Nora
Bumbiere
Noras principi deficīta laikmetā
Izvēlne

Galdiņš par polša cenu un pašu dizainēti tērpi: zvaigžņu dzīve deficīta laikos

Nora Bumbiere ar visu savu dzīvi apliecinājusi - no radošuma nav atvaļinājuma. Tie, kuriem bija laimējies ciemoties pie Noras, ar apbrīnu atceras viņas interjeristes talantu.

“Māja, kurā valda mīlestība,” tā dziedātājas draugi un tuvinieki atceras Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka mitekli Ilūkstes ielā 107. Katrai lietai bijusi īpaša vieta. Iekārtojums gaumīgs un mājīgs.

Nams Ilūkstes ielā, kur mitinājās Nora un Viktors

Nora dzelžaini uzskatīja: “Ja tu esi radošs cilvēks, tev jābūt īsti radošam gan ģimenē, gan darbā, gan mājās, gan tiekoties ar kolēģiem, draugiem.”

Sēžot mazas istabas atpūtas stūrī, kas bijis iekārtots no pītām mēbelēm (krēsls, galdiņš un stāvlampa), pārņēmusi pat karaliska sajūta. Par galdiņa iegādi Viktora atmiņā īpašs stāsts.

Dzīves telpu Nora bagātīgi izdaiļojusi ar sīkiem dekoratīviem priekšmetiem.

Noras veidots loga dekors

Noras māsa Māra Zustrupa atceras, ka, ieejot tukšā telpā, Norai uzreiz radusies vīzija par tās iekārtojumu. Daži padomi mājīguma radīšanai lasāmi vienā no pēdējām Noras intervijām laikrakstā “Neatkarīgā Cīņa”.

Virtuvē jātur sīpolu pīne, sapīta bizē kā vecos laikos. Tā atgaiņājot ļaunos garus un piešķir telpai omulību.

Priecājos par katru dzeltenu ziedu. Tā ir mana krāsa. Vienalga – rozes, neļķes, purenes – dzeltenās man vismīļākās. Tās istabā ienes dzīvību, saulainumu. Parasti ielieku drūmākajā stūrī māla vāzē, lai izgaismo auru.

Mīlu arī sveču gaismu. Jubilejās tās vienmēr iededzu. Sveces liesma harmonizē, nomierina. Katrā dzīvoklī mīt mājas gariņš, kas nāk no aizlaikiem un uzsūc sevī nama iemītnieku auru. Tādēļ mājās ir jābūt svētībai. Liesmas starojums dažkārt ļoti palīdz.

Deficīta laiks

Padomju Latvijas pilsoņu dzīves un sadzīves līmenis lielā mērā bija atkarīgs no katra iespējas, ko dabūt “pa blatu”. Tobrīd Padomju Savienībā valdīja “labklājības vienlīdzība”. Darbs bija visiem, algas Padomju Savienības robežās bija uzskatāmas par pietiekami lielām. Taču šī pārticība bija iluzora.

Komandekonomikā, ko mūsdienu ekonomisti iesaka izmantot vien kara vai krīzes apstākļos, nosaka, ko un kādā apjomā saražot un cik daudz kādu preču nogādāt katrā republikā. Visiem nepietika, radās deficīts. Tāpēc attīstījās tā saucamā ēnu ekonomika, kur veikaliem pievestās mazskaitlīgās importa preces pirmie varēja iegādāties vai apmaiņā pret citu labumu iegūt tirdzniecības vietu vadītāju labi paziņas un viņiem īpaši simpātiskie ļaudis.

Slavenie Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks, kā arī citi zināmi mūziķi un mākslinieki, protams, bija šo simpātiju sarakstā. Tā dziedātāju pāris ticis arī pie īpaši izmeklēta krāsu televizora.

Padomju saimnieces kūkas un kotletes

Arī gaļa un desas tukšajos veikalos bija grūti dabūjamas. Taču saimnieciskajai Norai bija draudzene Inta Ilūkstes ielas 107.namam tuvējā gaļas bodītē. Inta Norai  zvanīja un ziņoja par jauniem pievedumiem, norādīja adresi, kur varēs nopirkt salami un citas cieti žāvētās desas, kas bijusi to laiku kārotākā delikatese. Iepirkšanās izgādāšana bija jāatmaksā ar šampanieti un šokolādi.

Taču Noras viesiem bija izdevība īpaši paslavēt mākslinieces gatavotās kotletes. Māra Zustrupa atklāj to noslēpumu: Nora gaļu vienmēr pirkusi svaigu un malusi pati. Labākai garšai noteikt jājauc gan liellopu, gan cūkgaļa. Pārējais, kā daudzās virtuvēs ierasts. Sīpols, ķiploks, pipari, olas un nedaudz maizes, lai sanāk mīkstas un sulīgas.

Pavārmākslu Bumbieru ģimenē meitām mācījusi mamma. Arī Noras “firmas zīme” bijušas saldās maizītes, pīrādziņi, kanēļmaizītes, plātsmaizes un rozītes.
Viņas īpašā sestdienas kūkas recepte publicēta laikrakstā “Neatkarīgā Cīņa”.

“Ņem 2 olas, 1 glāzi kefīra, pieber pustējkaroti sodas, 1 glāzi cukura, 2 glāzes miltu un sajauc viendabīgā masā. Ar taukvielām ieziestā kūkas formā saliek kārtu sagrieztu ābolu, tad uzlej šo masu. Virsu atkal pārklāj ar ābolu kārtu. Pārkaisa ar cukuru un pārsmērē plānu kārtu skābā krējuma. Cep aptuveni 20 minūtes. Gatavības pakāpi pārbauda ar koka irbulīti: ja masa atlec nost, tad gatavs.”

Rokdarbi nomierina

Nora daudz adījusi. Tas viņu nomierinājis. Spraigajā laikā, kad dziedājusi ansamblī “Modo”, mājās adīt neesot bijis laika. Tāpēc adīklis vienmēr bijis līdzi autobusā. Adījusi pārbraucienos no vienas koncertvietas uz citu.

Viktors Noras adītā bezrocī

Nora aizskatuvē pašas darinātā jakā

Iespēja izcelties ar īpašu stilu Padomju Latvijā bija ierobežota gan niecīgā preču piedāvājuma veikalos dēļ, gan arī tāpēc, ka pārlieka atšķiršanās uz pārējo darbaļaužu fona tika uzskatīta par lieku izrādīšanos. Taču mākslinieka gars vienmuļu pelēcību nepacieš.

Laikā, kurā mirdzēja Noras zvaigzne, skatuvei piemērotu tērpu veikalos nebija, stilista vai dizaineru pakalpojumi tobrīd bija kas gluži svešs. Tāpēc Nora savus un Viktora tērpus izdomāja pati. Labākus materiālus viņai līdzēja sagādāt īpašas pazīšanās specializētos audumu veikalos. No tiem Norai zvanīja un aicināja raudzīt jauno pievedumu.

Citkārt labākiem audumiem braukuši pakaļ pat ārpus Latvijas. Viktora krekli vienmēr šūdināti no Noras kleitām radniecīgas krāsas materiāla. Arī ikdienas apģērbu bieži piemeklēja saskanīgu.

Neliela daļa Noras izsapņoto un Rīgas šuvēju radīto skatuves tērpu atrodas Ģederta Eliasa muzeja krājumā Jelgavā.

 

 

Līdzīgi arī ar apaviem. Norai īpaši laimējās. Rīgas universālveikala apavu veikalā strādāja viņas talantu cienītāji. Pievedumu dienās Noras mājās vienmēr atskanēja labas ziņas vēstošs telefona zvans no veikala.

 

 

Noras māsa Māra Zustrupa atceras savu sajūsmu, ieraugot skatu uz apavu paradīzi, kad vēlīgās pārdevējas atvērušas noliktavas durvis. Tie maksājuši bargu naudu, toties bijuši tādi kā nevienam. Ārzemju! Pēc bērnu apaviem gan devušies uz Igauniju – tur tirgotas kurpītes ar mīkstāku zolīti.

Lai arī koncertdzīvē Nora bijusi izcili disciplinēta, savā 20 gadu koncertdzīves jubilejas koncertā intervijā Kārlim Ārgalim viņa atklāj, ka reiz uz skatuves izgājusi ar dažādas krāsas kurpēm.