Lai iepazīstinātu ar pašreizējo dzīves ritējumu laukos, Jānis Siliņš vispirms ved rādīt savu tagadējo darba vietu un sporta zāli reizē – malkas šķūni, kur viņa veikums redzams sakrauts kārtīgās malkas grēdās:
„Pēc visiem vētrainajiem sportošanas, sporta organizēšanas gadiem man tagad ir laiks sev, un tas ir fiziskais darbs.(…) Un malkas zāģēšana un skaldīšana ir viskaraliskākais sporta veids.”
Savulaik Jānis Siliņš pats ar labiem panākumiem ir startējis riteņbraukšanā, bijis treneris, arī riteņbraucējiem Arvim Pizikam (piedalījies trijās olimpiskajās spēlēs) un Aināram Ķiksim (piedalījies trijās olimpiskajās spēlēs, divās ieguvis 8.vietu), bet sākums paša sporta gaitām ir Smiltenē.
„Smiltenē ir tāda vieta kā Jāņkalns, tur bija augšā sporta zāle, kad lielie spēlēja, mēs sīkie, gājām lūrēt. Viņa jau nebija apkurināma, un tad , kad lielie beidza, mēs ar pārsalušiem pirkstiem ar basketbola bumbu [darbojāmies]; ziemā pa tiem kalniem slēpojām. Kā tas tagad varēja nākt, ka cilvēki tik akli noticēja tādam brīnumdarim, kā datoram? Un tagad visi sēž pie datora! Bet tajā laikā mēs visi sportojām - vai futbolu spēlējām, vai slēpojām, vai ar slidām, ātrslidošana, caur ātrslidošanu es iegāju sportā,” stāsta Siliņš.
Bet, protams, Jāņa Siliņa lielākais devums ir BMX sporta attīstībā. Ieceri par šo sporta veidu viņš atved no kursiem Maskavā, kur izdodas kādā ārzemju izdevumā ieraudzīt BMX noteikumus un arī kontaktus ar tiem cilvēkiem, kas katrā kontinentā kūrēja šo sporta veidu. Un sekoja vēstule Eiropas pārstāvim.
„Uzrakstīju Haritam Dūlsam, ka man interesē un tā tālāk, un ka vēlos uzņemt tiešākus kontaktus, lai iegūtu papildu informāciju.(…) Vēstule pēc vēstules, un viņš mani uzaicināja iepazīties ar šo klubu sistēmu, atceras Siliņš.
Sākums nav viegls, bet valstī ir Atmodas laiks, un arī tie, kas notic Jāņa Siliņa iecerei, to dara ar lielu entuziasmu. Top pirmās trases un pirmie BMX riteņi.
„Reizēm bija tā, ka smadzenes bija sapampušas no tām idejām! Tāds Oša Haris bija; ja klasiskajā riteņbraukšanā tur Harkovā tos duralumīnija klaņus taisīja un pa baigo naudu pārdeva, tad šitie džeki tos savās darbnīcās taisīja, no rokas frēzēja. Es no žurnāliem bildēju ārā. Un tad tajā žurnālā „Liesma” publicēja, kādi viņi tur ir - ja ar šodienas acīm skatās - velns, vai ar tādiem mēs braucām? Jā, ar tādiem mēs sākām! Valmierā te vecāki paši palīdzēja pielāgot, salāgot no ielas riteņiem. Tā tas bija,” atmiņas šķetina Jānis Siliņš.
Un pirmā olimpiskā BMX zelta medaļa, kā atzīst Jānis Siliņš, nenāk negaidīta:
„Es biju pārliecināts! Es zināju to, ka mūsu bērniem, mūsu tiem latviešu puikām, viņiem iekšā bija tas skaidrais kauls - pacīnīties, ja vajag, nevis - kas man par to būs! Bet tīri goda pēc, patriotiskums vispilnīgākajā nozīmē!”
Taujāts par savām šī brīža prioritātēm un to, kas dod prieku un piepildījumu, kad ir aiziets no lielā sporta un arī no skolas direktora amata, Jānis atzīst, ka tie astoņi mazbērni.
„Ir bijusi tā iespēja piepildīt visu savus sapņus gan pašam kā sportistam, gan par treneri strādājot pierādīt arī to, ko mēs latvieši varam, un puikas to ir izdarījuši! Un ko man vairāk vajag? Man tagad ir tikai jāatdod maniem bērniem, mazbērniem tas laiks, ko es , lai piepildītu savu sapni, nozagu savai ģimenei,” īsi secina vecmeistars.
Viens gan, kā atzīst Jānis Siliņš - vēl ir izdarāmo darbu sarakstā ir apņemšanās uzrakstīt grāmatu par BMX sākotni Latvijā.