Nora
Bumbiere
Traģiskais noriets
Izvēlne

Noras Bumbieres dziesmās izdzīvotais mūžs: estrādes zvaigznes noriets

“Viņa nebija nelaimīga, viņa vienkārši gribēja būt mīlēta! Jā, brīžiem varbūt pārāk labticīga, atvērta un paļāvīga,” tā par savu māsu Noru Bumbieri saka Noras tuvākais cilvēks, jaunākā māsa Māra Zustrupa.

Noras Bumbieres dzīves ritums meitenei jau agri māca briedumu. 1964. gadā, kad Norai ir tikai 17 gadu, pasaulē nāk viņas vecākais dēls Romualds.

Viņa tēvs, Jelgavas meiteņu siržu lauzējs Edgars Skroderis ar Noru attiecības neturpina – viņam bija sava ģimene. Grūtniecības dēļ Norai jāpamet mācības Jelgavas 1. vidusskolā, jāiestājas vakarskolā un jāuzsāk arī darba gaitas. Tā kā Norai ir izteikts talants arī vizuālajās mākslās, viņa kļūst par keramikas apgleznotāju rūpnīcā “Latvijas keramika”.

Kamēr Nora mācās un strādā, rūpes par mazo Romualdu uzņemas pārējā Bumbieru ģimene un jo īpaši septiņus gadus jaunākā māsa Māra. Viņa diendienā auklē puisēnu un ap barošanas laiku ved ratos uz māsas darba vietu.

Neatlaidība atmaksājas

Labas dziedātājas bijušas visas trīs māsas Bumbieres – Dace, Nora un Māra. Taču vienīgi Nora jau bērnībā paziņojusi, ka kļūs par varenu dziedātāju – ar šādām bērnības atmiņām aptuveni 2 nedēļas pēc Noras nāves dalās viņas māsīca Aija laikrakstā “Sestdiena”.

Lai arī laiks bija jāsadala starp skolu, darbu un rūpēm par mazo Romualdu, Noras aizrautīgais raksturs neļāva novārtā atstāt arī spilgto dziedāšanas talantu. Viņa dziedāja dažādos pašdarbības ansambļos, korī, pedagogu iedrošināta, papildu vokālās prasmes apguva Jelgavas Mūzikas vidusskolā.

Kad ansamblis “Jaunība” piedalās rajona tarifikācijas skatēs, Noru nolūkoja Raimonds Pauls un uzaicināja dziedāt Rīgas estrādes orķestra (“REO”) sieviešu vokālajā grupā. Bez ilgām pārdomām Noras ģimene vienojās – ir jāmēģina!

Tajā pašā 1967. gadā Nora apprecas ar jūrnieku Aleksandru Rezņičenko. Viņas dēlam Romualdam tobrīd ir trīs gadi. Rezņičenko Noras dēlu adoptē, taču šī ģimene ilgi nepastāv. Par Noras pirmo vīru runā maz. Vien noprotams, ka līdz ar progresējošo dziedātājas karjeru notikumiem bagātais ikdienas ritējums izmaina Noras skatījumu uz viņas līdzšinējo dzīvi un izvēlēm.

Ir jānoliek emocijas malā un jādod cilvēkiem tas, ko viņi gaida

1969. gadā, naktī pirms jaunākās māsas Māras 8. klases izlaiduma, pie Bumbieru ģimenes durvīm klauvē Noras vecākās māsas Daces vīrs. Viņš atnācis, lai paziņotu, ka Dace ir mirusi. Alkohola reibumā vīrs pats viņu nogalinājis.

Ideālais pāris: uz skatuves un dzīvē

Kad Raimonds Pauls 1971. gadā Noru iepazīstina ar viņas jauno skatuves partneri Viktoru Lapčenoku, vēlāk arī viņas vīru, sākas straujš viņu karjeras augšupceļš. Neskaitāmi koncerti ar grupu “Modo”, kur Nora un Viktors bija solisti, notikuši gan Latvijā, gan daudzās Padomju Savienības republikās, tapuši 10 Raimonda Paula plašu ieraksti, notikušas videoklipu filmēšanas Latvijas Televīzijā, intervijas laikrakstos, teju ikgadējas uzvaras “Mikrofona” aptaujā, nemitīgi fanu uzmanības apliecinājumi – sākot ar jaukām vēstulēm un beidzot ar nekaunīgiem telefona zvaniem nakts melnumā.

Klausītāju pūlis kādā no Noras koncertiem

Tikpat mīlēts kā Nora bija arī viņas skatuves un dzīves partneris Viktors Lapčenoks. Taču viņa talanta un personības cienītājas ar laiku Norai patikušas aizvien mazāk. Lai arī brīdī, kad Norai “Modo” bija jāatstāj, Viktors viņai solidāri sekoja, tomēr pēc trim mēnešiem viņš ansamblī atgriezās, aptvēris, ka šajā situācijā viņiem faktiski nav ne ģimenes dzīves, ne karjeras. 

Norai piemita arī gluži profesionāla greizsirdība – uz Raimonda Paula izraudzītajām jaunajām solistēm. Ļoti iespējams, ka Paula šķietamais favorītisms bija viens no iemesliem, kas sekmēja šķelšanos līdz šim šķietami tik stiprajā sadarbībā. Turklāt, tā kā Nora pati nebija nekāda intrigante, ir iespējams, ka viņa nepamanīja sīkas blēdības vai viltības, ko pret viņu varēja izspēlēt kāda jaunpienācēja.

Savukārt dziedātāja Daiga Patkeviča filmas veidotājiem stāstīja: "Godīgi sakot, viņa to teica kā joku, bet katrā jokā ir sava daļa joka. Viņa teica: “Kas Pauls būtu bez mums!”  Es nodomāju, ka tā laikam nevajag, bet, ja viņa to vēl kaut kur pasaka...  Tajā attieksmē jau tas tā bija jūtams."

“Spītība ir mana māsa”

Viedokļi par iemesliem, kāpēc Nora Bumbiere pamet “Modo” – vai kāpēc viņai palūdz aiziet – joprojām dalās. Taču pēc aiziešanas no “Modo” un šķiršanās ar Viktoru Lapčenoku Noras Bumbieres dzīves ceļš sāk līdzcilvēkiem neizprotamu virzību. Lai arī vīlusies, Nora palika uzticīga savam principam vienmēr doties tikai uz priekšu, atpakaļ neskatoties.

Tiesa, tādu nodrošinājumu un aizbildnību kā sadarbībā ar Paulu Nora vairs neatrod. Atlikušajos skatuves dzīves gados viņa dzied dažādos ansambļos – “Tip Top”, “Harijs un Sandra”, “Inversija”, kopā ar Žoržu Siksnu uzstājas tādās vietās kā Jūrmalas “Lido” vai viesnīcā “Latvija”.

“Varbūt tā ir viņas laime, ka viņa nesaprata savas kļūdas,” tā par savu draudzeni teic Margarita Vilcāne. Iespējams, lai drīzāk atgūtu stabilitātes izjūtu,  drīz pēc šķiršanās no Viktora Nora strauji dibina jaunu ģimeni ar ģitāras virtuozu Valēriju Beļinovu. 

Valērijs Beļinovs ar Noras dēlu Georgu

Jaunais dzīves pamats sairst jau pēc diviem gadiem. Drīz pēc tam, kad šķiršanās no trešā vīra Valērija Beļinova notikusi arī oficiāli, Nora iesteidzas jaunā laulības ostā ar ceturto vīru, ansambļa “Tip Top” skatuves strādnieku Arsenu Suleimanovu, un 1990. gadā pasaulē nāk Noras meita Beatrise. Meita bija dziedātājas ilgi lolots sapnis, un vārds Norai padomā bijis jau krietni pirms Beatrises dzimšanas. Savus bērnus mīlējusi ļoti stipri, taču tuvākie ļaudis uzskatījuši, ka vīra nolūki nav paši tīrākie.

Nora, Beatrise un Margarita Vilcāne

Dziedātāja Margarita Vilcāne filmas veidotājiem neslēpj: "Tas bija ļaunprātīgi no tā viņas pēdējā vīra.  Jo tur bija auklīte, kas audzināja tos bērniņus. Jauna meitenīte."

Vienā no savām pēdējām intervijām 1993. gada 22. decembrī laikrakstā “Neatkarīgā Cīņa” Nora ar mīlestību stāsta par savu rimto mājas dzīvi, bet nenoliedz, ka ilgojas pēc skatuves.

Reizēm sirds sāpīgi iesmeldzas, jo dziesmai tikpat kā viss mūžs veltīts. Taču vienmēr cenšos rast iekšēju harmoniju. Kad vajag nomierināt nervus, stājos pie adīšanas.

Tā top mazajam špicbukam – Beatrisei – kādreiz zeķu pāris, kādreiz bezrocis. Kad ir ļoti, ļoti skumji, nometu visus darbus nost, ierāpjos dīvānā un lasu dzeju. Esmu iemīlējusi Āriju Elksni. Vēl man tīk aforismi, sentences.”

Arī Noras māsa Māra Zustrupa īsi pēc Noras nāves 1994. gadā laikrakstam “Sestdiena” atzīst, ka, lai kā tas ticis slēpts, bijis acīmredzams, ka Norai neklājas viegli: “Mēs esam daudz strīdējušās Noras dzīves dēļ. Biju jaunākā, tomēr gribēju pamācīt. Taču Nora atbildēja: “Nekad neatgriezies tur, kur esi bijusi, mās, ej tikai uz priekšu, kaut arī tu iespītētu vien sev.” Bija daudz tādu brīžu, kad Nora spītēdama nodarīja pāri pati sev. Ģimenē mēs viņu redzējām raudam, bet pasaule to neredzēja nekad.”

“Nora ir bieži savā dzīvē vīlusies, taču viņa nezaudēja ticību cilvēkiem. Viņa uzticējās atkal citiem un sacīja man: “Mās, tā taču nevar būt, ka visi ir nelieši.” Viņa ilgojās pēc atbalsta, bet tā vietā saņēma tikai jaunu nastu. Noru daudzi apskauda, bet žēlot nežēloja neviens, tikai mēs ar mammu.”

Noriets

Lai arī Māra Zustrupa kategoriski noliedz, ka māsai būtu piemitusi neveselīga aizraušanās ar iedzeršanu, kolēģi neslēpj, ka skatuves māksliniekam tolaik bija grūti izvairīties no kaut sīkas uzdzīves. Nora sava sirds siltuma, atvērtības un paļāvības dēļ nespēja atteikt nevienam uzaicinājumam. Katrs, pat gaļas tirgotājs, gribēja ar viņu “pasēdēt”, aicināja ciemos, un Nora gāja, jo visus uzskatīja par uzticamiem draugiem. Viņas sabiedriskā dzīve bija ne mazāk intensīva kā koncertdzīve.

Tomēr drūmu nokrāsu alkohols ieguva kopdzīvē ar pēdējo vīru. Noras tuvākie cilvēki nebīstas atklāt, ka šajā savienībā tas galdā tika celts itin bieži. Arī tādēļ, lai aizmiglotu Noras skatu uz attiecībām, kas veidojās starp Arsenu un bērnu aukli turpat viņu kopīgajā miteklī.

Tomēr slimība, kas apklusināja latviešu mūzikas ikonas balsi uz visiem laikiem, bija C hepatīts. Diagnoze tika noteikta vēlu. Lai arī runas par Noru un alkoholu varēja radīt priekšstatu, ka slimībā vainojama iedzeršana, ģimene un tuvākie draugi pārliecināti par pilnīgi atšķirīgu scenāriju.

Fakts, ka Nora pati ilgi nezināja par savu slimību, un tāpat arī Arsena virzītais pāra dzīvesveids noteikti veicināja infekcijas attīstību, apgalvo līdzcilvēki. Tomēr Noras aiziešanu mūžībā pieļāva deviņdesmito gadu sākumā vēl ļoti vāji attīstītā donoru orgānu ziedošanas sistēma – aknas donoru no Vācijas Norai pēdējā brīdī atteica.

Noras bēres: Arsens, Māra, Georgs

Pirmsnāves sarunās ar māsu Nora atzinusi, ka ar lielāko gandarījuma izjūtu atceras dzīves laiku kopā ar Viktoru.

Ģimene un tuvinieki ar rūgtumu atceras Noras Bumbieres bēru dienu, kad aukle Andžela uz izvadīšanu bija ieradusies Noras virsdrēbēs un ar viņas gredzeniem pirkstos. Vēlāk Arsens Suleimanovs un aukle Andžela devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, līdzi aizvedot arī Noras meitu Beatrisi.

Noras māsas aprūpē palika tobrīd 13 gadus vecais Noras dēls Georgs. Māra ir pārliecināta, ka Georgu izdevies izaudzināt godam. Viņš dzīvo Pierīgā, strādā un rūpējas par savu kuplo ģimeni.

1994. gada saltajā 12. janvārī mammu zaudēja arī vecākais Noras dēls Romualds. Viņam tobrīd bija 30 gadu. Diemžēl arī Romualda dzīve apraujas pāragri. Septiņus gadus pēc mammas nāves Romualdu Jelgavā atrada nogalinātu. Noras pirmdzimto ģimenē atceras kā talantīgu un daudzsološu. Viņš mācījies Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, vēlāk puiku aizrāvis sports, kas viņu aizvedis uz Murjāņu Sporta skolu. Taču vēlāk viņa dzīves ceļš neatraisāmi samezglojas. Traģiska bija arī Romualda tēva Edgara Skrodera nāve – medību laikā viņu nejauši nošāva paša tēvs.