Dzīve & stils / Vēsture
1940. gada 16. jūnijā Latvijas sūtnis Maskavā Fricis Kociņš saņēma PSRS valdības notu ar prasību izveidot jaunu valdību un ielaist Latvijas teritorijā padomju okupācijas armiju. Padomju Savienība, ignorējot starptautiskās tiesības un agrāk noslēgtos starpvalstu līgumus, uzsāka Latvijas Republikas neatkarības iznīcināšanu.
Pēc okupācijas 1940. gadā Latvijā stājās spēkā PSRS likumi, sākās padomju režīma nostiprināšana un attiecīgi bija jāatbrīvojas no "šķiriski svešiem elementiem". Maskavas čekistu pavēles par deportāciju sākšanu Latvijas arhīvos nav. Taču saglabājušies citi dokumenti, kas skaidri parāda, kā tika plānotas un īstenotas represijas pret Latvijas iedzīvotājiem.
Mūsu nāciju veido arī mūsu rētas, melnās svītras, kuras nedrīkstam aizmirst, jo tās 20. gadsimtā ir mainījušas mūsu izpratni par to, ko cilvēks var darīt ar cilvēku, ko agresors var darīt okupētā teritorijā. Latvija piedzīvoja divas masveida deportācijas: pirmo – 1941. gada 14. jūnijā, galvenokārt vērstu pret Latvijas inteliģenci. Otro – 25. martā – vērstu pret Latvijas laukiem.
1942. gada 12. jūnijā Nīderlandē dzīvojošais ebreju uzņēmējs Oto Franks uzdāvināja savai meitai Annai pieticīgu kara laika dzimšanas dienas dāvanu – nelielu bloknotu. Meitene tajā rakstīja dienasgrāmatu, fiksējot savas ģimenes un vairāku citu ebreju mēģinājumu paglābties no holokausta, mitinoties slēptuvē nacistu okupētajā Amsterdamā. Diemžēl cerība paglābties nepiepildījās, Anna gāja bojā nāves nometnē, taču viņas dienasgrāmata saglabājās un kļuva par satriecošu laikmeta liecību.
5. gadsimts pirms mūsu ēras bija antīkās grieķu demokrātijas uzplaukuma laiks Atēnu pilsētā. Tas gan ilga vien kādu pusgadsimtu. Pirmās Atēnu demokrātijas pagrimuma pazīmes parādījās Peloponēsas kara laikā, un viens no šādiem momentiem bija oligarhiskais apvērsums Atēnās 411. gada pirms mūsu ēras 9. jūnijā.