Lai arī balsu skaitīšana joprojām turpinās, opozīcija cer, ka tai izdosies iegūt pietiekami daudz balsu parlamentā, lai atceltu vairākus līdzšinējās valsts vadības lēmumus.
Venecuēlas Sociālistisko partiju 1999. gadā izveidoja bijušais Venecuēlas prezidents Ugo Čavess, kura vadībā sociālisti atradās pie varas līdz pat viņa nāvei 2013. gadā. Viņa sekotājs Nikolass Maduro centās turpināt Čaveza aizsākto sociālistisko revolūciju, taču šo parlamenta vēlēšanu rezultāti liecina, ka viņa īstenotā politika ir cietusi sakāvi, turklāt pats Maduro harismas ziņā ne tuvu nespēj līdzināties savam priekšgājējam.
Sākotnējie rezultāti liecina, ka opozīcijā esošā „Demokrātiskās vienotības bloka” koalīcija ir ieguvusi 99 no 167 vietām parlamentā jeb Nacionālajā sapulcē, kamēr līdz šim valdošie sociālisti - vien 46 vietas. Vēl 22 deputātu krēslu liktenis pagaidām nav zināms.
Kā pēc rezultātu paziņošanas atzinis Maduro, šajā neveiksmē ir vainojams pret valsts vadītāju uzsāktais ekonomiskais karš. Tomēr par spīti tam viņš šos rezultātus atzīst un pieņem. "Raugoties uz šiem rezultātiem, mēs esam šeit ar visu morāli un ētiku, lai atzītu šos nelabvēlīgos rezultātus. Lai pieņemtu tos un paziņotu, ka mūsu Venecuēla, mūsu konstitūcija un demokrātija ir triumfējusi. Mēs to pieņemam," vēstīja Maduro.
Kā uzskata Maduro, vēlēšanās Venecuēlā ir uzvarējusi nevis opozīcija, bet gan kontrrevolūcija, kas cīnās ar tautu laikā, kad tā rada pati savu vēsturi. Prezidents arī aicinājis revolucionāros spēkus turpināt Ugo Čavesa aizsākto Bolivāra revolūciju, rosinot vēl vairāk saliedēties, lai pretotos kontrrevolucionārajam plānam.
Opozīcijas spēki visas priekšvēlēšanu kampaņas laikā apsūdzēja valsts prezidentu ļoti neveiksmīgas ekonomiskās politikas īstenošanā, kā arī valsts naftas resursu iztērēšanā. Tas novedis pie tā, ka valstī katastrofāli trūkst tādu ikdienai nepieciešamu preču kā piena, rīsu, kafijas, cukura, miltu un eļļas. Inflācijas līmenis šajā gadā ir pārsniedzis 100%, valsts iekšzemes kopprodukts samazinājies par 10%, bet bezdarba līmenis ir aptuveni 18%. Par spīti Maduro apgalvojumiem par opozīcijas īstenoto ekonomisko karu Rietumu ziņu aģentūras norāda, ka vēlētāju lielā aktivitāte – vairāk nekā 70% – un opozīcijas pārliecinošā uzvara apliecinot tikai to, ka ar prezidenta īstenoto politiku tomēr nav apmierināts pārliecinošs vairākums valsts iedzīvotāju.
Tā kā balsu skaitīšana vēlēšanās joprojām turpinās, opozīcija cer, ka tai izdosies savu pārsvaru pār sociālistiem palielināt vēl vairāk. Ja izdotos parlamenta deputātu skaitu palielināt līdz 112 balsīm, opozīcija, visticamāk, mēģinātu panākt daudzu politieslodzīto – tostarp opozīcijas līdera Leopoldo Lopesa - atbrīvošanu, kā arī vēlētos atcelt no amata daudzas pašreizējās valdības ieceltās amatpersonas. Vienlaicīgi tiek uzsvērts, ka šīs parlamenta vēlēšanas var uzskatīt arī par uzticības balsojumu pašam Nikolasam Maduro un ļoti iespējams, ka pēc viņa pilnvaru termiņa puses nākamā gada aprīlī opozīcija varētu ierosināt arī referendumu par prezidenta turpmāku atrašanos amatā.
Dažu nedēļu laikā Latīņamerikā jau otrajā valstī sakāvi ir cietuši kreisā spārna politikas atbalstītāji. Arī Argentīnā par prezidentu tika ievēlēts labēji centriskais Buenosairesas mērs Maurisio Makri, nomainot šajā amatā Kristīnu Kirhneri.
