Elizabete Otrā trešdien apmeklēja Skotiju, kur atklāja dzelzceļa līniju. Uzrunājot klātesošos viņa pateicās par saņemtajiem sirsnīgajiem laba vēlējumiem. Vēlāk vakarā karalienei plānots ieturēt svinīgas privātās vakariņas Balmoralas pilī, lai atzīmētu zīmīgo dienu.
Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons uzsvēris, ka karaliene bijusi kā stabilitātes klints nepārtraukti mainīgajā pasaulē un viņas valdīšana kā zelta diegs caurvijusi trīs pēckara paaudzes.
Britu karaļnama vēsturnieki izskaitļojuši, ka karaliene pārspēs Viktorijas termiņu tronī trešdien puspiecos pēc Griničas laika jeb pusseptiņos vakarā pēc Latvijas laika. Tieši stundu skaits ir zināms aptuveni, jo tiek skaitīts no Elizabetes tēva karaļa Džordža sestā nāves brīža 1953.gada 6.februārī. Nav gan precīzs laiks, bet tiek pieņemts, ka tas notika starp pieciem un pussešiem vakarā.
Elizabete kāpa tronī vien 26 gadu vecumā un saņēma mantojumā faktiski brūkošu koloniālu impēriju, kas vēl desmitgadēm ilgi cita no kādreizējās lielvalsts statusa zaudēšanas.
Tagad Elizabete aptaujās tiek atzīta par labāko karalieni, kas britiem jebkad bijusi. Bet vēl pirms nepilniem 20 gadiem sabiedrībā vairākums sliecās attiekties no monarhijas.
Krīzi izraisīja tautā mīlētās, bet no karaļnama ar šķiršanos aizgājušās troņmantnieka Velsas prinča Čārlza sievas princeses Diānas traģiskā nāve. Elizabete Otrā sākotnēji šo notikumu ignorēja, bet, piekrītot toreizējā premjera Tonija Blēra ieteikumam, sarīkoja karaliskas bēres un sēroja līdz ar nāciju. Briti tad atkal atzina, ka monarhija ir daļa no viņu nacionālās identitātes, un aptaujas liecina, ka republikāņiem pagaidām nopietnu izredžu nav.
Lai arī par britu karalieni mēdz teikt, ka viņa valda, bet nepārvalda, par viņas lielo svaru gan politiskos, gan ekonomiskos procesos šaubās retais. Piemēram, tieši Elizabetei Otrajai piedēvē vairāku līgumu, tostarp ar Ķīnu un arābu valstīm, sekmēšanu, kas ļāva Londonai saglabāt finanšu metropoles statusu un sekmēja ieguldījumus ekonomikā.
„Karaliskā ģimene cītīgi cenšas palikt politiski neitrāla, taču dažkārt tas vairāk palīdz ieeļļot valstij svarīgus darījumus un starptautisku līgumus. Jo cilvēkiem galda otrā pusē nav jādomā, ka viņi varbūt runā ar ideoloģiskiem pretiniekiem. Viņiem pretim ir neitrāli Lielbritānijas pārstāvji, nevis potenciāli politiskie pretinieki,” skaidro investīciju analītiķis Maiks Ingrems.
Vēsturnieki tagad salīdzina Viktorijas laiku valdīšanu ar viņas mazmazmazmeitas Elizabetes II darbību un atrod daudz līdzību. Abas sāka valdīt ļoti jaunas, valdīja ilgi, un viņu ietekme uz valsts un sabiedrības izmaiņām bija ievērojamas.
„Viktorijas laikā tika aizsākta karaliskās ģimenes tuvināšanās tautai. Viktorija daudz izmantoja tobrīd augošās preses ietekmi un kļuva par morālu autoritāti, kā arī padarīja monarhiju saprotamāku cilvēkiem. Elizabetes laikā šī tendence ir ieguvusi jaunu attīstību, un visilgāk valdījušais monarhs ir kļuvis arī vispopulārākais, un ne mazāk populāra ir arī karaliskā ģimene kopumā,” norāda Kensigtonas pils muzeja pārzine Deidre Mērfija.
Pagaidām karaliene Elizabete Otrā nav ļāvusi noprast, ka varētu doties pensijā un ļaut beidzot pavaldīt jau pensijas vecumu sasniegušajam troņmantniekam Čārlzam.
Par monarhijas nākotni tādā gadījumā pareģotāju aplēses atšķiras. No vienas puses, briti ir lepni, ka viņiem ir tik solīds un daudzviet pasaulē novērtēts karaļnams, taču, no otras puses, tas izmaksā diezgan dārgi. Turklāt, izņemot Elizabeti II, citas karaliskās personas ik pa laikam dod iemeslus pārdomām, vai Apvienotajai Karalistei patiešām karaļi joprojām būtu nepieciešami.
