Latviešu studentes kā «lielā piedzīvojumā» apceļo Eiropu ar autostopiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Mums nav naudas, bet mēs gribam apceļot pasauli – tas ir sākums Andras Pērkones un Kristīnes Antonovas drosmei uzdrīkstēties sakārtot visas nepieciešamās mantas divās mugursomās, paņemt akadēmisko atvaļinājumu Latvijas Universitātē, pārtraukt darba attiecības un paziņot saviem draugiem un radiem, ka atvadās no Latvijas uz vienu gadu un dodas iepazīt Eiropu.

Pēc trīs mēnešu ceļojuma caur Lietuvu, Poliju, Slovākiju, Austriju, Ungāriju, Rumāniju, Serbiju, Bulgāriju un Maķedonijas Republiku jaunietes nonāca Grieķijā, kur, pavadījušas sešas nedēļas, ir jau ceļā uz Albāniju.

Andra un Santjago Atēnās

Aukstā janvāra dienā, kad lietus kopā ar sniegu gāžas kā ar spaiņiem no debesīm, Andra un Kristīne pamāj ardievas Atēnām un dodas Lamia pilsētas virzienā, kur sarunātas naktsmājas uz divām dienām. Viņas piekrīt sarunai ar lsm.lv

Dace Komseli: Andra, tu esi no Liepājas un, Kristīne, tu - no Balviem. Jūs noteikti neesat bērnības dienu draudzenes. Kā jūs iepazināties un cik ilgi zināt viena otru?

Andra: Mēs absolvējām vidusskolu katra savā pilsētā un abas satikāmies Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē. Kopā studējām programmā „Komunikācijas zinātne” un pēc pirmā studiju gada sapratām, ka vēlamies darīt kopā ko vairāk.

Kristīne: Mēs ne tikai studējām, bet arī strādājām kopā dažādos projektos. Var teikt, ka aizvadītajā gadā dzīvojām kopā. Man ir sajūta, ka līdzās Andrai viss ir iespējams viegli un vienkārši.

A: Jā, esot blakus Kristīnei, piedzīvoju tās sajūtas, ka redzi cilvēku pirmo reizi, bet šķiet, it kā būtu pazīstamas ļoti ilgi. Sapratām, ka mums ir viegli uzticēties un paļauties vienai uz otru.

Kad jūs saviem draugiem, paziņām un radiniekiem pateicāt, ka dodaties gadu ilgā ceļojumā pa Eiropu ar autostopiem, vai bija kaut viens cilvēks, kurš neteica, ka jūs esat trakas?

A: Patiesībā uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos, kuri teica, ka mēs esam trakas.

K: Piemēram, mūsu mammas. Vēl pāris cilvēki teica, ka nesaprot, kāpēc mēs to darām un kā izdzīvosim, taču lielākā daļa mums pazīstamo atklāja, ka viņi arī tāpat gribētu ceļot, tikai viņiem pietrūkst drosmes un uzdrīkstēšanās.

Ceļojuma sākumā jūsu lietuviešu draugi saderēja, ka būsiet atpakaļ mājās jau pēc diviem mēnešiem. Tas bija septembrī. Uz ko jūs saderējāt?

A: Ja atgriežamies atpakaļ pēc diviem mēnešiem, pērkam viņiem pudeli degvīna. Ja pēc desmit mēnešiem – viņi pērk mums.

K: Jebkurā gadījumā mēs piedzersimies.

Vai jūs nenožēlojat, ka ceļojumu nesākāt vasarā, kad ir silts un daudz vairāk saules. Grieķijā, piemēram, tad varētu izbaudīt skaistās pludmales un jūru.

K: Bijām ļoti tuvu tam, lai nopeldētos arī šajā gadalaikā. Ziemassvētkos bija tik silts, ka varēja staigāt basām kājām. Mūsu ceļojums turpināsies vasarā, tikai citās valstīs. Ziemā nav nemaz tik briesmīgi, ir mazliet grūtāk. Dzīvojot Skiatos salā, mums bija iespējams piedzīvot, kāda ir ikdiena, kad sala nav pārpildīta ar tūristiem.

Mums nepatīk pūļi un tūristu pārpildītas vietas, tāpēc tikai priecājāmies par iespēju redzēt salas īsto dzīvi bez tūristiem.

Kā var sakārtot mugursomu ar nepieciešamajām lietam veselam gadam? Jūsu piedzīvojumi tiek atspoguļoti blogā, tātad fotoaparātam un datoram jau vien vajadzīga viena soma. Man jūsu vietā būtu nepieciešamas desmit mugursomas.

A: Tas bija viens no grūtākajiem sagatavošanās uzdevumiem, jo nekad jau nevar zināt, ko tieši vajadzēs un ko nevajadzēs, jo īpaši, ja pirms tam nav bijusi liela pieredze ceļošanā.

K: Protams, ka, ceļojot ar autostopiem, nākas no daudz kā atteikties un pielāgoties citādiem apstākļiem nekā pierasts, dzīvojot Latvijā, piemēram, iztikt ar diviem bikšu pāriem un ieviest ļoti ekonomiskus ēšanas paradumus. Domāju, ka ne katrs to varētu vai arī gribētu. Gadās arī grūtības un sarežģījumi, taču mēs tos uztveram kā iespēju iegūt jaunu pieredzi un mācīties.

Pirms ceļojuma lasījām citu ceļotāju blogus, tādā veidā iegūstot padomus, kas ir noteikti nepieciešams un kas ir tās lietas, ko tu gribi, bet tev viņas patiesībā nav vajadzīgas, piemēram, kosmētika, skaistas kleitas vai vairāk drēbju nekā nepieciešams.

Ar pāris džemperiem un biksēm dzīvošanai pietiek.

Mēs arī saplānojām tā, ka ziemas laikā dodamies uz dienvidiem, kur nav tik auksts, lai nav jāņem līdzi biezi ziemas mēteļi un zābaki. Domāju, ka ir maz to lietu, kas tiešām jānes vienmēr un visur līdzi, jo ļoti daudz var iegādāties ceļojuma laikā, piemēram, šampūnu un ziepes.

Izklausās jau labi, taču jūsu budžets uz gadu sākotnēji bija 700 eiro, kas nozīmē ka dienā varat atļauties iztērēt mazāk par vienu eiro. Nevarat nopirkt šampūnu par vienu eiro.

A: Mūsu budžets mazliet mainījās. Ceļojuma laikā esam nopelnījušas papildu naudu, piemēram, uzfilmējot mūzikas video. Kad kļūs siltāks, domājam uz kādu laiku pastrādāt kafejnīcā vai kādā tūrisma objektā. Skiatos salā mums piedāvāja darbu vasaras mēnešiem, ja vien vēlamies.

K: Jā, mums ir pieredze darbā hosteļos, pateicoties „Workaway” programmai. Atradām iespēju veikt dažādus nelielus projekta darbus internetā, izmantojot platformu www.odesk.com. Tā ir iespēja pelnīt naudu, piemēram, ievadot datus datorā vai rediģējot video, dažādi īstermiņa (vienas dienas) vai ilgtermiņa projekti, kuru veikšanai nepieciešamas datorzināšanas. Par to uzzinājām Skopjē no sava „Couchsurfing” namatēva, kurš ar minētās platformas palīdzību pelna naudu. Tādā veidā,

klausoties cilvēkus stāstus par viņu ikdienas dzīvi, arī mēs atrodam dažādas darba iespējas.

Kāds komentētājs pauda viedokli par jūsu ceļojumu, sakot, ka mūsdienās izrādās būt par klaidoni ir ļoti stilīgi. Vai jūs jūtaties kā klaidones?

A: Nē.

K: Man šķiet, ka klaidonis ir cilvēks, kurš nevēlas nekur atgriezties un negrib neko turpināt. Mums šis ir pagaidu variants. Gads, tas ir ilgs laika periods ceļošanai, taču mēs to neturpināsim visu mūžu. Atgriezīsimies Latvijā un studēsim.

Šis ir kā viens liels piedzīvojums, ko gribam izbaudīt pirms pastāvīga darba uzsākšanas un ģimenes veidošanas. Mēs sevi neuzskatām par klaidonēm.

Kāds bija pirmais iespaids par Grieķiju un kā ir mainījušās domas, dzīvojot te nu jau vairāk nekā sešas nedēļas un tagad dodoties uz Albāniju?

K: Atceros, kā nonācām Grieķijā. Mūs aizveda līdz Grieķijas robežai, un valstī iesoļojām kājām. Gandarītas, laimīgas un lepnas par sasniegto mērķi.  

A: Pirmā pieturvieta bija Saloniki. Tur pirmo reizi mūžā uz ielas ieraudzījām īstu palmu. Un ielas galā jūru.

K: Ūdens bija tik zils! Pirmajā dienā sēdējām pie jūras un sauļojāmies, un jutāmies kā pasakā. Ir decembris, bet mēs sauļojamies. Pa nakti palikām pie "Erasmus" programmas studentes no Beļģijas, tā kā iepazīt grieķu kultūru un tradīcijas tā īsti neizdevās. Saloniki ir studentu pilsēta.

A: Pēc tam devāmies uz Volosu, kas ir ostas pilsēta. No turienes ar prāmi uz Skiatos salu. Tās arī bija neaizmirstamas sajūtas. Esam uz klāja un tuvojamies salai, kur gluži kā romantiskās filmās redzamas baltās mājas un zilās durvis un logu ailes.

Spīd saule. Mēs esam paradīzē!

K: Pēc tam gan pāris dienas lija, viss bija drūms un pelēks. Jutāmies slikti, jo bija ļoti auksti, bet tas pārgāja. Sala ir ļoti, ļoti skaista. Tur nodzīvojām trīs nedēļas. Priekšstatu par Grieķiju mainīja Atēnas. Iebraucām pilsētā sestdienas vakarā un no Monastiraki metro stacijas gājām pa Ermu ielu, kas bija tik pilna ar cilvēkiem, ka nevarējām paiet. Tik daudz cilvēku iepriekš nebijām redzējušas.

Kristīne Atēnās  

A: Dzīvojām interesantā rajonā – Viktorija. Pirmo reizi piedzīvojām, ka mēs esam tās, kuras atšķiras no apkārtējiem, jo tur mitinās galvenokārt imigranti no Pakistānas, Indijas un Āfrikas valstīm. Uz visām sienām sazīmēti grafiti. Apkārt netīrumi un atkritumi.

K: Saspringums nebija biedējošs vai nepatīkams. Redzētais bija kaut kas pavisam citādāks. Uz to raudzījāmies kā uz ko jaunu un interesantu.

Vai jūs varat pastāstīt par aplaupīšanu? Kā tas notika?

A: Tas notika ļoti stulbi. Aizbraucām līdz Akropolei ap pulksten 12 un nolēmām pastaigāties kā normāli tūristi. Netālu no Akropoles ir viens skaists parks. Staigājam pa to, priecājamies par puķēm – viss ir tik skaisti, nav neviena cilvēka. Apkārt kluss un mierīgs.

Tad vēl nezinājām, ka Atēnās klusa un tukša vieta neliecina neko labu, un pēc iespējas drīzāk ir jātiek no tādas teritorijas projām.

Pie mums pienāca kāds puisis, glauns, solīds, normāls grieķu puisis tērpies ādas jakā, un skaisti un solīdi izvilka nazi un palūdza atdot visu, kas mums ir. Nu labi, ja jau ar nazi prasa, tad jau laikam dikti vajag. Tā mūs aplaupīja gaišā dienas laikā. Mums atņēma datoru un fotokameru. Par laimi nebija līdzi pases un skaidras naudas.

K: Esmu jau saņēmusi no Latvijas sūtīto datoru. Gan jau pie fotokameras arī kaut kad tiksim, tāpēc šobrīd neplānojam braukt tālu, tikai līdz Albānijai. Tur centīsimies nopelnīt naudu fotokamerai un turpināsim iemūžināt savu ceļojumu.

Vai jūs ziņojāt policijai?

K: Jā, parkā mums pretī nāca cilvēki, piegājām pie viņiem un pastāstījām, kas ar mums notika. Viņi sazvanīja policiju. Sabrauca daudz policistu ar motocikliem, izprašņāja mūs, aizveda uz policijas iecirkni. Tur pavadījām kādas četras, piecas stundas. Vismaz reizes 20 stāstījām visu, kas notika. Policisti teica, ka viņi, iespējams, atradīs laupītāju, taču varbūt pēc kādiem trīs, četriem mēnešiem. Viņi ik pa laikam uziet vietas, kur tiek glabātas nozagtās mantas, tad viņi daudzas pēc aprakstiem atpazīst.

A: Iespējams, ka būtu ātrāk visus protokolus noformējušas, ja policisti visu laiku nesmīkņātu par manu vārdu, jo grieķiski Andra nozīmē vīrietis. 

Tās pašas dienas vakarā mums vajadzēja braukt uz citu policijas iecirkni, lai pēc fotogrāfijām atpazītu mūsu īsto un vienīgo. Sēdējām katra savā telpā un pētījām 600 Grieķijas noziedzniekus. Tas bija grūti, jo viņi visi izskatās pilnīgi vienādi.

K: Domāju, ka viņš nemaz nav tajā kartotēkā, jo bija jauns, sprauns un glauns un, domājams, tikko sācis savu karjeru.

Vai šis atgadījums jums nesabojāja visu ceļotkāri?

A: Protams, ka bija skumji un arī žēl pazaudēto materiālu, jo bija daudz neapstrādātu video un fotogrāfiju. Bija plāns, ka ceļojuma beigās varētu kaut ko lielu izveidot, taču tagad mums nav nekā.

K: Patiesībā nebija tik traki, kā sākumā šķita. Mazliet izmainījās plāni; palikām ilgāk Atēnās nekā bija domāts sākumā. Video un fotogrāfijas ir pazudušas, taču ne visas. Turpināsim ceļot, būs jauni iespaidi, jauni materiāli. Būs jau labi!

Daudzi saka, ka Grieķija ir lieliska valsts, kur pavadīt atvaļinājumu, bet ne dzīvot. Vai jūs tam piekrītat?

K: Piekrītu. Man ļoti patīk Grieķijas daba, labprāt vēl vairāk apceļotu valsti, izbaudītu sauli, taču nedomāju, ka varētu te dzīvot pastāvīgi. Traucē haoss. Grieķu kultūru latvietim grūti pieņemt. Te nevar uzticēties cilvēkiem. Nebija tik traki, ka ir bail staigāt pa ielām, tomēr visu laiku jābūt piesardzīgam un jādomā līdzi.

Nekad nevar zināt, ko grieķis domā. Vai viņš saka lietas, ko patiešām domā, vai arī tikai tāpēc, ka kaut ko no tevis vēlas.

A: Latvieši ir pieraduši pie kārtības un punktualitātes. Ja saka, ka satiekas pulksten trijos, tad satiekas trijos, nevis piecos.

Kurā no līdz šim redzētajām valstīm jūs noteikti atgriezīsieties pēc šī ceļojuma beigām?

K: Gribētu vairāk pabraukāt pa Rumāniju, jo šajā valstī iegriezāmies tikai Timišoarā, kas atrodas pie robežas.

A: Serbija un Maķedonijas Republika ir ļoti skaistas valstis.

K: Uz Grieķiju vajadzētu atbraukt vasarā.

Vairāk par jauniešu sapņiem, idejām, praktisko pieredzi un, protams, arī fotogrāfijas, video un piedzīvojumu aprakstus var atrast interneta vietnē nodomusoma.wordpress.com

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti