- Azerbaidžāna ir ES Austrumu partnerības valsts, kas uzmanīgi uzņemas saistības
- Enerģētikas jomā Baku un Briseles stratēģiskās intereses sakrīt
- Azerbaidžānu kritizē par opozīcijas apspiešanu un cilvēktiesību pārkāpumiem
- Problēmas rada Maskavas uzskats, ka reģions ir robeža starp Rietumiem un Krieviju
Asociācijas līgumu Azerbaidžāna gan attiekusies parakstīt un cenšas ieturēt sabalansētas attiecības gan ar Briseli, gan Maskavu.
Tajā pašā laikā cilvēktiesību organizācijas Baku kritizē par asu vēršanos pret vārda brīvības aktīvistiem un viņu ieslodzīšanu.
Partneris, kas izvēlējās neizvēlēties
Braucot pa Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku centru, vairākās vietās redzami lieli plakāti ar bijušā un esošā valsts prezidenta - tēva un dēla - Heidara un Ilhama Alijevu attēliem. Kaspijas jūras krastos esošās Baku centrā redzamas modernas daudzstāvu jaunceltnes, stikla ēkas. Tās celtas pēdējos gados, vecie vienstāvu mājiņu rajoni, kas šeit bija iepriekš, ir nojaukti.
Izmantojot ienākumus no naftas un gāzes atradņu apgūšanas, Azerbaidžāna kļuvi par turīgāko ekonomiku Dienvidkaukāzā un sevi cenšas prezentēt kā modernu valsti. Vispirms tas bija nepieciešams, gatavojoties Eirovīzijas dziesmu konkursam, kas 2012.gadā notika Baku.
Bet šobrīd būvdarbi intensīvi turpinās, jo šovasar Baku rīkos Eiropas spēles - vērienīgas sporta sacensības. Tajā pašā laikā cilvēktiesību organizācijas asi kritizē Alijeva režīmu par to, ka tas arvien bargi vēršas pret cilvēktiesību un vārda brīvības aktīvistiem, tos ieslogot, un apspiež politisko opozīciju.
Azerbaidžāna ir Eiropas Savienības Austrumu partnerības valsts, kas ir uzmanīga attiecībā uz saistību uzņemšanos. 2010.gadā tā sāka sarunas par Asociācijas līgumu par Eiropas Savienību. Tam vajadzēja aizstāt deviņdesmito gadu nogalē spēkā stājušos Vienošanos par partnerību un sadarbību. Galu galā Baku no šī līguma parakstīšanas attiecās, tā vietā piedāvājot ne tik ciešu sadarbības variantu - Stratēģiskās modernizācijas partnerību ar Eiropas Savienību. Šādas sadarbības vienošanās teksts joprojām top un diskusijas turpinās.
Tas gan nenozīmē, ka Azerbaidžānas ārpolitika būtu būtiski mainījusies šajos sešos gados, kopš tika sākta Austrumu partnerības programma. Analītiķis, Baku Universitātes pasniedzējs Bahtijars Aslanbeili norāda, ka Azerbaidžāna uz Austrumu partnerību skatījās kā uz vēl vienu iespēju, uz kuras būvēt attiecības ar Eiropas Savienību, tajā pašā laikā saglabājot līdzsvaru ar citiem reģionālajiem spēlētājiem, īpaši Krieviju. Tādēļ Azerbaidžānas lēmums attiekties no perspektīvas parakstīt Asociācijas līgumu bija likumsakarīgs, norāda Aslanbeili.
„Tas nebija negaidīti tāpēc, ka Azerbaidžānas vispārējā ārpolitikas stratēģija ir ārpolitikas prioritātēs saglabāt līdzsvaru starp Eiropas Savienību un Krieviju. Es teiktu - Baku ir izvēlējusies neizvēlēties starp Briseli un Maskavu. Ir acīmredzams, ka jebkādas ciešākas attiecības ar eiroatlantiskajām institūcijām tādu mazu valsti kā Azerbaidžāna pakļautu lielākam riska līmenim ar Krieviju. Un nesenie notikumi Ukrainā un pirms tam Gruzijā 2008.gadā ir pierādījuši, ka, ja valsts ir pakļauta lielākam riskam ar Krieviju, tā nav nodrošināta no lielvaru, Eiropas institūciju puses,” saka Aslanbeili.
Viens taustāms rezultāts no Baku un kopienas dialoga ir vienošanās par vīzu režīma atvieglošanu starp Azerbaidžānu un Eiropas Savienību. Šī vienošanās tika parakstīta Viļņas samitā, bet stājās spēkā pagājušā gada rudenī.
Savukārt iniciatīva par Stratēģisko modernizācijas partnerību paredzēta kā ietvars, kā programma, saskaņā ar kuru Azerbaidžāna un Eiropas Savienība varētu mēģināt veidot ciešāku sadarbību citās jomās, ne tikai enerģētikā.
Kopīgas intereses enerģētikā
Enerģētika ir joma, kur Baku un Briseles stratēģiskās intereses sakrīt. Azerbaidžānas ekonomika balstās uz naftas un dabasgāzes ieguvi. Un īpaši šī brīža ģeopolitiskajos apstākļos Eiropas Savienībai aktuāls ir jautājums par dabasgāzes piegāžu dažādošanu un atkarības mazināšanu no Krievijas.
Eiropa vismaz daļēju atbildi saskata projektā, kas saucas „Dienvidu gāzes koridors” un kurā svarīgu lomu spēlē tieši Azerbaidžāna. Paredzēts, ka šis koridors savienos Kaspijas jūru, kur Azerbaidžāna iegūst naftu un gāzi, ar Eiropas Savienību.
Gāzes caurules stieptos no Azerbaidžānas caur Gruziju, Turciju, Grieķiju uz Itāliju. Piegādēm paredzēts sākties dažu gadu laikā.
Uz enerģētiku uzsvaru lika arī Azerbaidžānas ārlietu ministrs Elmars Mammadjarovs, kad viņš pagājušajā nedēļā bija ieradies vizītē Latvijā.
„Mana valsts, protams, vēlas daudz un cieši sadarboties ar Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm pirmkārt enerģētikas sektorā. Mēs uzskatām, ka nākamo trīs līdz četru gadu laikā sāksies dabasgāzes piegādes Eiropas valstīm no Kaspijas jūras reģiona, sevišķi no Azerbaidžānas atradnēm,” pauda Mammadjarovs.
Norādot, ka abi vienojušies cieši strādāt pie Rīgas Austrumu partnerības samita deklarācijas, kopīgajā preses konferencē Rīgā uzsvaru uz šo tēmu lika arī Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (“Vienotība”).
„Mums ir vienāds viedoklis, ka šajā deklarācijā ir jābūt atspoguļotiem arī jautājumiem, kas skar ES un partnervalstu sadarbību enerģētikas jomā. Esmu par to daudz runājis, un man arī prieks dzirdēt ļoti skaidru Azerbaidžānas nostāju par šīs nodaļas iekļaušanas nepieciešamību. Te gan ir jāsaprot, ka mūsu attiecībām ir jābūt balstītām uz individuālas sadarbības principiem, jo, piemēram, Azerbaidžāna ir enerģētikas resursu piegādātājs. Un šeit es domāju, ka mums vēl ir neizsmeltas iespējas, kā ES un Azerbaidžānai sadarboties šajā jomā,” sacīja Rinkēvičs.
Nav pārsteigums, ka Mammadjarovs un Rinkēvičs apsprieda arī Irānas kodolsarunu gaitu, kas ir Azerbaidžānas kaimiņvalsts. Mammadjarovs atzīmēja, ka 30.jūnijs ir datums, kad ne tikai noslēgsies Latvijas prezidēšana Eiropas Savienībā, bet tas ir arī nosprausts kā termiņš, kad pasaules lielvarām un Teherānai ir jāpanāk vispārējā vienošanās. Un šī vienošanās apmaiņā pret Irānas kodolprogrammas ierobežošanu paredz Teherānai noteikto sankciju atcelšanu, tostarp attiecībā uz naftas un gāzes eksportu. Un tad „Dienvidu gāzes koridoram” varētu pieslēgties arī Irāna. Komentējot kodolsarunas, Rinkēvičs pauda - „visaptveroša vienošanās veicinās gan stabilitāti reģionā, gan attiecību jaunu dinamiku ar Irānu”.
Ir arī citi iemesli, kādēļ Azerbaidžāna varētu būt svarīga Eiropas Savienībai, norāda Bahtijars Aslanbeili.
„Šobrīd Azerbaidžāna ir lielākā ekonomika Dienvidkaukāzā, un arī sava veida vārti uz Centrālāziju. Eiropas Savienībai arī ir svarīgi paaugstināt savu statusu Dienvidkaukāzā. Un šim mērķim var gūt labumu no Azerbaidžānas-Gruzijas-Turcijas sadarbības trijstūra, kas varētu ļoti palīdzēt stiprināt Eiropas Savienības pozīciju reģionā. Un, kā jau teicu, tas Eiropas Savienībai var būt arī vārti uz Centrālāzijas valstīm - Kazahstānu, Turkmenistānu, Uzbekistānu,” norāda Aslanbeili.
Cilvēktiesību aizstāvji aicina būt kritiskiem pret Baku
Tajā pašā laikā Azerbaidžāna ir valsts, kur vara pret opozīciju, cilvēktiesību un vārda brīvības aktīvistiem, žurnālistiem bieži vēršas ar stingru roku. Cilvēktiesību organizācijas asi kritizē prezidenta Ilhama Alijeva režīmu, kurš 2003.gadā valsts vadītāja grožus pārņēma pēc viņa tēva Heidara Aliejva nāves.
Saskaņā ar oficiālajiem datiem, Ilhams Alijevs ieguva gandrīz 85% balsu 2013.gada Azerbaidžānas prezidenta vēlēšanās, kuras rietumvalstu novērotāji neatzina par brīvām un godīgām.
Cilvēktiesību organizācijas apsūdz varasiestādes, ka kopš Alijevs nonāca trešo reizi prezidenta amatā, vēršanās par kritiķiem kļuvusi vēl asāka un ieslodzījumā politisku iemeslu dēļ atrodas vairāki desmiti cilvēku. Vēl pagājušajā nedēļā tiesa Azerbaidžānā piesprieda sešus ar pusi gadus cietumā prominentam cilvēktiesību aktīvistam Rasulam Jafarovam apsūdzībās par izvairīšanos no nodokļiem un nelegālu uzņēmējdarbību.
Aktīvists iepriekš iesaistījies vairākās kampaņās, tostarp, lai pievērstu starptautisku uzmanību valsts problēmām ar cilvēktiesībām 2012.gadā Eirovīzijas dziesmu konkursa laikā, kas notika Baku. Līdzīgās kampaņās par cilvēktiesību pārkāpumiem viņš gatavojās iesaistīties arī Eiropas spēļu laikā, kas šovasar jūnijā notiks Baku.
Cilvēktiesību organizācijas līdz ar to aicinājušās arī Eiropas Savienību būt kritiskākai pret Azerbaidžānu, uzskatot, ka Brisele ir pārāk diplomātiska. Piemēram, attiecībā uz Rasulu Jafarovu Eiropas Savienība paziņoja, ka viņam piespriestais sods „šķiet skarbs un nesamērīgas attiecībā pret apsūdzībām, uz kurām tas balstīts”, ka bažas par tiesas procesu rada tajā novērotās nepilnības, un Azerbaidžāna aicināta ievērot starptautiskās saistības.
Razi Nurulajevs, viens no opozīcijas politiķiem, cilvēktiesību situāciju Azerbaidžānā raksturo kā „smagu”, piebilstot, ka kopš pagājušā gada tā ļoti pasliktinājusies. Viņš saka, ka ieslodzīti ir „desmitiem cilvēktiesību aktīvistu”.
„Eiropas Savienību galvenokārt interesē, lai Azerbaidžāna kļūtu par caurskatāmu valsti un tās ekonomikā ir liberālas vērtības. Tad cilvēktiesības un brīvības sabiedrībā ienāktu automātiski vai pakāpeniski. Eiropas Savienība kā tāda nav politiska vai cilvēktiesību organizācija, kas koncentrētos tikai uz cilvēktiesībām. Kad Eiropas Savienība sāk runāt par cilvēktiesībām un jautājumiem par brīvību, tad tas Azerbaidžānas valdībai dod papildu pamudinājumu atteikties no sarunu turpināšanas," pauž Nurulajevs.
"Līdz ar to Eiropas Savienības loģika ir, ka tā cenšas pārliecināt valstis, to līderus ievērot Eiropas standartus. Un Eiropas standartu ievērošana arī nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu un brīvības,” saka Nurulajevs.
Ekonomika ar politikas zemtekstu un Krievijas draudīgā ēna
Bet Mehmans Alijevs, neatkarīgās ziņu aģentūras „Turan” vadītājs, cer uz drīzāku Azerbaidžānas un Eiropas Savienības vienošanos par Stratēģiskās modernizācijas partnerību, jo, viņaprāt, tam vajadzētu veicināt gan ekonomikas, gan politikas reformas. Aģentūras birojs Baku atrodas pie centrālās dzelzceļa stacijas, vairāk atgādina dzīvokli, bet ar vairākiem datoriem un darba kņadu.
„Nav iespējams īstenot ekonomiskās reformas bez politiskajām reformām. Protams, ekonomika būs svarīga no tā skatu punkta, ka mums ir monopolizēta un oligarhiska ekonomika. Viss imports tiek kontrolēts, viss vietējais bizness tiek kontrolēts. Biznesa brīvība, caurskatāmība, atteikšanās no monopolisma, veselīgas konkurences radīšana - tas viss ved uz nopietnām izmaiņām sabiedrībā,” saka Mehmans Alijevs.
“Pēc tam tas priekšplānā automātiski izvirza jautājumu par likuma varu, par tiesu sistēmas brīvību, kas ir ļoti svarīgs aspekts, privātā īpašuma neaizskaramību. Līdz ar to visas šīs lietas it kā ir ekonomiska rakstura, bet patiesībā tām ir politisks zemteksts. Tādēļ gribam vai negribam, politiskais jautājums automātiski stāsies dienas kārtībā,” paredz Alijevs.
Azerbaidžāna ir uzmanīga piekrist ciešākām saistībām ar Eiropas Savienību, ja neskaita enerģētiku. Ne tikai tāpēc, ka ir jāņem vērā kaimiņvalsts Krievija, bet arī tāpēc, ka tas prasītu arī potenciāli plašas reformas. Baku uztrauc, ka tas varētu iedragāt valsts politiskās un ekonomiskās sistēmas stabilitāti.
Tajā pašā laikā Azerbaidžānai Eiropa tomēr ir virziens, uz kuru Baku raugās, uzsver analītiķis Anars Valijevs.
„Azerbaidžānas elitēm nav nekādu šaubu, ka Azerbaidžānas nākotne ir saistīta ar Eiropu. Neviens par to nešaubās. Ja jūs izejat uz ielas, ja jūs runājat ar eliti - nav iespējams, ka cilvēki domās, ka valsts dosies Irānas vai Krievijas virzienā. Nav nekādu diskusiju par to, ar ko saistās Azerbaidžānas nākotne - tā noteikti ir Eiropas Savienība, tā noteikti ir Eiropa,” saka Valijevs.
“Bet Azerbaidžānas elitēm ir nelielas bažas par procesu. Cik tuvu? Cik strauji? Ko tas prasīs darīt no elitēm šajā valstī? Labākais modelis būtu - Azerbaidžāna Eiropas Savienībai nodrošina zināmu enerģētikas drošību; Eiropas Savienība nostājas Azerbaidžānas pusē konfliktā ar Armēniju par Kalnu Karabahu, bet Eiropas Savienība pārāk daudz nekritizē Azerbaidžānu par noteiktām nepilnībām iekšpolitikā. Azerbaidžānas valdība būtu apmierināta ar šāda veida uzstādījumu,” skaidro analītiķis.
Ietekmīgs spēlētājs ir Krievija. Problēma ir, ka Maskavā „šis reģions tiek uzskatīts par frontes līniju cīņā starp rietumiem un Krieviju”, norāda Valijevs. „Tāpat kā Ukraina,” viņš piebilst.
Viena no nozīmīgākajām ietekmes svirām var būt Kalnu Karabaha, kuru pēc kara deviņdesmito gadu sākumā savā kontrolē ieguva Armēnija, kas šobrīd arī ir Austrumu partnerības valsts. Starptautiski šis reģions joprojām tiek uzskatīts par Azerbaidžānas teritoriju. Iesaldēto konfliktu nav izdevies atrisināt. Armēnijā atrodas Krievijas karabāze, Maskava ieročus pārdod abām pusēm. Valijevs pauž - pat ja rīt Armēnija pateiktu, ka Azerbaidžānai atdod Karabahu, lai pārtrauktu naidošanos, Krievija viņiem to neļaus darīt.
