Latvijas Radio: Pērnā gada sākumā notika uzbrukums "Charlie Hebdo" redakcijai Parīzē, pēc tam Parīzes terorakti novembrī, un tagad pagājušajā nedēļā terora uzbrukumi Briselē. Kāda ir problēma Eiropas Savienībā, kādēļ šie terorakti netika novērsti?
Jana Puljerīni: Eiropas Savienībā mums vienmēr bijusi problēma ar sadarbību drošības jomā. Institūcijas nesadarbojas tā, kā tām vajadzētu sadarboties. Bet, no otras puses, es neesmu droša, vai var novērst visus teroraktus. Domāju, ka risks ir vienmēr.
Mums Vācijā tagad ir daudz diskusiju par to, vai tas ir vai nav rezultāts migrācijas krīzei. Es domāju, ka nav.
Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās Mogerīni pēc Briseles uzbrukumiem teica, ka tiem, kas sūdzas par terorismu, vispirms ir jāskatās uz to, ka ir nepieciešams sakaut džihādistu grupējumu „Islāma valsts”, kas ir uzņēmies atbildību par šiem teroraktiem. Ka pirmkārt ir nepieciešams izbeigt karu Sīrijā, panākt vienošanos starp valdošo režīmu un opozīciju.
Es tam piekrītu. Jo Sīrija, kā arī, piemēram, Jemena vai Lībija, šobrīd ir drošas ostas teroristiem. Viņiem tur ir apmācību nometnes, it īpaši Sīrijā. Mums ir jācīnās pret šo problēmu pašā saknē un jārīkojas cīņā pret grupējumu „Islāma valsts” un kara izbeigšanai Sīrijā. Mums ir jācenšas atrisināt šī problēma, kaut tas prasīs ilgu laiku. Bet no otras puses, ja terorists-pašnāvnieks ir nolēmis ziedot savu dzīvību teroruzbrukumā, tur neko nevar darīt. Un es domāju, ka tā vienkārši ir cena, kas mums jāmaksā, lai dzīvotu atvērtā un brīvā sabiedrībā.
Piemēram, tā ir problēma, ar kuru Izraēla saskaras gadiem ilgi. Tā ir izvēle starp brīvību un drošību.
Un kamēr mēs vēlamies būt brīvi izvēlēties, kad un kur mēs pārvietojamies, mums ir jāpieņem risks, ka teroruzbrukums varētu notikt.
Bet, protams, mums ir jādara viss, lai maksimāli samazinātu šo risku.
Vai Jūs domājat, līdzsvars starp personīgajām brīvībām un drošību Eiropas Savienībā tagad mainīsies?
Diemžēl domāju, ka jā. Mēs to pieredzējām ASV pēc 11.septembra uzbrukumiem. Tādi pati diskusija šobrīd ir mums Eiropā. Domāju, ka nākotnē pieredzēsim jaunus teroraktus, jo tas teroristiem ir izrādījies sekmīgs instruments. Un paredzu, ka būs arvien vairāk diskusiju par izvēli starp brīvību un drošību.
Vai domājat, ka Parīzes un Briseles veida terorakti var notikt arī vietās kā Berlīne un Londona?
Es patiesībā esmu pārsteigta, ka līdz šim tas nav noticis Vācijā. Nav tā, ka es to gaidītu, es negribētu, lai tas notiek. Bet domāju, ka ir diezgan iespējams, ka mēs pieredzēsim teroraktu Vācijā tuvākā vai tālākā nākotnē. Un Londonā tas savulaik jau ir noticis. Domāju, ka katra Eiropas valsts ir potenciāls mērķis. Berlīne it īpaši, ņemot vērā Vācijas pozīciju bēgļu krīzē un to, ka tā ir tiek ietekmīga vara Eiropā. Jā, esmu pārsteigta, ka tas vēl nav noticis.
Cik lieli vai mazi, jūsuprāt, ir teroristu uzbrukuma draudi Latvijā?
Domāju - ja runa ir teroru no grupējuma „Islāma valsts”, tad Baltijas valstis, kā arī austrum un Centrāleiropa kopumā ir labākā situācijā nekā Rietumeiropa, kur ir lielas musulmaņu kopienas.
Ja runa ir par grupējuma „Islāma valsts” terorismu, tad šis reģions nav viņu primārais mērķis.
Pirms 10 gadiem Eiropas Savienībai bija labi laiki. Bija jaunas dalībvalstis, ekonomiskā izaugsme un miers. Bet tad nāca finanšu krīze, pēc tās – migrācijas krīze, un tagad – terorisma krīze. Jūnijā arī būs Lielbritānijas referendums par dalību Eiropas Savienībā. Tagad ir dažas diezgan lielas problēmas. Cik ļoti Eiropas Savienība ir mainījusies? Vai tā šobrīd atrodas krustcelēs?
Cilvēkam, kurš stingrs Eiropas integrācijas atbalstītājs, viss izskatītos labi, ja viņš nomirtu 2005.gadā. Bet vēlāk nāca finanšu un ekonomikas krīze, un tad viss sāka iet uz leju.
Domāju, ka šobrīd esam ļoti kritiskā situācijā, jo mums ir vairākas krīzes vienlaicīgi. Nekas tāds nav piedzīvots.
Mums ir Ukrainas krīze kā ārpolitikas un drošības krīze. Mums ir krīzes pie dienvidu flanga ar Sīriju, Lībiju, Ziemeļāfriku, no kurienes nāk terorisms un reģions draud sagrūt. Tad mums ir neatrisinātā ekonomikas krīze. Tā joprojām nav atrisināta. Tas, ka mēs tagad nerunājam par Grieķiju ir tikai tāpēc, ka virsrakstos nokļūst citas ziņas. Vēl mēs runājam arī par iespējamu Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Un tagad bēgļu krīze.
Visas šīs krīzes, kuras vienlaikus nav atrisinātas, tas tiešām apdraud Eiropas Savienību.
Vai Eiropas Savienība šobrīd ir krustcelēs? Kā Jūs redzat kopienas nākotni? Vai tā sagrūs? Vai tā spēs tikt galā un kļūs spēcīgāka nekā iepriekš?
Eiropas Savienība kā rietumu stila institūcija – ja reiz tā ir uzbūvēta, tā nekad nesagrūs. Bet tā vairs nebūs svarīga, tā būs nebūtiska.
Eiropa noteikti ir krustcelēs. Un tā vairāk vai mazāk nav spējusi tikt galā ar bēgļu krīzi. Manuprāt, tas ir drauds visai Eiropas Savienībai.
Kopiena nespēja runāt vienā balsī, nespēja atrast vienu risinājumu. Es domāju, ka tā jau pati par sevi ir izgāšanās. Institūcija joprojām pastāv, bet tā nespēja tikt galā ar problēmu, kas šobrīd ir svarīga ikvienai dalībvalstij.
Nevar atbrīvoties no problēmas, vienkārši aizverot robežas un slēdzot ieejas vārtus. Tā nav mana izpratne par Eiropas vienotību, suverenitāti un vērtībām.
Vai domājat, ka Eiropas Savienība tiks galā?
Šobrīd lieku cerības uz vienošanos ar Turciju, bet joprojām esmu skeptiska. Pirmkārt, ir grūti likt cerības uz autoritāru līderi, kāds tas ir Turcijā. Un tas jau pats par sevi ir problemātiski padarīt Eiropas Savienību tik lielā mērā atkarīgu no Turcijas.
Bet, no otras puses, es neredzu citu iespēju. Vācijas kanclere Angela Merkle mēģināja atrast partnerus un veidot koalīcijas, bet viņai neizdevās un viņai vajadzēja atrast alternatīvas.
Es lieku cerības uz šo vienošanos, jo vismaz tai piekrita visas Eiropas Savienības valstis. Un es ceru, ka Vācijai izdosies atrast partnerus, kas būs ar mieru uzņemt bēgļus, lai izpildītu no Turcijas uzņemamo sīriešu bēgļu kvotu.
Jūs minējāt, ka Ukrainas krīze ir viena no Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības krīzēm. Vai domājat, ka kopiena paliks vienota sankciju politikā pret Krieviju, vai arī šogad to varētu mīkstināt?
Tas ir ļoti grūts jautājums. Tagad tuvojoties NATO samitam Varšavā kļūst redzams, ka NATO un Eiropas Savienība nav tik vienotas kā mēs gribētu cerēt.
Runājot par Eiropas Savienību - kad es vēroju Vāciju, es redzu, ka valdības nostāja attiecībā pret sankcijām joprojām ir ļoti stingra. Berlīne joprojām saka, ir nepieciešama pilnīga Minskas vienošanās izpilde pret sankciju atcelšanu. Bet tajā pašā laikā redzu, ka Vācijas politiķi brauc uz Maskavu un runā par sankciju mīkstināšanu. Vācijā, piemēram, industrijā ir redzama vēlēšanās atbrīvoties no sankcijām. Vai piemēram Francijā uzmanība ir pievērsusies pavisam citām lietām.
Līdz šim Eiropas Savienībai ir izdevies pagarināt sankcijas, bet nezinu, cik ilgi šī vienotība turpināsies.
Ir ļoti svarīgi, lai tā turpinātos, bet esmu nedaudz skeptiska par to, cik ilgi Eiropas Savienība paliks vienota.
Vai ir iespēja, ka konflikts Ukrainas austrumos var atkal saasināties?
Kopš Krimas notikumiem vairs nevar izslēgt neko. Bet es nedomāju, ka šobrīd tas ir ļoti ticami, jo šobrīd tas nav Putina interesēs. Viņš ir panācis savus mērķus. Tur tagad ir iesaldēts konflikts. Viņš var saasināt vai mīkstināt konfliktu, kā vēlas. Ukraina cieš no iekšējām un korupcijas problēmām.
Ukrainas austrumiem esot okupētiem, Putina rokās tagad ir instruments, ar kuru viņš var ietekmēt Ukrainas politiku. Šobrīd viņam nav nekādas vajadzības atkal saasināt konfliktu.
Kā ar Krimu? Nesen apritot diviem gadiem kopš Krimas aneksijas, rietumvalstis paziņoja, ka turpinās aneksijas neatzīšanas politiku. Kijeva teikusi, ka viens no tās galvenajiem mērķim ir atgūt faktisku kontroli pār Krimu. Vai Jūs domājat, ka Ukrainai izdosies savā kontrolē atgūt Krimu? Kam ir jānotiek, lai tas notiktu?
Es nedomāju, ka Ukraina būs tādā pozīcijā, lai atgūtu kontroli pār Krimu pārskatāmā nākotnē vai vismaz kamēr Vladimirs Putins būs Krievijas prezidents. Pēc tam kas to lai zina, kas nāks nākamais. Bet es neredzu jebkādu iespējamu veidu, kā Ukraina atgūs Krimu.
Kaut tas ir vēlams un rietumvalstis turpinās neatzīt Krimas aneksiju, bet domāju, ka situācija nemainīsies.
Un patiesībā es biju pārsteigta, cik maz ziņu virsrakstos Vācijā jau tagad iekļuva Krimas aneksijas otrā gadskārta.
Vācijā sabiedrībā, nopietni runājot, visiem jau tagad ir vienalga. Visi akceptējuši, ka Krima tagad ir Krievijas rokās.
Baltijas valstis, Latvija joprojām ir satrauktas pēc tā, kas notika Ukrainā. Par mūsu drošību šeit. Vai domājat, ka Baltijas valstis, Latvija var justies droši?
Nē.
Man žēl, ka tā jāsaka, bet domāju, ka Baltijas valstis nevar justies droši. Es uzskatu, ka Baltijas valstis ir NATO un Eiropas Savienības vājais punkts.
Tās ir ļoti interesants mērķis no Krievijas skatu punkta. Domāju, ka Krievijas prezidentam tas ir liels kārdinājums. Varbūt pat nevis uzbrukt Baltijas valstīm. Bet, kā es teicu, Baltijas valstis ir Eiropas Savienības un NATO vājais punkts.
Pirmkārt, tāpēc ka ir dažādas dalībvalstis un dažādas organizācijas. Ir valstis, kas ir un kas nav NATO dalībvalstis. Ir valstis, kas ir un kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis. Sadarbība starp šīm valstis nav tik cieša, kā vajadzētu. Jo Ziemeļvalstis nesadarbojas ar Baltijas valstīs tik cieši, cik vajadzētu.
Arī ir atšķirīga izpratne par Krieviju. Ziemeļvalstīs, piemēram, Norvēģija vēlas dialogu ar Krieviju. Bet Baltijas valstīm un Polijai ir atšķirīga pieeja Krievijai.
Arī institūta RAND nesenajā pētījumā teikts, ka Baltijas valstis nav aizsargājamas konvencionāla uzbrukuma apstākļos. Tas, ko es domāju - Baltijas valstis ir perfekta vieta Krievijai vai nu hibrīd vai konvencionālam uzbrukumam.
Tajā pašā laikā es domāju, ka Krievijas valdība ļoti labi saprot, ka tas nozīmētu diskusijas par NATO 5.pantu un iespējamu karu. Tādēļ nedomāju, ka jums uzbruks kuru katru brīdi. Bet ja ir reģions, kas šobrīd ir zem spiediena un kam ir draudi, tad tas ir Baltijas jūras reģions.
Tad ko mēs varam darīt?
Ja paskatāmies uz Baltijas jūras valstīm, šeit ir arī milzīgs spēks. Tas ir ekonomiskais spēks - reģiona iekšzemes kopprodukts ir lielāks nekā Krievijas. Aiz jūsu muguras stāv NATO un Eiropas Savienība.
Bet vienas pašas tās sevi nevar aizstāvēt. Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm būtu jāsāk sadarboties ciešāk.
Eiropas Savienības un NATO atbalsts ir eksistenciāls jautājums. Tām ir jānāk palīgā aizsargāt Baltijas valstis un Ziemeļvalstis. Tādēļ vienotība ir tik svarīga.
Ja no Krievijas puses būs konvencionāls uzbrukums no Krievijas, vai citas NATO dalībvalstis nāks palīgā? Pēdējos pāris gados citas NATO valstis, īpaši ASV, palielinājušas klātbūtni šajā reģionā. ASV vēl šonedēļ paziņoja, ka uz Austrumeiropu nākamā gada februārī nosūtīs Sauszemes spēku brigādes kaujas grupu.
Ja NATO vēlas saglabāt uzticamību, tā nevar atstāt Baltijas valstis vienas. NATO kaut kas ir jādara, lai tās aizsargātu. Tādēļ ir izstrādāts NATO Gatavības rīcības plāns un notiek Savienoto Valstu lielāka iesaistīšanās.
Tajā pašā laikā tas ir lielais jautājums, ko sev uzdos arī Vladimirs Putins - cik gatavas ir rietumvalstis sākt karu Baltijas valstu dēļ?
Es domāju, ja kaut kas notiek, un NATO neko nedara, tās būtu NATO beigas.
Tas ir pašu valstu interesēs, lai tām būtu ticamas atturēšanas spējas un stingras reakcijas iespējas, ja notiek uzbrukums.
