- Ukraina no ES sagaida vīzu režīma atcelšanu un skaidras atbildes
- Eksperti arī atzīst – karš šobrīd lielākā problēma, bet to vērtē dažādi
- Savukārt ukraiņu tauta vēlas eiropiešu palīdzību un ES perspektīvu
- Bet tam būs nepieciešamas reformas, arī ekonomikā
Kijeva pārsteidz ar ārkārtīgi lielu daudzstāvu māju skaitu, bet vēl vairāk emocijas raisa tieši pilsētas centrs. Šeit, Neatkarības laukuma Maidana apkārtnē – Institūta ielā vai Gruševska prospektā itin uz katra stūra redzami memoriāli tā dēvētā Eiromaidana upuru piemiņai. No lietus nobalējušās fotogrāfijas ar jaunu puišu un meiteņu sejām izkārtotas visas ielas garumā. Tām apkārt ir simtiem svecīšu, ko kijevieši un pilsētas viesi liek pretī šiem portretiem.
Šajā atmosfērā nevar aizmirst asiņainos 2013. un 2014. gada notikumus. Kad toreizējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs atteicās Viļņas Austrumu partnerības samitā parakstīt Eiropas Savienības (ES) asociācijas līgumu, Kijevas ielās izgāja neapmierinātie. Demonstrācijā Maidanā piedalījās galvenokārt studenti. Kad demonstrācija tika apspiesta, sākās masu nemieri, barikādes un upuri. Vēl joprojām daudz pretrunu saistītas ar to, kas bija tie snaiperi, kas nošāva protestētājus un “Berkut” specvienības darbiniekus.
Tas viss noveda pie tā, ka Krimu sev pievienoja Krievija, austrumu daļā Doņeckas un Luhanskas apgabalos separātisti izveidoja tā dēvētās tautas republikas.
Nu ir pagājis vairāk nekā gads. Kijeva ir nomierinājusies, taču konflikts valsts austrumos turpinās, neskatoties uz pēdējā laika miera sarunām. Šajā kontekstā 22.maijā notiks Austrumu partnerības samits Rīgā.
Ko Ukraina tagad sagaida no ES?
Ukrainas Ārlietu ministrijas politiskais direktors Aleksejs Makejevs (1. attēlā pa kreisi - foto: Iļja Kozins) stāsta, ka no Rīgas samita Ukraina sagaida atbildi uz Eiropas Savienībai un Austrumu partnerības dalībvalstīm svarīgu jautājumu: ar ko piepildīt šādu partnerību?
“Tāpat vēlamies zināt, kādas atšķirības ir Eiropas Savienības politikā attiecībā pret tām valstīm, kas saskata sevi Eiropas Savienībā, un tām, kas tur sevi neredz. Mums ir nepieciešama ES palīdzība iekšēju reformu veikšanā. Mums nepieciešams, lai Eiropas kaimiņu politika būtu orientēta uz dažādām valstu kategorijām, proti, vairāk uzmanības Gruzijai, Ukrainai un Moldovai, kas izvēlējās Eiropas ceļu un parakstīja asociācijas līgumu. Turklāt mēs sagaidām Eiropas Komisijas lēmumu, ka jau tuvākajā laikā Ukrainas pilsoņi varēs ceļot uz ES bez vīzām,” stāsta Makejevs.
Makejevs apliecina, ka Ukraina ir nospraudusi kursu uz pievienošanos Eiropas Savienībai. Lai gan Ukraina saprotot, ka attiecīgos kritērijus tā var sasniegt, tikai īstenojot reformas.
Runājot par tām, Makejevs atzīmē, ka izdevies samazināt nodokļu slogu biznesam, izveidots korupcijas novēršanas birojs, taču daudz kas vēl nesniedz taustāmu rezultātu. Diplomāts akcentē milzīgo konflikta nozīmi valsts austrumos.
Kas attiecas uz nodokļu slogu, bijušais Ukrainas ekonomikas ministrs Vladimirs Lanovojs apgalvo, ka nodokļi parastiem iedzīvotājiem ir pieauguši. Ir ieviesti jauni, tostarp pensijas nodoklis.
Atklātās politikas institūta eksperts Bohdans Oļeksjuks (2. attēlā pa labi - foto: Iļja Kozins) uzver, ka, izņemot ārējos draudus, pastāvot arī nopietna iekšējā sociālā spriedze Ukrainā. Tam visam papildus nāk klāt arī iedzīvotāju vilšanās par Eiropas Savienību tās pozīcijas dēļ attiecībā uz konfliktu valsts austrumos. Iedzīvotāji gaidīja lielāku dalībvalstu vienotību. Taču viena no nopietnākajām problēmām valstī patlaban ir korupcija, kuras apmēri kopš Eiromaidana tā arī nav mazinājušies.
“Problēma jau nav tikai vadībā, bet gan pašos cilvēkos. Līdz šai dienai sabiedrībā nav izveidojusies neiecietība pret korupciju. Vispirms ir jāpanāk neiecietība pret korupciju vienkāršu iedzīvotāju līmenī. Cilvēki pie tās ir pieraduši. Protams, tiek par to runāts, taču par maz. Neiecietība pret šo parādību - tas ir tieši tas, ar ko atšķiras no Ukrainas, piemēram, Skandināvijas valstis,” klāsta Oļeksjuks.
Par korupciju nevar runāt, neminot oligarhus. Būtībā, Eiromaidans bija antioligarhisks savos pamatos, taču ar jauno varu nekas šai ziņā īpaši nemainījās. Lai arī Makejevs un Oļeksjuks atzīst, ka oligarhi vairs nerīkojoties tik patvaļīgi kā līdz šim un rēķinoties ar sabiedrības interesēm.
Konfliktam Donbasā pretrunīgi vērtējumi
Visi eksperti atzīst, ka šobrīd primārā Ukrainas problēma ir konflikts valsts austrumos. Tā rezultātā apstājās veseli valsts ekonomikas sektori. Karš nopostīja infrastruktūru. Un ar to naudu, ko piešķir Eiropas Savienība, Ukrainai nepietiek, pauž Oļeksjuks.
Runājot par konfliktu pēc būtības, tad arī te ir lērums pretrunu. Vieni, tostarp Oļeksjuks un Makejevs, saka, ka tā esot Krievijas agresija un ka separātisti patiesībā ir teroristi. Citi notikumus austrumu apgabalos uzskata par pilsoņu karu. To vidū ir arī žurnālists, bijušais avīzes „Kijevas Telegrāfs” galvenais redaktors Vladimirs Skačko (3. attēlā - foto: Iļja Kozins). Ukrainā viņš esot pasludināts par nevēlamu personu. Nesen nogalinātais žurnālists Oļess Buzina bija labs Skačko draugs.
Apspriežot konfliktu, analītiķis stāsta par kādu „nevēlamu” patiesību”. Pēc viņa teiktā, Ukraina nonāca ģeopolitiskā pretestībā, tā upurē savus pilsoņus cīņā par svešām interesēm, ar valsti manipulē.
“Tā ir visas valsts traģēdija – no Karpatiem līdz Donbasam un Krimai, jo arī tur bija cilvēki, kas vēlējās palikt Ukrainā. Neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs - ASV ar Eiropu vai Krievija ar Eiropu – Ukrainai no tā nav ne silts, ne auksts. Lūk, tāda ir Ukrainas patiesība. Un to nevēlas atzīt nedz Krievijā, nedz Ukrainā. Valstī darbojas kaut kāda noalgota okupācijas administrācija. Tas taču ir kauns: notiek Normandijas četrinieka pārrunas un [ārlietu ministru] Kļimkinu izdzen ārā, jo viņam nav jāzina daži vienošanās aspekti starp Krieviju, Franciju un Vāciju. Bet tur taču viņi it kā risina Donbasa problēmu. Vai tas ir normāli?” klāsta Skačko.
Ukrainas tauta vēlas vismaz perspektīvu
Saule jau norietējusi, bet Kijevas Neatkarības Maidanā tikai sākusies dzīve. Šeit pulcējas jaunieši, ukraiņu karavīri, kas tikko atgriezušies no Doņeckas un Luhanskas apgabaliem. Neizpaliek arī tūristi. Šai brīdī nav ne miņas no kādreizējās riepu dedzināšanas, par revolūciju atgādina vien fotogrāfijas un plakāti, kas izvietoti visā laukumā.
Kijevas iedzīvotāja Svetlana, jautāta, kā ES var palīdzēt Ukrainai, saka, ka “ir deklarācijas, bet nav reformu”.
“Cilvēkiem ir vēlme kaut ko mainīt, lai pie mums būtu Eiropas likumi. Bet mēs stāvam uz vietas. Cilvēki dara daudz - mūsu cilvēki apsteidz ierēdņus. Savukārt ierēdņiem iet labi un viņi ne pārāk grib mainīt valsti. Tautai jāprasa vairāk no ierēdņiem, tā vēl neapjēdz savus spēkus,” spriež Svetlana.
“Protams, mēs – jaunatne un vidēja vecuma cilvēki - atbalstām eiropeisko kursu. Esam noguruši no [ierēdņu] patvaļas, no problēmām. Mēs vēlamies mācīties, virzīties tālāk. Jūsu vērtības šeit ir jau iesakņojušās. Jūs varētu iedrošināt mūs veikt izmaiņas. Iespējams, šīs izmaiņas nenotiek tik ātri, kā gribētos. Jūs varētu palīdzēt ar padomu,” savukārt saka Kijevas iedzīvotājs Aleksandrs.
Ukrainas un ES abpusējā sadarbība jau sākusies. Eirointegrācijas sākumu iezīmēja asociācijas līgums. Tā ekonomiskā daļa stāsies spēkā 2016.gada 1.janvārī. Vēl pirms Eiromaidana Krievija piedāvāja Ukrainai iestāties Muitas savienībā, argumentējot, ka no asociācijas līguma ar Eiropu Ukraina neko neiegūšot, jo tās preces nebūšot konkurētspējīgas ES valstu tirgos.
Vācu politologs un speciālists Ukrainas un Krievijas vēsturē Andreass Umlands domā, ka tagad gan Ukrainas preces būs konkurētspējīgas, jo grivnas kurss ir samazinājies.
“Līdz ar to mazinājās darba spēka izmaksas. Būtībā jau tagad vērojams nozīmīgs ukraiņu preču eksports uz Eiropas tirgiem. Brīvās tirdzniecības zonas ieviešana to tikai stimulēs. Turklāt nav pamata bažām, ka Eiropas preces varētu radīt grūtības Ukrainai, jo ukraiņu pirktspēja pazeminājās. Tāpēc nav gaidāms importa pieaugums no Eiropas uz Ukrainu. Drīzāk būs otrādi,” prognozē Umlands.
Komentējot Ukrainas perspektīvas iestāties Eiropas Savienībā, Umlands norāda, ka vispirms ir pilnībā jāīsteno asociācijas līguma noteikumi. Patlaban Ukrainas attīstības līmenis neatbilst kritērijiem, kas nepieciešami dalībai ES. Ukrainas tauta vēlas vismaz perspektīvu, norāda politologs.
Iestāšanās ES ir vēl samērā tālas nākotnes jautājums, bet ir jomas, kurās Ukraina un Eiropas Savienība var sadarboties jau tagad, spriež Umlands.
“Pirmkārt, tā ir ekonomika. Protams, runa ir par asociācijas līgumu, kura ekonomiskā daļa, proti, brīvās tirdzniecības līgums stāsies spēkā 2016.gada 1.janvārī. Vēl es domāju, ka Ukrainai ir stratēģiska nozīme. Tā var kalpot par Eiropas vērtību eksporta platformu uz citām postpadomju valstīm, it īpaši – uz Krieviju. Ja Ukraina veiksmīgi attīstīsies, tā varētu kalpot par piemēru citām postpadomju valstīm, piemēram, Baltkrievijai, Krievijai, Dienvidkaukāza, Centrālāzijas valstīm,” norāda politologs.
Reformas nepieciešamas arī ekonomikā
Sarunas nobeigumā arī Umlands atzīst, ka diezin vai ukraiņi būs nākotnē apmierināti ar finanšu palīdzību no Eiropas, jo ar šo naudu vienkārši nepietiks. Lai mazinātu šo plaisu starp esošo un nepieciešamo, eksperts iesaka veidu, kā palielināt investīciju pieplūdumu valstī. Piemēram, valsts varētu sniegt politiskās garantijas investoriem, apdrošināt viņu kapitālu.
Savukārt bijušais Ukrainas ekonomikas ministrs Vladimirs Lanovojs (4.attēlā pa kreisi - foto: Iļja Kozins) kā vienu no nopietnākajām problēmām minēja to, ka ekonomikas sistēma savās saknēs ir nepareiza. Joprojām Ukrainas ekonomikā ir daudz plānveida ekonomikas iezīmju.
Šādu apgalvojumu eksperts pamato, minot valsts subsīdijas vairākām tautsaimniecības nozarēm. Valsts subsidē naftas un gāzes rūpniecības kompleksu, dzelzceļus, pat bankas. Pēc ekonomista domām, izņemot jau pieminēto brīvo preču plūsmu bez importa nodevām, sadarbība var izvērsties arī citās ekonomikas nozarēs.
“Ukraina var sadarboties ar Eiropu augsto tehnoloģiju izgatavošanā. Piemēram, aviorūpniecībā vai kosmosa industrijā. Arīdzan transporta ražošanā, kuģu būvniecībā. Ukrainā vajadzīgs vairot šo procesu izpratni, vajadzīgs aicināt ukraiņu uzņēmumos līdzīpašniekus no ārvalstīm. Visbeidzot, iespējama sadarbība finanšu tirgos. Tas veicinās kapitāla piesaisti Ukrainā. Bez kapitāla Ukraina diemžēl nespēs pacelties,” noslēdz eksperts.
Gan pašreizējās varas atbalstītāji, gan tās kritizētāji ir vienisprātis, ka valsts iekārta un attīstības virziens ir jāmaina. Liela daļa no tiem cilvēkiem, kas dzīvo kara neskartajā Ukrainas teritorijā, ar cerībām skatās uz Eiropas Savienību. Taču ir arī tādi, galvenokārt austrumu apgabalos, kas savu nākotni saista ar Krieviju. Taču, kā izriet no vienkāršo cilvēku un ekspertu teiktā, Ukrainai vēl ir tāls ceļš priekšā.
