Dzīve & Stils / Sarunas
Valērijs Olenijčuks no Ukrainas un Ņikita Vasiļjevs no Maskavas pārstāv biedrību "Ukrainas un Latvijas draudzība", kas jau kopš 2014. gada kā brīvprātīgie palīdz Ukrainai stāties pretī iebrucējai Krievijai. Šī biedrība Latvijā lej un uz Ukrainu sūta arī ierakumu sveces. Komentējot pagājušajā nedēļā rezonansi guvušo interviju ar automehāniķi no Latvijas, kurš norādīja – liels daudzums sveču stāv dīkā, jo nav pareizi izgatavotas, viņi sarunā ar Latvijas Radio raidierakstu "Drošinātājs" uzsvēra: svecēm ir dažādi pielietojumi, – vienas izmanto gaismai, citas sildīšanai vai siltumam. Viņi arī atzina, ka vislabāk sveces izgatavot no parafīna, nevis stearīna vai citām vielām, un skaidroja "sveču fiziku".
Reaģējot uz Krievijas agresiju, būtiska Ukrainas iedzīvotāju daļa atteikusies no krievu valodas lietošanas sociālajā sfērā, lai gan tā joprojām ir ikdienas saziņas valoda lielai daļai valsts pilsoņu. Par savu skatījumu uz vecajām un jaunajām problēmām un attieksmi pret krievu kultūru un valodu Ukrainā Rus.lsm.lv pastāstīja Naums Rezņičenko – krievu valodas un pasaules literatūras skolotājs Kijivas skolā, filologs, literatūrzinātnieks, autors rakstiem par krievu literatūras vēsturi un tās mācīšanas metodiku, kā arī vairākām grāmatām, kas veltītas pazīstamiem literatūras darbiniekiem.
Lai uzvarētu karā, nepieciešami ne tikai karavīri, bet arī mediķi, pavāri, apgādnieki, sakarnieki. Arī automehāniķi. Šobrīd Ukrainā, netālu no frontes līnijas, atrodas arī automehāniķis no Latvijas. Mašīna karā var būt tavas dzīvības cena, un tās Ukrainā tiek remontētas atkal un atkal līdz pēdējam, norakstot tikai tad, ja vairs nav citu variantu; vienlaikus dažādu detaļu, rezerves riteņu, domkratu un aprīkojuma tur joprojām ļoti trūkst, Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" anonīmā intervijā atklāja Ukrainas armijas automehāniķis no Latvijas.
Baltijas valstu atrašanās Padomju Savienības sastāvā vienmēr ir bijusi nelegāla aneksija un okupācija, taču mēs tāpat 50 gadus tur atradāmies – mēs bijām daļa no padomju sistēmas, un esam daudz ko no tās uzsūkuši. Atbrīvošanās nav viegla un vienkārša, un diemžēl ir cilvēku paradumi, kas nepiespiesti pārmantojas arī demokrātiskā iekārtā, Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" vērtēja vēstures zinātņu doktore Daina Bleiere.
Tādas Krievijas nežēlīgās zvērības Ukrainā mēs nebijām domājuši piedzīvot, atzīst Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas asociētais profesors un Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks, uzsverot, ka šis karš licis Latvijai pārskatīt nostāju jautājumā par to, kādi bruņotie spēki mums ir nepieciešami.
Viena no okupācijas sekām ir nelielais uzņēmīgu un aktīvu cilvēku skaits Latvijā, kas rada idejas, iet un tās realizē, jo padomju laikā iniciatīva netika uztverta pozitīvi. Tāpēc būtu vairāk jāiegulda izglītībā un zinātnē, jo nākotnē izšķiroša nozīme būs nevis Latvijas teritorijai vai iedzīvotāju skaitam, bet tam, cik gudri būsim, Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" vērtēja vēsturnieks Gatis Krūmiņš.
Paramediķe Katerina Poliščuka ar iesauku "Ptaška", kas tulkojumā uz latviešu valodu nozīmē "Putniņš", kļuvusi par vienu no Ukrainas brīvības cīņas simboliem – video, kurā viņa dzied tolaik aplenktās Mariupoles rūpnīcas "Azovstaļ" ievainotajiem karavīriem, aizkustināja daudzus. Pārdzīvojusi aplenkumu un nonākšanu Krievijas spēku gūstā, Katerina uzsver – viņas misija nav beigusies, – tā ir Ukrainas atbrīvošana. Intervijā Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs", viņa atzina, – jau 13 gadu vecumā, kad sākās karš Ukrainas austrumos, viņa sapratusi, ka ies karot. "Es nolēmu, ka labāk ir krist kaujā, nevis kļūt par muļķi, kas nekad sev nepiedos savu ieroču brāļu pamešanu," viņa sacīja, stāstot par došanos kopā ar biedriem uz "Azovstaļ" rūpnīcu.
Lai arī tikai vārdu spēle, bet patiešām Eiropas revidentu darbu var salīdzināt ar dziedināšanu – revidenti nemeklē vainīgos, bet nepilnības, un dara visu, lai tās tiktu novērstas un nākotnē neatkārtotos, kā arī nodarbojas ar profilaksi. Eiropas Revīzijas palātā (ERP) strādā arī Latvijas pārstāvis Mihails Kozlovs, kurš par savu darbu Luksemburgā stāstīja videosarunu ciklā "Tālsaruna", ko piedāvā sabiedrisko mediju portāls LSM.lv sadarbībā ar kustību #esiLV.
"Viņiem ir sava patiesība, ko viņiem propagandas mašīna iemasējusi, un viņi netiek no tā ārā," – tā par krievu sportistiem, ar kuriem līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā kontakti gandrīz pavisam ir pārtrūkuši, Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā" sacīja skeletona treneris, kādreiz bobsleja kamanu izgatavotājs un jaunībā bobslejists – Dainis Dukurs.
Lai gan kara laikā žurnālistikā un mediju darbā ir zināmi ierobežojumi, Ukrainā kopš Krievijas sāktā pilnā mēroga uzbrukuma “nekad nav bijis tā, ka ģenerāļu bars nāk pie mums un nosaka ierobežojumus, mums bija diskusija, Latvijas Radio podkāsta “Mediju anatomijā” atklāj Ukrainas sabiedriskā medija Ziņu dienesta galvenā redaktore Angelina Kariakina. Ukrainas auditorijai Krievija izdarījusi visu, lai nogalinātu simpātijas pret sevi, savukārt Rietumu medijos, viņasprāt, pietrūkst stāsta par to, kāpēc un kā ukraiņi tiek pāri traģēdijām.
Jānis Ratkevičs Ukrainai cīņā par brīvību palīdz jau kopš 2014. gada. Šobrīd viņš vada projektu "Latviešu vienība Ukrainā", fokusējoties uz palīdzību tiem latviešu karavīriem, kuri riskē ar dzīvību Ukrainas cīņā pret Krievijas armiju. Viņš intervijā Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" stāstīja, ka karavīru vajadzību saraksts ir garš, turklāt katrā gadalaikā tas ir cits. Brīvprātīgais arī uzsvēra, ka izšķirošs karā var būt gan vienkāršs pretodu līdzeklis, gan saules aizsargkrēms.
Lai gan Krievijas iebrukums Ukrainā ilgst jau gadu bez nozīmīgiem panākumiem, Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīms vēl nav gluži norakstāms, Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" vērtēja politologs, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) lektors un drošības eksperts Māris Cepurītis. Viņš uzsvēra, ka Krievijai joprojām ir kontakti ar Āzijas valstīm, un, par spīti sankcijām, tā vēl nav nospiesta uz ceļiem, tāpēc par režīma maiņu runāt ir pāragri.
Ukraiņu rakstniece Tamāra Duda, kuras romāns "Meitiņa" par Krievijas iebrukuma Ukrainā pirmo vilni 2014. gadā atspoguļo viņas pašas kā brīvprātīgās pieredzi Donbasā, tic Ukrainas uzvarai, bet atzīst, ka uzvaras diena vēl ir tālu, turklāt runa nav tikai par Krievijas prezidenta Vladimira Putina sakaušanu, runa ir par tautu, kura atbalsta karu un kurai jau divas bērnu paaudzes tika uzaudzinātas, ienīstot Eiropu.
Lai arī skandāls, kas pirms vairākiem gadiem sporta pasaulē izcēlās saistībā ar mildronātu, šī preparāta ražotājam nesa tikai labumu, jo to ļoti labi pirka, tomēr vienam no preparātu izgudrotājiem ķīmiķim Ivaram Kalviņam ir aizvainojums, – daudziem radās nepareizs priekšstats, ka tas ir kaitīgs, viņš klāstīja Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā". Tāpat intervijā zinātnieks atzina – apkarot vēzi ir sarežģītāk, nekā aizlidot uz Mēnesi.
Vitālijs Manskis ir Putina opozicionārs, kurš Krieviju pameta jau pirms astoņiem gadiem, pēc Krimas aneksijas. Tur viņam bija veiksmīga producenta karjera lielākajos televīzijas kanālos, taču Ukrainā dzimušais režisors, piekļūdams varas spicei, izlēma par labu režīmu atmaskojošu filmu uzņemšanai. "Putina liecinieki", "Gorbačovs. Paradīze" un "Saules staros" – dokumentāls stāsts par Ziemeļkorejas realitāti – tā ir pasaules slavu iekarojusī Manska zelta klasika. Iespējams, tagad tai piepulcēsies kopā ar ukraiņu režisoru Jevhenu Titarenko tapusī filma "Austrumu fronte", ko 24. februārī pirmizrādīs Berlīnes filmu festivālā, bet 8. martā – Rīgā, Manska izveidotajā festivālā "Artdocfest Riga".
Asinsvadu ķirurgs Romāns Bondarenko no Černihivas Ukrainā – Krievijas un Baltkrievijas pierobežā – pilsētas aplenkuma laikā vismaz trīs mēnešus dzīvoja, skraidot starp Černihivas slimnīcu un kara hospitāli, kur ik dienu operēja un glāba dzīvības. Lai arī sākumā ārsta stāsts šķiet visai ikdienišķs, tas ar katru jautājumu un atbildi arvien skaudrāk liek sajust kara realitāti. Intervijā Latvijas Radio raidierakstam "Drošinātājs", runājot par nāvi, kas kara laikā vēl vairāk kļuva par ārstu ikdienu, viņš atzina: "Reti kurš redz ķirurga asaras, kad viņam ir aizgājis pacients. Bet ticiet man, tādas ir."
Ukrainas skeletonists Vladislavs Heraškevičs, kurš par savām otrajām mājām sauc Siguldu, runājot par iespējamo Krievijas un Baltkrievijas sportistu dalību olimpiskajās spēlēs, sarunā Latvijas Radio podkāstā "Drošinātājs" uzsver, – Krievijas uzsāktais karš pret Ukrainu rit gandrīz gadu, bet tikai daži Krievijas sportisti to ir nosodījuši, lai gan viņi ir ceļojuši un redzējuši dzīvi ārpus Krievijas savām acīm. Viņaprāt, dalība būtu pieļaujama ar stingriem noteikumiem, piemēram, atklāti nosodot karu, lai Krievijas propaganda viņu sasniegumus nevarētu izmantot savā labā. Savukārt Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidentu Tomasu Bahu viņš nosauc par liekuli, kurš runā vienu, bet dara citu.
Varbūt kādam tas šķiet pašsaprotami, bet par karu domāt ir ārkārtīgi grūti. Ir viegli to nosodīt, bet karš un nāve ir viens no grūtākajiem domas priekšmetiem. Tāpat karš nevar būt neitrālas domas priekšmets, tas ir pieejams, tikai izvēloties kādu no pusēm, tikai kļūstot par kara dalībnieku, Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" vērtēja filozofs, izdevējs un Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors Arnis Rītups.
Baltkrievija ir okupēta dubulti, jo tai ir savs diktators, kurš arī izpilda cita diktatora pavēles. Tā intervijā Latvijas Radio raidījumam "Drošinātājs" sacīja kāda Baltkrievijas pilsone, kura kopā ar ģimeni slepus aizbēga no savas valsts pēc tam, kad viņas mājā bija iebrāzušies drošībnieki un aizturējuši viņu saistībā ar to, ka ģimenes sarakstē bija pārsūtījusi ziņu par notikumiem Ukrainā.
Barikāžu laikā visi piedzīvoja, ko nozīmē solidaritāte, bet izcīnītā brīvība nāk ar privilēģiju un reizē arī pienākumu – mēs tagad esam brīvi, mums vairs nav jācieš, un mēs tagad varam otram cilvēkam piedot, mēs varam otru cilvēku piecelt, mums vairs nav jācīnās tikai par mums pašiem. Diemžēl vienlaikus 90. gados visā Eiropā ienāca audita kultūra, domāšana, kas vērsta uz efektivitāti, un sabiedrības vērtības ir nobīdījušās mantas un naudas virzienā, Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" vērtēja sociālantropoloģe Aivita Putniņa.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
