Monika palātas ledusskapī liek biezpiena paciņas, kuras tētis atvedis no Latvijas. Siers plauktā pat nenonāk, uzreiz pazūd mutē. Taču ierasto pārtikas produktu trūkums ir vienīgās grūtības. Viss pārējais ir prieks.
„Rezultātu es redzu ar tēva acīm - smaidīga, kustīga,” saka Monikas tētis Kaspars. „Ārsti ļoti ņem vērā to, ko iesaka ārvalstu kolēģi, perfekti, klusums, miers,” stāsta meitenītes mamma Veronika.
Kaspars skaidro, ka izvēlētajā valstī albumīnu rēķina katram pacientam atsevišķi, nevis pēc formulas. „No piektdienas neesam saņēmuši albumīnu, stāvoklis ir stabils, līmenis pacēlies divreiz,” skaidro Veronika.
Tieši par to, cik bieži un cik daudz trūkstošais asins komponents - albumīns - Monikai ir jāievada, Bērnu slimnīcas mediķiem un Monikas vecākiem bija vislielākās domstarpības. Nespējot izturēt spiedienu, ģimene parakstīja atteikumu no tālākas ārstēšanas un aizbrauca uz ārvalstīm.
Viņi Latvijas mediķu pieeju sauc par haotisku: „Katrs ārsts nāk ar savu sistēmu, katrs liek zāles, neviens ne par ko neatbild! (..) Nē, mēs nemācam ārstus, mēs tikai interesējamies, kā labāk.”
To, kurā valstī viņi ārstējas, Monikas vecāki negrib atklāt. Klīnikas rēķinu samaksās no naudas, kas palikusi no summas, ko cilvēki saziedoja, lai Monika tiktu uz konsultācijām ārvalstīs. Tālāk daļu naudas atgūs no Nacionālā veselības dienesta.
Tiklīdz izdosies sastapt mediķi, kam vecāki uzticas, Monika atgriezīsies Latvijā. Galvenais ir augt un pieņemties spēkā, jo diagnoze ir smaga un, visticamāk, priekšā ir nieru pārstādīšanas operācija.
Monika ir vienīgais bērns valstī ar šādu ģenētisku saslimšanu, tāpēc ģimene vēlas iegūt tādu speciālistu ieteikumus, kam šāda diagnoze nav jaunums.
