Vai kāds mums teica, ka tālāk uz dienvidiem būs aukstāks? Teica gan. Bet šobrīd, lai arī vēl nav pat pusē septiņi no rīta, saule vēl nav uzlēkusi, es to joprojām nejūtu. Tāpat kā nejutu vakar, aizvakar, aizaizvakar un aizaizaizvakar. Marsels būs kļūdījies. Vai arī pārpratis, kur mēs braucam. Var būt gan tā, gan tā. Mana velosipēda riepa šorīt ir bēdīga. Pa pusei bēdīga. Puse gaisa pa nakti ir kaut kur pazudusi. Labi, ka tā, ka tikai puse, tātad problēma nav liela. Piepumpēju, cik varu, un braucam. Tālāk ceļā benzīntankā piepumpēšu vēl vairāk, un varbūt pat izvilks līdz dienas beigām.
Līdz pašam Indijas dienvidu galam palicis vien divu dienu brauciens. Mazāk nekā 200 kilometri, tātad pat ne tik daudz kā no Rīgas līdz Balviem. Vispār jau pirms dažiem mēnešiem tāds attālums mums liktos ļoti tāls. Jau zinot, ka rudenī brauksim uz Indiju, lai ar velosipēdiem tur nobrauktu vairākus tūkstošus kilometru, mēs vien pāris reizēm bijām nobraukuši vairāk nekā 50 kilometrus vienā piegājienā.
Šīs dienas mērķis mums ir pilsēta ar populāru pludmali – Kovalama. Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad maršruta plānošanā esam izmantojuši mūsu līdzi paņemto, gandrīz kilogramu smago Indijas ceļvedi. Nopirkām to lietotu "Ebay". Mūsu galamērķis atrodas netālu no pilsētas ar dikti interesantu nosaukumu – Thiruvananthapuram. Atkārtojam visi vēlreiz Thiruvananthapuram. Thiruvananthapuram. Thiruvananthapuram. Thiruvananthapuram. Nē, es tāpat to nekā nevaru atcerēties.
Pilnīgi negaidīti, līdzīgi kā Latvijā janvārī reizēm mēdz uzsnigt sniegs, ceļā mūs pārsteidz kalniņi un pretvējš. Tie te nāk mums pretī un smej: “Pietiks jums priecāties par gandrīz vai vienmēr līdzeno Indiju ar samērā retajiem kalniņiem un retajām vēja brāzmām, kas vairāk atvēsina, nekā liek piepūlēties. Kājas arī kādreiz vajag trenēt!” Abi riebekļi mēģina mūs stumt atpakaļ, bet mēs tik braucam uz priekšu! Mēs cīnāmies! Mēs tiksim līdz tai pludmalei! Tiksim! Tā kā neesam nekādi sportisti, lai turētos astē smagajiem, no vēja mēģinām slēpties aiz ziloņiem. Vienīgi pārāk reti tie šobrīd gadās mūsu ceļā.
Kalni, džungļi, ik pa laikam jaunu augstceltņu bariņš. Bet ne tādu divstāvīgo vai trīsstāvīgo kā var redzēt te ik pa laikam un kuras arī te tiek sauktas par torņiem, debesskrāpjiem un kā tik vēl ne, te šīm mājām ir vismaz divi desmiti stāvu. Jā, indiešiem ir cita izpratne par to, kas ir tornis un ko nozīmē dzīvot tuvāk mākoņiem. Piedāvājums dzīvot tuvāk debesīm trīs stāvu ēkā te nav nekas svešs. Bet te gan viss ir pa īstam. Pagaidām gan izskatās, ka vēl retais zina par šo vietu, jo mājas ir, bet cilvēkus šai vientuļajā vietā īsti nemana. Vai varbūt visi ir aizgājuši “iepirkties”? Pamanot cilvēku rindu kādu gabalu tālāk, mēs nedaudz samazinām ātrumu un skatāmies, ko tad visi te gaida? Vai te ir kāds templis? Varbūt svētvieta?
Atbilde ir vienkāršāka. Te ir alkohola bodīte. Vīriešu rinda vijas gar ielu un augšā pa necilās būdiņas kāpnēm uz otro stāvu, kur, acīmredzot, arī atrodas tas populārais veikals. Mēs par to spriežam vien pēc ārpusē esošās izkārtnes. Gan jau šodien ir pievedums. Vai arī visiem šodien ir algas diena.
Benzīntankā ar Unu izdzeram pa puslitram sporta dzēriena ''Gatorade'', un esam gatavi mīt pēdējos 20 kilometrus. Kopš Goa mums katram līdzi pa čupiņai sauso ''Gatorade'' maisījumu. Supermanta! Un tikai par 15 rūpijām jeb aptuveni 20 eiro centiem par vienu maisījuma paciņu, kas pietiekama, lai pagatavotu puslitru enerģētiskā dzēriena. Pavisam nav slikti par to, kas Eiropā mums maksātu vismaz desmit reizes dārgāk. Es jau teicu, ka auksts šodien nav itin nemaz. Patiesībā ir tik silts, ka jau kopš astoņiem abi ar Viesturu braucam tikai šortos un sandalēs. Līdz beigu beigās Kovalamā finišējam jau pilnīgi slapji un spīdīgi. Ja ne iepriekšējā pieredze un zināšanas par cenām Indijā, te mēs būtu kārtīgi iekrituši.
Pirmajās viesnīcās prasītā maksa pa istabu mūs šokē. Vai tiešām te viss var maksāt vairākas reizes vairāk nekā Goa tūrisma sezonas pīķa laikā? Neticam un dodamies tālāk iekšā pilsētiņā. Līdz ar kādu piekto mēģinājumu atrodam istabiņu par ļoti labu cenu un turklāt gandrīz vai pašā jūras malā. Lēnām ejot, līdz jūrai ir mazāk nekā piecu minūšu gājiens.
Bet, kas šeit ir par jūru! TIK dzidra! Stāvam ūdenī un brīnāmies kā tādi bērni. Ūdens ir tik skaists. Tik dzidrs. Eu, pamēģini ienirt un atvērt acis! Var redzēt krietnu gabalu uz priekšu. Pamēģini zem ūdens apmest kūleni ar atvērtām acīm! Pamēģini vēl arī šādi! Un šādi! Šādi arī! Šādi! "Wow"! Tagad nofotografējamies zem ūdens. Abi kopā. Un tagad es nofotografēšu tevi! Ienirsti! Viestur, nofotografē mūs ar Unu! Una, nofotografē mūs ar Viesturu! Un tagad zem ūdens! Un tagad peldot! (...) Laiks aizlido, un prom dodamies jau ap saulrieta laiku. Lai iepirktos un drīz vien arī dotos pie miera.
...
4.30 mēs tiekam pamodināti. Apkārt lidinās vismaz divi odi, un tumsā mums tos nekā nesanāk apstādināt. Nākamo stundu - līdz modinātāja zvanam - vairs tā īsti neaizmiegam. Bet tad gaismā pamanām, ka te ir vismaz pāris desmiti lidoņu. Auč! “Saglabā viesu mājas vizītkarti! Ja būsim dabūjuši malāriju, vismaz zināsim, kur tas notika un kam atsūtīt rēķinu par ārstēšanos,” joko Viesturs.
Šorīt izbraucam vēl nedaudz agrāk nekā līdz šim agrākajos rītos. Kādu laiku pirms saullēkta. Mūsu ceļš iet cauri kādai dūmakā slīgstošai pilsētai. Šī ir viena no tām pilsētiņām, kur atkritumus ceļa malās dedzina īpaši daudz. Kāpēc? Gan jau, lai būtu tīrāka pilsēta. Žēl, ka arī tik ļoti smirdīgāka. Bet man ir vēl divi varianti: dūmi izskatās kā smogs un pilsēta līdz ar to kā lielpilsēta vai arī viņiem patīk fotografēt, kā saules stari spīd cauri dūmiem. Ej nu sazini! Lai vai kā, man patīk fotografēt saules starus, kas laužas cauri dūmakai, un es, aizspiedis degunu, izmantoju šo iespēju.
Priekšā ceļš sadalās. Kur lai brauc? Abas puses izskatās tik vienādi labi. “Pa laabiiii”, sauc balss no debesīm. Ā, nē izrādās saucējs ir Viesturs. Līdz drīz vien ieripojam 11. un pēdējā Indijas štatā mūsu ceļā – Tamil Nadu. Šis štats te stiepjas pa visu Indijas dienvidu galu, pa visu apakšu. Braucot pār kārtējo tiltu, nolemju piestāt un paskatīties lejā, kas tur ir.
Tilti ir mana vājība jau kopš pametām Goa. Tie ir lieliska vieta skaistām bildēm.
Turklāt visu šo laiku tie ir bijuši mūsu ceļā gandrīz vai ikdienu, ik pa laikam pat līdz desmit vai vairāk tiltiem vienas dienas laikā. Un, kas tad te – tālu lejā ir redzams zilonis. Saimnieks to ir atvedis uz mazgāšanu, bet pašlaik lielais dzīvnieks tieši tiek dzīts iekšā ūdenī. Ļoti negaidīta un interesanta aina, uz kuru noskatos ar neviltotu interesi.
Aptuveni 55. šīs dienas kilometrā mēs stājamies benzīntankā. Ieēst un uzpildīt ūdeni, kā jau parasti. Un tad es tikai aizdomājos: “Pag, mēs beidzot esam ārā no pilsētas? Esam prom no tās burzmas, kas visu rītu bija mūsu sabiedrotais. Visu šo gandrīz trīs stundu garumā?”. Apkārt banānkoku plantācijas, palmas, kalni un miers. Vienā pusē banānkoki vēl tikai aug.
Miers gan šoreiz ir tikai tik ilgi, kamēr esam benzīntankā, jo tālākais ceļš, lai arī kādu laiku vēl turpinās pa lauku vidi, ir ar negaidīti aktīvu satiksmi. Pilnīgi liekas, ka tās mašīnas te speciāli mums ir uzradušās. Un tieši tagad. Neilgi pēc tam jau atkal esam kārtējā pilsētā. Ka es jums saku: “Kādā dienā Indija būs viena liela pilsēta!” Šajā dienā atkārtoti mieru rodam vien, tuvojoties dienas galamērķim, Indijas tālākajam dienvidu punktam – pilsētai Kanyakumari. Vairāku dienu atpūtas pauzē to šeit izbaudām vēl pietiekamā daudzumā - gan peldoties pilnīgi tukšajā pludmalē kādu kilometru no pilsētas robežas, gan arī pastaigājoties pa pilsētas mazajām ieliņām un jūras malu. Tieši tas, kas vajadzīgs atpūtai! Te mēs pirmo reizi peldam uz akmeņiem jūrā un pirmo reizi tā pavisam nopietni sajūtam, cik stiprs ir viļņu spēks. Un cik nopietni par to ir jāpiedomā, kad esi ūdenī netālu no akmeņiem.
Pārliecināmies arī par to, cik maza ir pasaule. Kuģīša braucienā uz oficiāli tālāko Indijas dienvidu punktu satiekam pirms divām dienām iepazītos poļu ceļotājus.
