropas lietām. Viņa parasti izpelnās pamatīgas ovācijas. Agrāk Zviedrijā viņai bija arī sava rokgrupa, un no bērnības dziedājusi koros. Terēza atklāj, ka nu pēc ilgiem gadiem ir pieteikusies korī.
„No rīta es biju zviedru baznīcā. Gribēju intervēt mācītāju tāpēc, ka trīs zviedri pēc teroraktiem bija pazuduši. Viena sieviete atradās, viņa, par laimi, nemaz nebija bijusi Beļģijā. Otra, kura strādāja Eiropas Komisijā un gaida bērniņu, ir smagi ievainota, bet trešo cilvēku vēl nav izdevies atrast. Tu zini, kā baznīca šeit, Briselē, ir gan reliģiska organizācija, gan arī vieta, kur cilvēki satiekas, var aprunāties dzimtajā valodā. Un tur pie sienas es ieraudzīju koncerta afišu par to, ka baznīcas koris izpildīs Pergolesi „Stabat Mater”. Tas ir viens no maniem vismīļākajiem baroka laika skaņdarbiem. Tam bija jāskan otrdien, terorakta dienas vakarā. Koncertu atcēla. Bet baznīcas cilvēki pamanījuši manu sajūsmu, sacīja: „Nu, kāpēc gan tev nepievienoties mūsu korim? Es esmu dziedājusi koros jau no agras bērnības. Ārkārtīgi par to nopriecājos un uz līdzenas vietas sāku raudāt…”
Vēlāk Terēza sacīja, ka „Stabat Mater” izdziedātās ciešanas viņai ļoti sasaucas ar izjūtām par pēdējo dienu notikumiem Briselē. Vairāk par traumu, viņa izjūt lielas, dziļas skumjas, kuras īsti nevar nedz aprakstīt un nedz ietērpt vārdos.
Tāpat kā apjausmu par otrreiz dāvātu dzīvi, kuru no iepriekšējās šķir trausls, putekļiem, dūmiem klāts dažu sekunžu ilgs mirklis.
