Katrs ziņu sižets katrā ziņu izlaidumā un katru dienu tiek mērīts ar elementāru, bet ļoti būtisku mērauklu – cik daudz vietas un kādu vietu konkrētais notikums ir pelnījis konkrētās dienas ziņu klāstā un ēterā kopumā (piebilde – mana replika būs par televīziju, kas, protams, nenozīmē, ka ziņas citos medijos būtu pelnījušas mazāk uzmanības, vienkārši aktuālā diskusija ir par audiovizuālajām ziņām). Mērauklas turētāja ir satura vadība – ziņu dienestu vadītāji, redaktori un producenti – un, lai gan šī mēraukla tiek pielietota visos medijos, kuri pārraida ziņas, tomēr īpaši svarīga tā ir sabiedriskajiem medijiem, kuru uzdevumu sarakstā darbības vārds "informēt" ir ar pirmo kārtas numuru, un kuriem par savu uzdevumu pildīšanu ir jāatskaitās darba devējiem – nodokļu maksātājiem. Ja neinformēsi, tev jautās "kāpēc?", un, ja informēsi, tev arī jautās "kāpēc?". Šādi jautājumi ir veselīgi un nepieciešami, lai nodrošinātu atbildīgu žurnālistiku un atbildīgu līdzekļu izlietojumu; un labi gan, ka dzīvojam valstī, kurā tādus uzdod. Izmantojot privilēģiju brīvi diskutēt, es uz kolēģes Andas Rožukalnes 8.februāra rakstā uzdoto “kāpēc?”, atbildēšu ar savējo.
Atgādināšu, par ko ir stāsts. Tātad sestdienas, 6.februāra, rītā LTV1 programmā tika veiktas izmaiņas, lai pulksten 11.00 pārraidītu ziņu speciālizlaidumu par pirmo sešu patvēruma meklētāju ierašanos centrā “Mucenieki”. Daļa no ziņu izlaiduma bija tiešā pieslēgšanās centram, kurā notika Iekšlietu ministrijas rīkots preses brīfings ar valsts sekretāres Ilzes Pētersones-Godmanes un Valsts robežsardzes pārstāvja Mareka Hoņavko piedalīšanos. Andas Rožukalnes “kāpēc?” ir par to, vai oficiālo amatpersonu replikām brīfingā bija jāatvēl tik prominenta vieta ziņās un vai kopumā speciālizlaidums šajā gadījumā bija pamatots.
Ļoti reti būs tādi gadījumi, kad nevienam no darba devējiem (lasi: nodokļus maksājošajiem skatītājiem) neradīsies šaubas par to, vai notikumam atvēlētā vieta ziņās ir pamatoti augsta/zema, liela/maza.
Izņēmums varētu būt vienīgi nacionāla mēroga nelaimes gadījumi, dabas katastrofas vai citas ārkārtas situācijas – diezin vai kādam rakstos jautājumi par to, vai bija pamatots teju nepārtraukts ziņu režīms LTV ēterā Zolitūdes traģēdijas dienās, vai arī cik pamatota bija LTV Ziņu dienesta pētnieciskā rubrika “Zolitūde māca”, kas turpinājās daudzus mēnešus. Taču ap ierindas notikumiem – lai cik augstu tie atrastos sabiedrības aktuālajā dienas kārtībā – vienmēr būs viedokļu dažādība, un vienmēr būs skatītāji, kuri apšaubīs nepieciešamību ''dzīvajā'' pārraidīt brīfingu Muceniekos vai vienkārši tādu pat nepamanīs, televīzijas vietā sestdienas rītā dodot priekšroku garajām brokastīm.
Pazīstot sabiedriskā medija ziņu atlases loģiku un pārzinot sabiedriskā medija uzdevumus, pieņemu, ka apsvērumi par labu speciālizlaidumam bija sekojoši - Eiropas bēgļu krīze un Latvijas saistības šīs krīzes pārvarēšanā, uzņemot daļu patvēruma meklētāju, ir bijis viens no aktuālākajiem – un karstākajiem – dienas kārtības punktiem sabiedrības un lēmumu pieņēmēju diskusijās jau mēnešiem ilgi. Pirmo sešu cilvēku ierašanās ir būtisks notikums, varētu pat teikt, zināma katarse – tie vairs nav anonīmie “bēgļu viļņi”, kā dehumanizējot mēs tos mēdzam dēvēt, bet gan pilnīgi konkrēti indivīdi ar konkrētiem likteņiem un spējām, kuri šeit dzīvos. Tas ir taustāms un svarīgs notikums, robežstabs starp teorētisko un praktisko.
Pārraidot šo notikumu dzīvajā ēterā, LTV nostājas līdzās citiem kvalitatīviem sabiedriskajiem medijiem Eiropā – Dānijas DR, britu BBC, somu YLE.
Tie ir sekojuši bēgļu krīzei intensīvi un “dzīvajā”, tostarp arī pieslēdzoties amatpersonu preses brīfingiem (kas ir ziņu profesionāļu nīsts, grūti prognozējams, ne vienmēr aizraujošs, bet neizbēgams elements klātbūtni nodrošinošajā žurnālistikā). Tiesa, dažiem sabiedriskajiem medijiem ir īpaši ziņu kanāli, kas klātbūtnes efektu ļauj panākt vieglāk un bez pārtraukuma, tādējādi neielaužoties galveno (major) kanālu programmā, taču tas ir cits stāsts.
LTV Ziņu dienests pēdējo trīs gadu laikā ir uzaudzējis pamatīgus klātbūtnes efekta muskuļus – jau minētā Zolitūdes traģēdija ir tikai viens no piemēriem. Ir bijuši arī Baltijas ceļa 25.gadadienai veltītie ziņu speciālizlaidumi ar tiešraidēm no trim valstīm, speciālizlaidumos ir stāstīts par Borisa Ņemcova slepkavību un pērn skatītājiem ir bijusi iespēja deviņu stundu tiešraides maratonā vērot Valsts prezidenta vēlēšanu gaitu. Nebija daudz tādu, kuri varēja darba dienu pavadīt, sekojot katras vēlēšanu kārtas balsu skaitīšanai, bet sabiedriskā medija uzdevums bija šādu iespēju nodrošināt.
Protams, daudz vienkāršāk (un lētāk) par patvēruma meklētājiem sagatavot divu minūšu sižetu un sagaidīt tuvāko programmā paredzēto ziņu izlaidumu, kas šajā gadījumā būtu “Dienas ziņas” pulksten sešos. Septiņas stundas pēc notikuma varētu atskaitīties skatītājam – “mēs tur bijām”. Bet noteikti būtu tādi, kas jautātu, “kāpēc?”. Kāpēc sabiedriskais medijs, kurš pilda unikālu funkciju un spēj pielāgoties aktuālajiem notikumiem, mani nav informējis par būtisko tad, kad būtiskais notiek?
Jā, iespējams, es būtu speciālizlaidumu nogulējusi vai aizgājusi garajās brokastīs. Bet man svarīgi zināt, ka klātbūtnes pakalpojums man tika piedāvāts.
