Otra iespēja. Orgānu transplantācija
Gandrīz katrā otrajā sarunā tuvinieki nepiekrīt mirušā orgānu izmantošanai. Tie, kas gaida sirdi, aknas, nieri vai plaušas, turpina gaidīt...

Orgānu transplantācija - ķirurģiska operācija, kuras laikā miruša vai dzīva donora orgāni tiek pārstādīti citam cilvēkam.

Latvijā cilvēks var aizliegt vai atļaut savu orgānu un audu izmantošanu pēc nāves.

Ja šādas atzīmes PMLP Iedzīvotāju reģistrā nav, ārsti vienmēr vaicā piederīgajiem.

ALDIS: DAĻIŅA NO GITAS PALĪDZĒJA CITIEM
Aldis Miesnieks ir žurnālists, 20 gadus rakstījis par makšķerēšanu. Viņam bija plāni, kā pavadīt dzīvi kopā ar savu mīļoto sievieti. Bet viens zvans pāršķēla to visu.
Gita vienreiz teica savām draudzenēm – Miesnieks tikai makšķerē, es tikai novecoju. Viņa bija kārtīga vidzemniece. Tu nedrīkstēji viņai nazi padot, bija jānoliek uz galda. Un es nedrīkstēju 40 gadus svinēt!

Viņai patika jūra un saule, tur, kur ir silts. Ēģipte, Taizeme! Tā mēs sākām ceļot kopā. Nu jau būs 1000 dienas, kopš viņa aizgāja. Negribu saukt vietu... Viņa aizrijās. Ātrā palīdzība atbrauca 8 minūtes pēc tam. Tie cilvēki nemācēja izdarīt traheostomiju.

Bija smags zvans Gitas mātei uz Valmieru. Un tad mēs gaidījām brīnumus, bet viņi pat nedeva 0,1 procentu... Smadzeņu nebija vairāk.

Emocionāli daudz smagāks lēmums bija atslēgt viņu no sistēmām. Tu viņu nogalini. Bioloģiski. Emocionāli tas bija nenormāli. Es 2017. gadu vispār neatceros. Tas dakteris, kurš ar mums runāja. Es neatceros uzvārdu, bet visa mana cieņa... Kā viņš ar mums runāja...

Tas viss notika tik ātri un tik nežēlīgi. Jā, mums ir bēda, katastrofa, bet, ja daļiņa no Gitas palīdz kādam citam dzīvot, tā, protams, arī ir lirika... Man liekas, tas visu to nosvēra...
Aknu transplantācija nebija veiksmīga. Un interneta komentāros viens bija ierakstījis, ka pārstāda vecas tantiņas aknu... Gita nomira 8 dienas pirms savas 49. jubilejas. Un tad tu domā, kas tie par filologiem, kas tur sēž un raksta komentārus. Vēl tur bija nieres un sirds... Ja tie cilvēki, kam tās pārstādīja, dzīvo pašpietiekami, ir sabiedriski aktīvi... Tad mēs visu esam darījuši pareizi.

Es kā tāds sasodīts gulbis planēju virs globusa, bet īsti nolaisties jau nav kur. Mans mīļākais kontinents ir nogrimis.

Bet es joprojām domāju, ka mēs darījām pareizi...

Šīs ir tās slavenās Kazu krāces. Tas ir tas pats ozols, mēs viņas pelnus no tā izkaisījām... Kopā ar dzeltenām rozēm aizpeldēja pa upi...


MELISAS SIRSNIŅA IZGLĀBJ MAZULI LIETUVĀ
Sanita un Mareks Gipteri ražo ko tādu, bez kā nav iedomājama daudzu pavisam mazu bērnu dzīve. Kuldīgā viņu rokām top koka skrejriteņi "dip-dap". Taču tikai paši tuvākie zina viņu mazās meitiņas Melisas stāstu.
Laikam jau tajā mirklī bija tā sajūta - darīt kaut ko labu vai pozitīvu, ko vari.
Sanita: Tas notika ar mūsu meitiņu. Melisa bija ļoti gaidīts bērniņš. Mēs dzemdējām Kuldīgā. Un mūs jau tajā naktī aizveda uz Rīgu. Mūsu meitiņa piedzima un diemžēl neelpoja. Un šis atdzīvināšanas process bija pārāk ilgs. Pēc nedēļas bija diagnoze, ka ir iestājusies smadzeņu nāve. Tajā brīdī mūs uzrunāja ārsti par to, ka mūsu meitiņai ir pietiekami stipra sirsniņa, kas palīdzētu citam bērniņam, un vai mēs piekristu ziedot.

Mareks: Tas viss notiek tādās emocijās. Laikam jau tajā mirklī bija tā sajūta - darīt kaut ko labu vai pozitīvu, ko vari. Jo nekā pozitīva jau nebija. Dot kaut kādu cerību gan sev, gan citiem.

Sanita: Tajā slimnīcā bija vairākas silītes. Un tajās tie bērniņi bija tik maziņi - priekšlaikus dzimuši. Mums pareizajā laikā bija jādzimst. Mūsu bērniņš tik veselīgs izskatījās. Man bija svarīgi saprast, vai meitiņai sāp vai nesāp, un ko viņa pārcieš. Un, protams, saņēmām apstiprinājumu, ka viņa neko nejūt, jo smadzenes ir mirušas.
Sanita: Tajās ārstu sejās jau tu redzi, ka ir šausmīgi grūti. Es pat nevarētu iedomāties būt pretējā lomā. Man pretī bija cilvēks, kam bija grūti. Mums tas stāvoklis bija tāds, ka līdz galam neapzinājāmies - nesapratām, kas notiek. Laikam nebija vajadzība mūs pārliecināt, jo bija skaidrs, ka kaut kādu orgānu saglabāšana mums neko nedos. Mums tas lēmums jāpieņem. Un ka viens gaida tieši šo orgānu, kas piemērots.

Sanita un Mareks: Tas ir mierinājums. Viņš ir palicis tepat. Devis kādam iespēju dzīvot. Tas ir liels mierinājums...Ja tas ir jāpieņem tuviniekam. Tas ir mazs saules stariņš tajā situācijā. Viens mirst. Un kāds dzīvo. Melisa, meitiņa, dzima rudenī, vārda diena būtu vasarā, skaists vārds!

Melisas sirsniņa turpina pukstēt. To pārstādīja mazulim Lietuvā. Bērniņš aug un attīstās.
INTENSĪVĀ TERAPIJA – SMAGO SARUNU VIETA
Intensīvā terapija ir vieta, kur notiek smagās sarunas ar tuviniekiem, aicinot viņus ziedot aizgājušā orgānus. Tieši visgrūtākajā brīdī viņi kādam var palīdzēt, stāsta Stradiņa slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļas vadītājs Ģirts Freijs.

Mēs nekad nerunājam ar radiniekiem, kamēr neesam simtprocentīgi pārliecinājušies... Cilvēks nonāk pie mums galēji smagā stāvoklī. Mēs zinām, ka ir smadzeņu bojājums. Nav svarīgi, kāda iemesla pēc... Pacients tiek izvērtēts vēl 24 stundas, un tajā brīdī, atkārtoti izvērtējot neiroloģisko stāvokli, mēs diagnosticējam smadzeņu nāvi.

Ļoti bieži tuviniekiem ir jautājumi – vai tiešām neko nevar izdarīt? Vai nav kaut kas labojams? Mums ir jāapbēdina, ka viņa radiniekam viss ir beidzies.

Šiem pacientu tuviniekiem tas ir ļoti grūts brīdis, viņi iziet cauri ellei. Ir agresija, noliegums, šausmas. Tas ir tas brīdis, kad mēs vēl varam palīdzēt kādam citam. Caur sāpēm un bezcerību vēl var palīdzēt kādam citam. Donors ir viens, bet viņa sirds, aknas, nieres, arī aizkuņģa dziedzeris vēl var glābt kādu citu. Tāda ir realitāte.

Tāpēc ir tik svarīgi dzīves laikā pašam izdarīt šo izvēli - vai mēs piekrītam, vai nepiekrītam orgānu transplantācijai. Tad jautājumu vairs nav.
Caur sāpēm un bezcerību vēl var palīdzēt kādam citam. Donors ir viens, bet viņa sirds, aknas, nieres, arī aizkuņģa dziedzeris vēl var glābt kādu citu.
Ģirts Freijs, Stradiņa slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļas vadītājs
TRANSPLANTĀCIJA – CIEŅPILNA OPERĀCIJA
Nacionālā transplantācijas koordinācijas centra vadītājs Jurijs Bormotovs stāsta, ka saruna ar tuviniekiem sākas ar mītu laušanu.

Te vienmēr ir strikta robeža. Ārsti ārstē. Tikai tad, ja tiešām konstatē smadzeņu nāvi, ar pacienta piederīgajiem nāk runāt transplantologs. Un svarīgi ir dot laiku, saprast, tad pieņemt, ka radinieks, viņš jau ir miris... Un tad tikai mēs turpinām virzīt uz orgānu ziedošanas jautājumu.

Tā ir cieņpilna procedūra, operācija ar augstāko prioritāti. Viss ļoti rūpīgi, ļoti uzmanīgi. Cilvēks netiek sakropļots. Bet laiks ir ļoti, ļoti svarīgs. Sirds jāpārstāda trīs stundās no izņemšanas laika. Aknām ir astoņas stundas, nieres var gaidīt līdz diennaktij.
Orgānu trūkst visā Eiropā. Ja mūsu pacientiem saderības nav, mēs piedāvājam citiem Eiropas pacientiem. Tiklīdz sistēmā parādās šīs ziņas, telefons ir karsts. Sāk zvanīt 3 - 4 klīnikas, atlido šurp ar savu lidmašīnu, non-stop notiek sarunas, lai viss laikā ir iekļauts. Nesen mēs eksportējām vienu sirdi uz Hanoveri, mums nebija neviena, kam būtu saderības.

Interesanta ir pasaules pieredze... Pēc tam, kad koordinatori pārzvana tiem, kuri atteica, pēc bērēm un jautā vēlreiz, gandrīz 100% saka – jā, tagad mēs piekristu...
ALISES JAUNĀ SIRDS
Pagājuši četri gadi, kopš Latvijā veica pirmo sirds pārstādīšanu bērnam. Tā ir Alise Muižniece. Trausla meitene, kura dievina zirgus un cep tādas tortes, ka viņu apskaustu pat slavenākie kūku cepēji.

Alise: Es esmu atsākusi jāt kopš vasaras sākuma. Agrāk es tikai pastaigājos... Tagad gan tā nopietni. Es arī palīdzu, tīru zirgus, ķemmēju, palīdzu vadāt cilvēkus.

Alises mamma Laura Muižniece: Zirgi dod viņai spēku! Pēc visas nevarēšanas. Viņa izraujas! Bija laiks, kad Alise uz zirga varēja tikai sēdēt. Pāris gadus pirms operācijas viņa knapi varēja pāri istabai pāriet... Šī sirds mazspēja ir citas terapijas sekas. Laikam ejot, tā sirds neauga. Katru pavasari braucām uz slimnīcu, bet palika tikai sliktāk.
Dienu pirms operācijas Alises mamma atceras pa minūtēm.

Es nekad neticēju. Orgānu saderībai taču ir jāsakrīt līdz pēdējam. Vai tiešām... Latvijā... Un mēs taču nekur nevaram aizbraukt... Es nevarēju Dievam lūgt sirdi!

Bija piektdienas vakars. Es biju lielveikalā. Skatos - dakteris Ozoliņš zvana. Atspiedos pret leti. Kas man jādara? Ko lai mēs tagad darām? Un viņš tā mierīgi – aizbrauc uz mājām, paņem Alisi, un brauciet uz slimnīcu.

Un tad es teicu Alisei, ka viņai ir jauna sirsniņa un ka ejam uz operāciju. Un tad sākās... "Es negribu, lūdzu, lūdzu neļauj! Man tāpat ir labi..." Tad ir šaubas. Ja tiešām, ja nu viņa jūt, ja tās ir beigas? Pats trakākais brīdis bija atstāt viņu uz operāciju galda.

Tā ir tāda sirds rīcība. Tas jau nav tāpēc, ka kāds grib paoperēt. Es saprotu tos piederīgos. Kad ir tā nelaime, jau tā ir pārņēmusi skumju migla. Bet spēt pacelties tam pāri un saprast, ka tāda pati mamma un tētis, un bērns, kuram ir drausmīgs bēdu stāsts... Un ka vienam tu vairs palīdzēt nevari, bet citam tā ir vienīgā cerība. Es domāju, ka tā ir tāda dvēseles rīcība.
Alise: Varēja redzēt, kā tā sirds lēkā! Ja uzlika roku, tā sirds lēkāja. Un, ja uztaisa pilnīgu klusumu, varēja dzirdēt, kā tā sirds... puk... puk...

Laura: Es teicu Alisei, lai sapņo lielus sapņus. Tagad ir īstais brīdis! Nu, ieberzās mamma!

Jo Alise palātā paziņoja, ka grib iepazīties ar dziedātāju Donu. Un Alises mamma to nokārtoja. Dons esot Alisei uzdāvinājis grāmatu "Mazais princis", ko mamma pēc operācijas lasījusi priekš. Abi arī sacerējuši savu dziesmu, ko Alise gan vairs neatceras.

Alise: Jā, viņam baigi naktī sāp sirdis! Tā ir vissmieklīgākā! Viņa man patīk arī...

TĒTA NIERE DĒLAM
Glāzīšiem ir divi zāles pļāvēji, un tētis ar dēlu abi ķeras pie zāles pļaušanas. Vēl viņus vieno kas cits - transplantācija.

Uģis: Kad Elvis atbrauc, mana palikusī niere luncina asti. Māsa atbraukusi! Mums nevajag to lietotni telefonā - kur atrodas bērni - ielikt!

Uģis savu nieri ziedoja dēlam Elvim, kuram no bērnības ir cukura diabēts. Kādā brīdī palicis tik slikti, ka ārsti teikuši - jādomā par transplantāciju.
Uģis: Tā sistēma tām pārbaudēm, mums veselu paku iedeva, kas jāiziet - zvani, pieraksties, gaidi. Pēc tās paciņas pēdējās pārbaudes būtu februāra beigās. Bet mums jau novembrī bija pati transplantācija. Otra biedējošākā lieta - informācijas trūkums. Galvenais ir neziņa, kas tev būs. Neviens jau neskaidro, informācijas nebija nekādas...

Elvis: Kad pamodos, es biju pie gultas piesiets. Izrādās, es biju paziņojis, ka viss izdarīts un eju mājās. Norāvu visus vadiņus, asinis pa gaisu...

Humors ir Uģa otra asinsrite. Viņš atceras kādu mirkli pirms operācijas.

Uģis: Ar mani viens ārsts gribot aprunāties. Un tad man prasa – vai es no brīva prāta dēlam to nieri? Vai mani nav kādi ārējie faktori ietekmējuši? Es prasu – kas tu tāds? Psihologs, slimnīcas psihologs. Tāda esot kārtība. Teicu – lai tad mācītāju arī pasauc! Sīkais no fātera orgānu nopērk...Tu vispār, Elvi, pirktu?

To, ka viņam kā orgāna donoram tagad pienākas atlaides un privilēģijas, uzzinājis nejauši. Pats smejas, ka par apliecību gan neko daudz nevar dabūt. Analīzes esot par velti, bet par stobriņu un duršanu gan jāmaksā.

Uģis un Elvis Namejs Glāzīši regulāri veic veselības pārbaudes. Uģa jaunākais dēls Edvars Pauls 2.klasē sacerējumā par mūsdienu varoņiem uzrakstīja, ka tāds ir viņa tētis.


ALISE GAIDA UN GAIDA PLAUŠU
Ir dienas, kad es nezinu, kā dzīvošu tālāk... Viss apnicis... Tā gaidīšana.
Alises Kukaines mājās ir viena lieta, kas vienmēr ir uzlādēta - mobilais telefons. Vēl tētim mašīnā un koridorā stāv soma ar drēbēm. Rudenī vasaras drēbes nomaina pret siltākām, pavasarī ieliek atkal plānās. Alise gaida zvanu no Tartu, ka viņai atrasts plaušu donors.

Viņai nezvana jau divus gadus un deviņus mēnešus.

Alise: Es esmu 100 reizes izdomājusi, ko es rakstu cilvēkiem. Tā ir smaga operācija. Viss ir izplānots un izdarīts. Nezinu, kā būs dzīvē.

Pie īstās diagnozes Alises ārsti nonāca tikai tad, kad viņa jau bija pusaudze.

Alise: Man ir bijusi uzstādīta diagnoze tuberkuloze. Es esmu izgājusi visu ārstēšanas kursu, un otrreiz uzstādīja to pašu. Un tad sāka domāt. Un tikai 13 gadu vecumā atklāja cistisko fibrozi. Lai gan tā ir iedzimta. Kad man elpošanas testā uzrādīja, ka no plaušu tilpuma palikuši zem 30%, sākām runāt par transplantāciju.

Gaidīšana ir nogurdinoša. Dažreiz ir priecīgi momenti, bet ir dienas, kad es nezinu, kā dzīvošu tālāk... Viss apnicis... Tā gaidīšana.
Alises mamma Ineta un tētis Didzis: Mēs domājām, ka Alisi vispār neņems tajā rindā, ka viņa būs par vārgu transplantācijai. Labi, ka lēmums bija pozitīvs. Kopš 2016. gada rudens, 24. novembra, manas dzimšanas dienas, tas ir reāli - var būt jebkurā brīdī.

Zināms, ka donoru radinieki negrib uzņemties atbildību, ja pats nav dzīves laikā stāstījis. Kad prasa, jau tāpat ir problēmas, jo cilvēks ir miris. Grūti, grūti to izvēli izdarīt. Tagad mēs zinām, kā mēs reaģētu līdzvērtīgā situācijā.

Liste nav rinda. Tur ir daudz parametru. No auguma, no plaušu apkārtmēra atkarīgs. Operācijas notiek, 5 - 6 gadā. Bet arī Tartu šo orgānu trūkst. Viņi ir "Scandiatransplant" apvienībā. Alises gadījumā lielākā cerība ir tā, ka plauša tiek sameklēta Latvijā. Primāri Alisei. Mēs zinām, ka igauņi ir sākuši transplantēt arī tieši cistiskās fibrozes pacientus kā Alisi. Tā pieredze aug. Un tas mums nāk par labu!

Bet mēs esam kā uzvilktas atsperes.

BICĀNS: TRANSPLANTĀCIJA IR DONORS
Jānis Bicāns ir pensionēts transplantologs. Viņš - kā nozares pamatlicējs - to pārzina krustu un šķērsu.

Es zinu cilvēkus, kuri desmitiem gadu dzīvo pēc nieru transplantācijas, kuri gaida bērniņu, satiek mani pie veikala: "Dakter, tu mani ārstēji pirms 30 gadiem."

Tu vari pārstādīt orgānu, kuru tu esi ieguvis. Transplantācija ir donors. Kamēr ārsts to nav sapratis, viņš nekad nebūs transplantologs.

Es uzskatu, ka no transplantācijas 50% ir donora orgāns, pārējais ir ķirurga prasme. Vissvarīgākais ir pats orgāns, jo bez tā transplantācijas nav.

Pa visiem maniem gadiem daži motociklisti tikai ir bijuši. Tas ir mīts, ka viņi ir orgānu donori. Pie pašreizējiem ātrumiem avarējušais motociklists vai nu paliek uz vietas, vai arī tiek aizvests uz slimnīcu un izārstēts. Uz ceļa savākt orgānus nevar!

Tāpat nevar viens, divi cilvēki izdarīt transplantāciju. Tas nav reāli. Orgānam vajag saderību. Nevar kuram katram kuru katru. Asins grupa, ļoti sarežģīts process.

It kā sievietes orgāni esot labāki. Nezinu... Bet jāsaka - svarīgs ir vecums.

Anonimitāte ir būtiska. To jau likums aizsargā! Labi, ka nezina. Un nedrīkst stāstīt. Manā praksē bija viens gadījums, kad tuvinieki uzzināja. Tas jāsargā. Jākontrolē sevi. Lieka informācija.
Naudu ir prasījuši. Tūkstošus. Dodiet 5000, ja nē, neļausim tuvinieka orgānus ziedot. Tas bija viens periods, 2008., 2009. gads, bijām šausmās. Kā tas ir, ka grib pārdot.

Hemodialīze jeb mākslīgā niere ir daudz dārgāks process. Cilvēkam daudz lētāk ir palīdzēt ar transplantāciju. Par ekonomisko pusi arī jādomā.

Ziniet, visizcilākā saruna man bija rajona slimnīcā. Mēs braucām vecākiem pakaļ. Viņu meita - medskolas audzēkne, bija izlekusi pa logu. Šausmīgs gadījums. Puiši bija sākuši uzmākties, un viņa izleca pa logu. Un tie vecāki mums teica - mūsu meitiņa gribēja cilvēkiem palīdzēt. Viņa arī tagad grib to pašu. Tā situācija bija absolūti skaidra. Tie vecāki varēja būt naidā. Un viņi spēj pasacīt tādus vārdus...

Te vardarbības nedrīkst būt nekādas. Ja ir līdzjūtība, līdzcietība, cilvēki samierinās ar savu zaudējumu, un man ir daudzreiz bijušas situācijas, kurās es esmu varējis teikt - bet tev ir arī ģimenes svētība. Ne vien orgāns, bet arī novēlējums - lai tev labi veicas!



Tu vari pārstādīt orgānu, kuru tu esi ieguvis. Transplantācija ir donors.
Jānis Bicāns, pensionēts transplantologs, nozares pamatlicējs
BAIBA AKNAS NESAGAIDĪJA
Aknu transplantāciju valsts apmaksā no 2018. gada. Baiba Barone to nesagaidīja, jo valsts programmu atlika un atlika.

Māra Barone, Baibas mamma: Baibai būtu 28 gadi tagad. 30. augustā viņai ir dzimšanas diena. Mums nebija īpašas tradīcijas, bet tortei "Cielaviņa" gan vienmēr bija jābūt! Baiba bija izgājusi auklīšu kursus, strādājusi ģimenēs. Sapnis bija atvērt privāto bērnudārzu. Tam vajadzēja spēku, enerģiju. Slimība to visu paņēma sev.

Baibai bija reta asinsvadu slimība, kas bija nosprostojusi aknas vēnu, un akna gāja bojā.
Ja tas būtu bijis ātrāk, kaut vai tas 1. jūlijs, kā tika solīts, tad varbūt Baiba vēl būtu starp mums, būtu svinējuši jubilejas, bet nolēma to novirzīt uz e-veselību. Vai tas brāķis bija dzīvības vērts? Baiba ir vienīgā, kas neizturēja. Baiba nav vienīgā, kas cerēja. Citi arī nesagaidīja. Ja nu reiz nevar izpildīt savus solījumus, tad varbūt nemētāties ar tiem?
Pirms trim gadiem 30. augusts bija diena, kad sāka vākt naudiņu Baibai, kad visai Latvijai pateica par šo vajadzību. Kad atceros, kā tas viss bija, skudriņas skrien pār kauliem. Fantastiski. Ir pagājuši trīs gadi, Baibiņai tā bija dāvana 25 gados.

Tālāk mūsu ceļš bija uz Tartu, kur mēs ilgi gaidījām donoru, vairāk nekā divus mēnešus. Operācija bija 22. novembrī. Es vēl Baibai teicu - mums viss trakums ir aiz muguras! Tagad tikai kalnā kāpsim! Un tad tas šoks, kad ārsts pasaka, ka Baiba ir iekritusi komā. Tik ļoti bija izmocīta, ka vairs nespēja cīnīties. Tas bija pārāk ilgs ceļš. Pārāk ilgi viņa gaidīja.
Pēc gada, 7. decembrī, man piedzima mazdēliņš, kas man ir devis spēku un dzīves jēgu.

Uz kapiem pie Baibas Māra iet, bet ilgi tur nepaliek. Viņa zina, ka Baibas tur nav.
Es nevaru, man sāp! Es aizeju, sakopju, izdaru, kas man jādara... Bet nevaru. Vēl joprojām nevaru. Mēs nesūdzējām valsti tiesā. Tas prasa spēku, nervus un izturību. Un ar to es Baibu neatgriezīšu. Es domāju, ka pietiekami liels bums bija sacelts. Cilvēki ir sapratuši, kas ir orgānu transplantācija.

Vienīgais, ko es gribu teikt, padomājiet par tiem slimniekiem, jo jūsu piederīgais, kas jau ir ceļā uz viņu sauli, viņam nevajadzēs ne sirdi, ne aknas, ne nieres, ne plaušas. Bet šeit vajag! Lai varētu dzīvot.
ŠIMKUS: ĶERMENIS VAR BŪT MĀJVIETA CITAI DVĒSELEI
Vestards Šimkus un Elīna Šimkus ir pazīstami mūziķi un dzīvesbiedri. Vēl viņi ir izdarījuši ļoti nopietnu izvēli. Viņi viens otram ir pateikuši, ka atļauj savu orgānu izmantošanu pēc nāves citu dzīvību glābšanai.
Elīna Šimkus: Tik ļoti cilvēcīgi ir strauji pateikt: "Nē!" Tu noteikti apjūc un nespēj skaidri izlemt, tu nespēj sakopot domas, tev nav skaidras apziņas tajā brīdī. Un tuvinieki izvēlas pateikt nē, jo viņiem jau tā pietiek traģisma un bēdu, par ko domāt un raizēties. Paliek aspekts - pēdējā cerība. Nevar nosodīt nevienu, kurš izvēlas pateikt nē.

Vestards Šimkus: Šis jautājums ir plašāks. Vai mēs kā sabiedrība atzīstam kristīgu uzskatu, ka cilvēks ir arī viņa dvēsele. Varbūt mēs esam gatavi atzīt, ka dzīvojam savā ķermenī, bet, ja šī mājvieta - mans ķermenis - man vairs nav vajadzīgs, toties var dot mājvietu citai dvēselei... Man kā kristīgam cilvēkam šaubu nebija ne brīdi...

Elīna Šimkus: Mums bija ļoti svarīgi zināt arī baznīcas nostāju. Un, kā teica mūsu labs draugs, priesteris, kurš mūs laulāja, - dvēseli jau nevar transplantēt! Dvēsele ir kaut kas cits! Tik vienkārši!.
Latvijas gaidīšanas saraksts:

sirds - 8 cilvēki

aknas - 7 cilvēki

nieres - 35 cilvēki

plaušas - 1 cilvēks

Izdari savu izvēli! Pasaki to tuviniekiem vai veic atzīmi Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē.
Foto: Aija Kinca
Autors: LTV / LSM.lv

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt