Nora
Bumbiere
Filmas veidošana
Izvēlne

«Tā nav absolūtā taisnības stunda»: kā tapa dokumentālā filma «Nora»

Lielās cilvēku intereses dēļ filmas pirmizrāde no kinoteātra “Splendid Palace” Mazās zāles tika pārcelta uz Lielo zāli. Jaunā filma stāsta par to, kāda bija Nora ikdienā un kāda bija viņa pati, gan esot slavas zenītā, gan arī pēc arī tam. Noras dzīvesstāstu papildina kolorītas epizodes no padomju estrādes aizkulisēm Zigmara Liepiņa, Vjačeslava Mitrohina un citu stāstījumā.

Filmas režisore ir Linda Olte. Viņa ir vairāku LTV raidījumu – "Personība. 100g kultūras”, “Kinotēka”, “De Facto” u.c. –  režisore. Viņas veidotās filmas saņēmušas ievērojamas atzinības: LTV dokumentālā filma “Jānis. Elza. Mīlas grāmata”, kas atklāj Raiņa un Aspazijas mīlas stāstu mūsdienu vidē, 2015. gadā tika nominēta sešās “Lielā Kristapa” kategorijās. Par veikumu filmā “Mans tēvs baņķieris” Linda saņēmusi Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par labāko montāžas režiju. Lindas Oltes režijā tapušas arī LTV dokumentālā filma “Rozentāls. Septiņi", kas vēstī par mākslinieka Jaņa Rozentāla dzīvi un darbu,  kā arī  dokumentālā filma “Bailes”, kas runā  par bēgļu statusu sabiedrībā. Linda Olte veidojusi arī  spēlfilmu “Gūtenmorgens un Vienciems”, kas ir rakstnieka Māra Bērziņa stāstu “Gūtenmorgens” ekranizējums ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Andri Keišu galvenajā lomā. 

Filmas scenārists un redaktors ir Sandijs Semjonovs. Viņš vairākkārt atzīts par labāko žurnālistu Latvijā. Bijis daudzu dokumentālo filmu scenārija autors un producents. Filma "Starp krastiem", kas stāsta par grupu "Prāta vētra", Sandija Semjonova režijā 2016. gadā tika nominēta divās Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” kategorijās: “Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma” un “Labākais skaņu režisors”. Balvu saņēma par labāko skaņu režisora darbu.

Semjonovs veidojis dokumentālo filmu "Okeāna saviļņotie", kas ir stāsts par diviem latviešu laivotājiem, kuri  šķērsoja Atlantijas okeānu. Veidojis filmu "Astoņi pilnmēneši", kurā stāstīts par latviešu karavīru gaitām Afganistānā. Bijis līdzautors filmai "Gauja. Divreiz vienā upē" un tāpat bijis montāžas režisors, arī redaktors filmai "Četrreiz katrs viens", kurā uzzinām par četru leģionāru likteni. Kopumā līdzdarbojies vairāk nekā 30 dokumentālo un TV filmu tapšanā. 

Pirmais profesionālais dokumentālais kino par Noru Bumbieri

Sandijs Semjonovs stāsta, ka ideja veidot dokumentālu filmu par Noru Bumbieri radusies ļoti vienkāršā, sadzīviskā situācijā: “Mana sievasmāte ir ļoti liela Noras talanta cienītāja, un viņas grāmatu plauktā stāv grāmata par dziedātāju. Mūsu starpā aizsākās saruna par Noru, un sievasmāte teica, ka, viņasprāt, vajadzētu filmu par Noru.

Sāku interesēties, vai arhīvos kas tāds jau nav atrodams, un konstatēju, ka viena liela, profesionāli veidota stāsta par šo dziedātāju tiešām nav. Kad ķērāmies klāt, gribējām pagūt to izveidot līdz Noras 70 gadu jubilejai pagājušajā gadā.  Taču, kā tas bieži gadās, idejas apaug ar jaunām iecerēm, un gada laikā tomēr nepaguvām.”

Salīdzinot ar Viktoru Lapčenoku, Nora Bumbiere filmēta ļoti maz

Linda Olte atklāj, ka filmu arhīvu ar Noru televīzijā ir ļoti maz, uz pirkstiem skaitāmas vienības. Tas, kas ir, tas ir ļoti dekoratīvs, salonveida uzstādījuma kadri, kuros Nora ir uzposusies, un visbiežāk tās ir pozētas situācijas. Arhīvos gandrīz nemaz neesot atrodami aizskatuves kadri, kuros būtu redzama viņas ikdienišķā dzīve, savukārt Viktors gan ir daudz filmēts un intervēts.

Režisore pieļauj – iemesls varētu būt apstāklis, ka, kaut arī Nora bija spoža estrādes zvaigzne, tomēr viņas biogrāfijā jau agrā jaunībā bija notikušas vairākas epizodes, kas padomju laikā tika vērtētas kritiski un nebija uzskatāmas par padomju pilsones cienīgām.

Iezīmējot situāciju ar blatu sistēmu septiņdesmitajos gados, Zigmars Liepiņš un Raimonds Pauls esot režisorei stāstījuši savus piedzīvojumus ar zemletes precēm.

“Naivi cerēju atrast video arhīva kadrus ar tukšajiem veikalu plauktiem, bet tādu kadru, protams, nav," stāsta Olte. "Kad veikalā ieradās filmēšanas grupa, skatlogos tika izliktas dažādas, padomju pircējam nekad neredzētas brīnumainas preces, priekšplānā tika izbīdītas skaistākās pārdevējas, veikalā tika iesūtīti ļoti apmierināti pircēji, kas stāsta par daudzveidīgo preču piedāvājumu un no sirds pateicas laipnajām pārdevējām par nesavtīgo darbu. Tas bija propagandas laiks, un kaut ko īstu no šiem laikiem arhīvos atrast ir ļoti grūti.”

Dokumentālu kadru trūkums arī bijis viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc režisori nolēmuši filmā veidot inscenējumus ar aktieriem – lai kaut nedaudz uzburtu Noras dzīvi, kas bija paslēpta oficiālajai tā laika kino hronikai.

Gatavojoties filmas uzņemšanai, režisore daudz laika pavadījusi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un lasījusi visas atrodamās intervijas un rakstus par Noru. Bija svarīgi no šīm informācijas druskām saprast, kāds cilvēks viņa ir bijusi.

“No mūziķa Kārļa Ārgaļa saņēmām audio ierakstus, kurus viņš deviņdesmitajos gados bija veicis, intervējot Noru. Tas ir fantastisks materiāls, kur brīnišķīgi parādās viņas sirsnība un vienkāršība, bet tajā pašā laikā arī dziļums. Izpētot visus pieejamos materiālus, es esmu pārliecināta, ka Nora bija ļoti sirsnīgs un silts cilvēks,” saka Olte.

Kārļa Ārgaļa audiointervija N. Bumbieres 20 gadu skatuves jubilejas koncerta aizkulisēs
00:00 / 02:32
Lejuplādēt

Ne visi uzrunātie piekrita intervijām

Par filmas konceptu abi veidotāji domājuši ilgi, līdz vienojušies – tās būs intervijas studijā, filmētas uz tā saucamā zaļā “rīra”. Semjonovs uzskata – lai arī tas varbūt ir nedaudz vecmodīgi, toties ļauj fonā iedzīvināt cilvēka stāstījumu, izceļot fotogrāfijas, kas raksturo viņa sacīto.

Filmas veidotāji ierakstījuši vairāk nekā 15 intervijas ar Noras laikabiedriem – ar viņas māsu Māru Zustrupu, maestro Raimondu Paulu, skatuves un dzīves partneri Viktoru Lapčenoku, Margaritu Vilcāni, Zigmaru Liepiņu un daudziem citiem.

Tomēr daļa uzrunāto intervijas atteikuši. Piemēram, dziedātāja Olga Rajecka atzinusi, ka viņai ir sliktas atmiņas. Kā jau estrādes zvaigznei un kā jebkuram cilvēkam arī Norai piemita savi untumi, rakstura gaišās un tumšās puses. 

“Taču, jo biežāk dzirdu, ka Nora bijusi lecīga un paštaisna, jo vairāk saprotu, ka tā drīzāk bijusi maska,” uzskata Sandijs Semjonovs. “Manuprāt, dziļi sevī viņa pārdzīvoja, ka cilvēciski nespēja ar daudzām lietām tikt galā. Un varbūt tāpēc savu publisko tēlu veidoja pretēju tam, kā jutās patiesībā.” 

Dzīves un darba procesu inscenējumi filmēti ar aizvēsturisku tehniku

Veidojot inscenējumus, par pamatu ņemts materiāls, kas par Noru izlasāms presē, un intervijas ar cilvēkiem, kas filmas galveno varoni labi pazinuši – Viktoru Lapčenoku, Raimondu Paulu, Margaritu Vilcāni.

“Man šķita, būtu interesanti iedomāties, kāda varētu būt situācija, piemēram, pirms videoklipa filmēšanas televīzijā, kā Nora un Viktors dodas uz tirgu iepirkties, vai kā cilvēki pirms "Modo" koncerta drūzmējas pie koncertzāles durvīm,” saka filmas režisore Linda Olte.

Noru inscenējumos atveido Dārta Daneviča, bet Viktoru – Niklāvs Kurpnieks.

“Bija liels prieks skatīties, ar kādu azartu Dārta un Niklāvs pētīja Noras un Viktora videoklipus, mēģinot sajust viņu ķermeņa valodu, žestus un gaitu,” atzīst režisore.

Stopkadrs no videoklipa veidošanas inscenējuma
Stopkadrs no videoklipa veidošanas inscenējuma

Stopkadrs no oriģinālā videoklipa
Stopkadrs no oriģinālā videoklipa

“Mans sākotnējais vizuālais koncepts bija inscenējumus veidot tikai no fotogrāfijām – es gribēju izveidot tādu paparaci stila estētiku, kad fotografēts tiek nevis salonveidā un visi glīti pozē, bet tiek fiksētas veselas epizodes, kur varoņi dzīvi darbojas. Pēc apspriedēm un debatēm ar radošo komandu tomēr nolēmām, ka, lai 90 minūtes nebūtu tikai viena liela fotofilma, lietosim arī video kameru, bet filmēsim nevis ar mūsdienu tehniku, bet ar veco betacam kameru, kas attēlam vizuāli piešķir tā laika estētiku,” stāsta filmas režisore.

Tāpat inscenēta tika arī Noras un Viktora došanās iepirkties Rīgas Centrāltirgū, kur viņus vienmēr gaidīja māksliniekus iepriecināt gatavas pārdevējas. Arī sadzīves aina, kurā it kā tiek svinēta Noras dzimšanas diena. Tāpat arī brīži pirms un pēc Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka koncertiem Zinātņu akadēmijā un Lielajā ģildē. Šajos inscenējumos brīvprātīgi aktieru lomās iejutās režisoru kolēģi no Latvijas Televīzijas, pat viņu ģimenes locekļi un draugi. 

Dažas atbildes aizgājušas līdz ar Noru

Sandijs Semjonovs plašāk stāsta par filmēšanas procesu un savām pārdomām pēc tā: “Man pašam līdz galam neatbildēts palika jautājums par radošo šķiršanos ar Raimondu Paulu, kas bija nozīmīgs pagrieziens Noras dzīvē. Pats Pauls saka, ka konflikta nav bijis, savukārt Margarita Vilcāne un Žoržs Siksna stāsta, ka kādas vārdu apmaiņas tomēr ir bijušas. Tas, ka Pauls maina savu dziesmu solistus, šobrīd vairs nevienu pārsteidz.  Visi ir pieraduši, ka pie Paula ik pa laikam uzmirdz kāda jauna zvaigzne. Tad Ance Krauze, tad Liene Šomase. Bet Nora bija pirmā, kas saskārās ar šo Paula fenomenu. Tas, ka viņš vairāk solodziesmu pēkšņi deva dziedāt kādai citai, Norai, iespējams, bija trieciens, jo acīm redzama iemesla no viņas novērsties nebija. Klausītāji un skatītāji Noru mīlēja, koncerti bija izpārdoti. Un tomēr katram cilvēkam dzīvē pienāk tāds brīdis, kad nākas pazaudēt darbu vai notiek kādas nepatīkamas šķiršanās. Tādi notikumi, manuprāt, veido cilvēka raksturu un rūdījumu. Es negribu būt tiesātājs vai vērtētājs, bet skaidri redzams, ka brīdī, kad pašķīrās viņas ceļi ar Raimondu Paulu, kaut kas aizgāja pilnīgi šķērsām. Iespējams, tur pietrūka otra cilvēka vai draugu, kuri spētu viņu atbalstīt un mierināt.

Rezumējot savu dzīvi, Nora māsai Mārai atzinusi, ka dzīves posms ar Viktoru Lapčenoku bijis laimīgākais, kaut mākslas vārdā viņi nelaida pasaulē kopīgus bērnus.

Dzirdot šo atzīšanos, man noteikti būtu interesanti uzzināt, kāpēc viņa savā dzīves ceļā izvēlējās cilvēkus, ar ko bija kopā pēc šķiršanās no Viktora Lapčenoka. Piemēram, trešais vīrs, Valērijs Beļinovs. Daudzi intervijās mums stāsta, ka viņš ir bijis ļoti labs cilvēks, talantīgs mūziķis, bet abiem ar Noru bijuši pilnīgi pretēji raksturi. Tie, kuri viņus redzēja, atceras, ka kopš pirmās dienas bijis redzams, ka ilgas nākotnes attiecībām nebūs.  Arī pēdējais viņas vīrs ir neskaidra izvēle. Viņas draudzene Daiga Petkēviča stāstīja, kad zvanījusi Norai, Arsens Suleimanovs lielākoties atbildējis, ka Nora nevar pienākt pie telefona. Tikai vēlāk Daiga sapratusi, ka viņš mēģinājis Noru nošķirt no ārpasaules. Nezinu, kāpēc. Varbūt, lai nosargātu viņu savā ietekmes zonā. No malas šķiet, viņa pieņēma lēmumus, kas apgrūtināja viņas dzīvi. Taču tam noteikti ir kādi iemesli, kurus varētu izskaidrot vienīgi pati Nora. Tāpēc filma nekādā ziņā nav absolūtā taisnības stunda.”

Linda Olte papildina: “Veidojot dokumentālo filmu par Raini, mans gandrīz vienīgais uztraukums bija, lai neaizskaru literatūras zinātniekus un Raiņa biogrāfijas pētniekus ar savām interpretācijas idejām. Veidojot dokumentālu filmu par Noru, atbildība šķiet īpaši liela, jo mūsu galvenie skatītāji un lielākie filmas kritiķi būs Noras bērni un māsa Māra. Es ļoti ceru, ka Georgam un Mārai būs pieņemami videokadri no pēdējiem viņas dzīves gadiem. Mums likās būtiski tos iekļaut, lai būtu skaidrs, kādā situācijā Nora bija, un izstāstītu viņas dzīves stāstu maksimāli pilnvērtīgi."

"Es ticu, ka tas, par ko mums filmā ir jārunā, to mēs esam uzzinājuši, un tas, par ko nav jārunā, tas vispār neatnāk līdz mums," saka filmas režisore. "Protams, daudz kas ir palicis aiz kadra un filmā nebūs, un par vairākām Noras dzīves epizodēm mēs apzināti esam nolēmuši filmā nerunāt. Es domāju, ka Nora, kā visi ļoti talantīgi cilvēki, bija īpaši jūtīga. Manuprāt, katram lielam māksliniekam ir kaut kādas vājības, un mūsdienu pasaulē šis fakts netiek nosodīts, ja vien tas nekaitē citiem. Jau pašos pamatos mēs rēķināmies, ka liels mākslinieks ir nedaudz traks­ – citas dimensijas cilvēks, kāda bija arī Nora. Es piekristu tam, ka beigās Nora pašsadedzinājās. Viņa bija tik augstu slavas zenītā, un, kad notika konflikts ar Paulu, viņa netika vairs galā ar jaunajiem spēles noteikumiem. Vēl viena interesanta nianse, kuru atklāju, veidojot filmu – Nora savas dzīves likteni ir izdziedājusi savās dziesmās, tās it kā ir populāras, mums visiem zināmas, pazīstamas dziesmas, bet, iedziļinoties dziesmu vārdos, neticami precīzi atspoguļojas Noras dzīves ceļš."

Nepateicīgais laikmets

Noras dzīvību izdzēsa C hepatīts. Daudz aprunātais alkohols slimību, visticamāk, veicināja, bet tas noteikti nebija primārais iemesls tās izcelsmei, uzskata filmas veidotāji. 

Laikā, kad Nora ar to sasirga, tā bija reta slimība, ko tolaik tikai sāka diagnosticēt. Vēl nesen no C hepatīta izārstējās 50% pacientu, tagad atveseļojas jau visi 80%.

"Ja Nora būtu dzīvojusi nedaudz vēlāk, viņa, visticamāk, būtu vēl starp mums," saka Sandijs Semjonovs. "Tagad ir plašas ziedošanas iespējas, un cilvēki arī aktīvi piedalās ziedošanas akcijās. Esmu pārliecināts, ka arī Norai viņas talanta cienītāji ātri vien saziedotu vajadzīgos līdzekļus."

Padomju Latvijas gadi kopumā bija ļoti savdabīgs laiks. Robežas bija slēgtas. Iekarot auditoriju ārpus Latvijas bija gandrīz neiespējami. Nora baudīja milzu popularitāti šeit. Visi gribēja ar viņu draudzēties, bieži aicināja ciemos. Viņas laikabiedri stāsta, ka Nora, savas atvērtās dvēseles vadīta, visur arī uzticīgi gājusi. Tomēr vienā brīdī laikam jāprot pateikt “nē” .

"Nora diemžēl dzīvoja tādā laikā, kad nevarēja vienkārši iesēsties lidmašīnā un aizlidot, lai uz brīdi paslēptos no visiem," uzsver Semjonovs. "Robežas bija slēgtas. Es minētu, ka viņu, iespējams, vajāja tas, ko tagad sauc par veģetatīvo distoniju. Mūsdienās to uzskata par pietiekami nozīmīgu problēmu, bet toreiz:  “Pfe, ej mājās un cīnies pats ar sevi!”. Sabiedrība un laiks bija cits."

Pēc 25 gadu atšķirtības satiekas Noras bērni

Linda Olte atzīst, ka, veidojot filmu par Noru, jutusies kā arheologs, kas rokas dziļi zemē, nojaušot, ka tur varētu būt dārgumi. 

"Kad vasarā tinu cauri video arhīva kasetes, ieraudzīju epizodi, kur vienā no “Mikrofona” aptaujas koncertiem pēc Noras uzstāšanās pie viņas pieiet maza tumšmataina meitenīte, ko Nora paņem pie rokas un noved no skatuves. Zvanīju Sandijam un priecīga teicu, ka mums ir trīs sekundes ar Noras trīsgadīgo meitiņu!" stāsta režisore.

"Zinot to, ka pēc Noras nāves viņas bērni tika izšķirti – divpadsmitgadīgais Georgs palika Latvijā, bet meitiņa Beatrise tika aizvesta uz Ameriku un savu brāli kopš tās dienas nekad vairāk nebija satikusi, – manī šīs trīs sekundes spēcīgi norezonēja, un es Sandijam teicu, ka labākais, ko mēs ar šo filmu varētu izdarīt, būtu savest kopā Noras bērnus. Bez tāda kinematogrāfiska pieminekļa Norai, ko vēlamies uzcelt viņai ar šo filmu, viņas bērnu satikšanās viennozīmīgi būtu pavisam cita līmeņa vērtība," turpina režisore.

Saprotot, ka nav zināms, kā Beatrisi atrast, ka viņa ir kaut kur Amerikā un filmas veidotājiem ir ierobežots budžets, toreiz vasarā tas šķitis nereāli.

"Tomēr šogad februārī, pateicoties Sandija organizatora spējām, šī tik ļoti īpašā tikšanās notika," režisore neslēpj prieku. "Mēs, filmēšanas grupa, kopā ar Noras dēlu Georgu devāmies uz Ņujorku pie viņa mazās māsas Beatrises. Satiekoties bija uzreiz redzams, ka, kaut arī viņi izauguši pavisam citās pasaulēs un nav redzējušies 25 gadus, viņos ir viens kodols, viņi ir ļoti tuvi un izjūt viens otru tikai tā, kā to var māsa un brālis."

Sandijs Semjonovs sola, ka filmā Latvijas skatītāji redzēs, kā klājas Noras jaunākajai atvasei Beatrisei Amerikā. Beatrise stāstīs, ka viņas tētis Arsens Suleimanovs, aizbraucot uz ASV, viņai bija teicis, ka mamma aizvien ir koncertā.

"Kaut filma stāstīs arī par dziedātājas privāto dzīvi, kopumā ar šo dokumentālā kino darbu gribam atstāt nelielu pieminekli Noras darbam," uzsver Semjonovs. "Manuprāt, viņa to ir pelnījusi, jo Nora Latvijas estrādē ir spilgts fenomens, kas varbūt ne līdz galam ticis novērtēts. Mana iekšējā izjūta saka, ka būs labi. Ir tāds teiciens, kas saka, ka rezultāts ir atkarīgs no ieguldītā darba. Filmā “Nora” tiešām esam ieguldījuši lielu darbu."