Katru nedēļu bērni dodas uz veikalu, lai par savu kabatas naudu iegādātos kāroto. Šajā reizē meitenes vēlējās saskaņoties, tāpēc visām tika piemeklētas rozā jakas.
Foto: Keita Rožāne
Sestdienās šajā mājā galdā tiek likti pākšaugu ēdieni. Šajā reizē izvārīts liels katls ar pelēkajiem zirņiem.
Foto: Keita Rožāne
Olga vienmēr zina, ka tad, kad bērni aiziet pie dzīvniekiem, viņi vismaz stundu ir nodarbināti. Kad dienas beigās visi sasēžas ap galdu, reizēm bērni raksta domrakstus par kādu konkrētu dzīvnieku – ko tas šodien darījis, kā uzvedies. Tas palīdz apkopot domas, kā arī trenē rakstīšanas prasmi.
Foto: Keita Rožāne
Šis „koks” pārtop līdz ar gadalaikiem. Ziemā tajā karājas dūrainīši, Lieldienās „salido” putni. „Ja liekas, ka nav par ko priecāties, mēs paši atrodam, izveidojam,” saka Olga.
Foto: Keita Rožāne
Pāru, kuri aicinājuši Glaudānus kļūt par vedējiem, ir tuvu pie simta, bet piekrituši šim svarīgajam uzdevumam viņi ir tikai trīs reizes. Abiem sēliešiem ir svarīgi saglabāt tradīcijas - katru gadu, neatkarīgi no tā, kurā dienā iekrīt jubilejas datums, atzīmēt šo notikumu. Šo statuju, kurā attēlota Olga un Pēteris, viens no pie altāra vestajiem pāriem uzdāvināja, kad Glaudāni svinēja 35. kopdzīves gadu. Ar šo statuju pāris izstaigāja visu pagalmu, meklējot tam piemērotāko vietu. Diemžēl zosis, kuras iecienījušas krelles, noknābāja detaļu, kas ataino sadevušās rokas. Bet Glaudāni nebēdā, jo to plānots atjaunot.
Foto: Keita Rožāne
Pa ziemu šī ir putnu barotava, bet Lieldienās šajā zarā tiek sakārtas ļoti daudzas raibas kaklasaites. Tad, kad kādam ir dusmas vai besis, saimniece liek no tām pīt pīnītes.
Foto: Keita Rožāne
Šī ir putnu viesnīca. Tās izveidošana bija viena no daudzajām radošajām nodarbēm, kurā tika iesaistīti bērni. Kad stārķiem un kovārņiem piedzimst bērni, reizēm putnu mammas, jūtot, ka nebūs ražas gads, vājāko izmet no ligzdas. Tad cilvēki šos atstumtos putnēnus nes uz „Vidzemnieku” sētu. Tā kā Glaudānu pāris bērniem māca, ka savvaļas putnu mājās nevajag turēt, jo tas pēc tam neizdzīvos savvaļā, putnu mazuļu atnesējiem pašiem jāsarūpē barība un spārnainis šeit var palikt tikai vienu nakti - kā jau viesnīcā.
Foto: Keita Rožāne
Šī ir feju galvenā mītne. Ap to vajadzēja būt daudziem feju celiņiem, kurus meitenes veidoja no melniem koka ripuļiem, bet vējš diemžēl ieviesis savas korekcijas.
Foto: Keita Rožāne
Vienā no audžuģimeņu saietiem radās ideja izveidot simbolu – govi. Tika izveidots karkass, pie tā nolikts liels kubuls ar maziem dēlīšiem un katrs ekskursants varēja piesist pa dēlītim. Tā tika izmantoti visi dēlīšu atgriezumi. Kā Olga saka, tā bija iespēja apvienot patīkamo ar lietderīgo.
Foto: Keita Rožāne
Tad, kad ir sniegs, strausi netiek laisti ārā, jo pirms laika bija nelaime - putns vārdā Bo paslīdēja un salauza kāju. Saimniece cer, ka strausi uz Lieldienām izdēs kādu olu. Parasti, kad tas notiek, tiek ceptas omletes, tās degustētas, bet no pāri palikušajām čaumalām izveido bļodas.
Foto: Keita Rožāne
Katru dienu Alpakas izvēlas, kura starp tām ir galvenā. Un tad viss notiek pēc bara vadoņa prāta – ja tas nevēlas ēst, tad neēd neviens. Šajā reizē dienas galvenais bija labvēlīgs pret saviem biedriem un ļāva tiem pamieloties ar saimnieces dotajiem našķiem jeb salmiem.
Foto: Keita Rožāne
Pirms vairākiem gadiem kāds uz „Vidzemniekiem” atveda pieradinātu kovārni. Putns labprāt apmetas uz kāda rokas, kā to filmās dara papagaiļi. Ziemās Civītis, kā to iesauca saimnieki, dzīvoja kūtī kopā ar vistām. Diemžēl putns darīja nedarbus – kad bija uzklāts galds, savu knābi ielika katrā bļodā, kā arī izplūkāja salvetes. Olga, protams, dzina to prom no galda, bet putns ar laiku kļuva ļaunatminīgs. Tas bija nejauks, sāka kniebt pat ciemiņiem. Un tad, kā Olga saka, vienā laimīgā dienā tas uz neatgriešanos aizlidoja. Par godu kovārnim pagalmā tika nozāģēta ābele un uztaisīts piemineklis. Tagad Civīts jau divus gadus sēž uz zara un vēro pagalmā notiekošo.
Foto: Keita Rožāne
Olga veido savas atmiņu klades – tas palīdzot brīžos, kad nav ar ko parunāties. To lapas ir pierakstītas ar dažādām pārdomām, ielīmētiem izgriezumiem no žurnāliem, fotogrāfijām. Vienā no lapām ar roku ierakstīts „Es neesmu balta un pūkaina mūsdienu varone... Man vienkārši paveicās!”
Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk
