Jūs neticēsiet, taču sāga par mūsdienīga, ietilpīga un droša futbola stadiona celtniecību Rīgā turpinās. Tā it kā arī nebija beigusies, turklāt viss notiek ierastajā stilā – tas jau vairāk līdzinās vai nu traģikomēdijai, vai farsam.
Autora ziņas
Tā mēdz būt – cilvēks jau sen ar kaut ko vairs nenodarbojas, viņu reti kurš redzējis, kāds jau aizmirsis par viņa eksistenci, taču viņa lieta tomēr turpina dzīvot. Runa ir par bijušo Latvijas Futbola federācijas prezidentu un "Skonto" futbola impērijas bosu Gunti Indriksonu, kura lolojums – "Skonto" stadions – liek arvien no jauna atgriezties tajās līksmajās dienās.
Parasti jūlijs Latvijas hokejā ir pavisam kluss mēnesis, kad nekas nopietns un būtisks nevar notikt a priori, kad paši hokejisti vēl bauda atvaļinājumu, bet komandu un federāciju vadītāji tikai sāk prātā būvēt provizoriskus plānus jaunajai sezonai. Tomēr 2022. gada vasara pārkāpusi visas tradīcijas un ierastos noteikumus, gandrīz vai ik nedēļu liekot internetam un sociālajiem tīkliem mutuļot. Un bija par ko satraukties…
Pēdējās dienās ziņu epicentrā nokļuva mūsu Latvijas Hokeja federācija (LHF), kura teju katru dienu atrodas frontes pirmajā līnijā. Tad jaunumi par LHF darbinieku štata samazināšanu; tad spekulācijās par tēmu, kur risināsies 2021. gada pasaules meistarsacīkstes hokejā saistībā ar runām, ka Covid-19 pandēmijas dēļ Šveicē atceltais čempionāts tur varētu notikt nākamgad; tad ziņas, ka vēl nav saņemta atļauja jaunās treniņu halles būvniecībai “Daugavas” stadionā, kas būtu nepieciešamam tam pašam nākamā gada čempionātam, un termiņi jau spiež… Ja godīgi, tas viss nav tik būtiski uz kāda cita svarīga notikuma fona.
1944.gada vasara… XIII olimpiskajām spēlēm bija jānotiek Londonā, taču angļi neizbaudīja šo brīdi, jo krustu sacensībām pārvilka Otrais pasaules karš (briti tomēr tās sarīkoja, taču vēlāk – 1948.gadā). Tas bija pēdējais olimpisko spēļu pārcelšanas gadījums olimpiskās kustības vēsturē (karu dēļ pasaule tā arī neredzēja 1916., 1940. un 1944.gada spēles).
2018.gada pavasaris Latvijas futbolam izvērtās varenāks nekā portugāļa Krištianu Ronaldu ierašanās Rīgā pagājušā gada jūnijā. Pie visa vainīgs… Guntis Indriksons, kurš pēc 22 gadiem tomēr nobrieda tam, lai atstātu Latvijas Futbola federācijas (LFF) vadītāja amatu. Jaunā prezidenta ārkārtas vēlēšanas izvērtās par ļoti aizraujošu seriālu. Tas bija trilleris ar vispārēju netīrās veļas mazgāšanu un kaudzi dažāda kompromata vairāku mēnešu garumā, kas galu galā aizēnoja Eiropas čempionu ierašanos Latvijas galvaspilsētā gandrīz pirms gada.
Pie tā Latvijas hokeja līdzjutēji nav pieraduši: olimpiskās spēles bez Latvijas hokeja izlases. Tā nav bijis ne 2002. gadā Soltleiksitijā (9. vieta), nebija 2006. gadā Turīnā un 2010. gadā Vankūverā (abās olimpiādēs 12. vieta). Un cik brīnišķīgu sniegumu Latvijas izlase parādīja Sočos pirms četriem gadiem, kad izslēgšanas spēlēs gandrīz apkaunoja kanādiešus, kad tikai pašā spēles noslēgumā piedzīvoja zaudējumu ar 1:2, izcīnot 8. vietu! Eh, atmiņas… Šoreiz Phjončhanā Latvijas delegācija bija neliela. Tāpēc, ka bez hokeja. Kas notiek?
Kur palikusi daiļslidotāja Angelina Kučvaļska, kāpēc viņa nepiedalās olimpiādē Phjončhanā? Tāds bija viens no biežākajiem jautājumiem, par kuru dedzīgi interesējās Latvijas līdzjutēji. Patiešām, tas, ka viņas nebija Latvijas delegācijas sastāvā, bija viens no lielākajiem pārsteigumiem – negaidītiem un diezgan nepatīkamiem.
Latvijas līdzjutējiem, kas neizlaiž nevienu translāciju no Dienvidkorejas, sestdien nebija, uz ko cerēt. Vajadzēja noskaņoties uz cita viļņa – vienkārši gūt baudu no mūsu sportistu snieguma olimpiskajās spēlēs Phjončhanā. Tāda savdabīga relaksācija pēc nedēļas, kurā zaudēti visi nervi vētrainos pārdzīvojumos, īpaši skeletonā. Laimīgā kārtā Denisa Vasiļjeva izvēles programma to pat ļoti veicināja.
Par Maira Brieža un Oleksandra Usika Pasaules boksa supersērijas pusfināla cīņu vēl runās ilgi. It īpaši par tās iznākumu, kura dēļ Briedis šķīrās no savas čempiona jostas un netika supersērijas finālā.
Dažādi noslēguma pasākumi, kuros līdzjutēji, sportisti un speciālisti atceras aizejošā gada spilgtākos notikumus un sniedz savu vērtējumu, pie mums tiek uzskatīti par daudzmaz objektīviem. Tomēr šīgada "Gada balva sportā" liek par to ļoti šaubīties. Kaut kas notika ne tā, un uzreiz vairākās sadaļās.
Krievijas klubu hokejs mūsdienās pirmkārt ir Sanktpēterburgas SKA, kas Latvijas speciālistu Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa vadībā dominē Kontinentālajā hokeja līgā (KHL). Viņi ir priekšplānā ne tikai tādēļ, ka vada visbagātāko un lutinātāko līgas komandu, kas ieguvusi Gagarina kausu un bauda neierobežotas iespējas, bet arī tādēļ, ka ir pie Krievijas valstsvienības stūres. Ir uz komandtiltiņa komandai, kas - ak šausmas! - zināmu iemeslu dēļ riskē netikt uz Phjončhanas ziemas olimpiskajām spēlēm. Pilsētā pie Ņevas ir vēl viens kolektīvs - "Dinamo", kas tāpat kā SKA ir līderis savā čempionātā, pakāpi zemākajā Augstākajā hokeja līgā (VHL). Vispārsteidzošākais, ka arī te ir mūsu cilvēki, turklāt vēl kādā līmenī - galvenais treneris ir Latvijas izlases rekordists Leonīds Tambijevs, kurš iespaidos dalījās ar rus.lsm.lv.
«Es visu mūžu esmu nostrādājis sieviešu basketbolā. Tikai pēdējos gados klubā "Liepājas vanagi" esmu trenējis puišus. Kristaps tieši ir no pēdējās grupas. Tā sanāca, ka viņš kļuvis par manu slavenāko mācekli. Acīmredzot es biju pelnījis tādu audzēkni," intervijā ar Rus.lsm.lv pastāstīja Edvīns Sprūde. "Jūs taču zināt sieviešu komandu TTT? Kopā ar Uļjanu Semjonovu kādreiz spēlēja manas audzēknes Lorita Vasiļjeva-Sauša un Mudīte Zandere, meitas uzvārds Gūtmane. Visa mana apzinātā dzīve ir pagājusi sieviešu basketbolā."
Sandis Ozoliņš – jaunais Rīgas “Dinamo” treneris. Ticu tam un neticu. Ticu tādēļ, ka redzu viņu uz trenera soliņa kopā ar Aleksandru Ņiživiju un Rodrigo Laviņu. Ticu, bet šaubos, vai tas ir viņa aicinājums. Viss notika ļoti ātri pēc tam, kad “Dinamo” nolēma vairāk negaidīt brīnumus, bet uzticēt komandas stūri autoritātei. Tādus Latvijā ar uguni neatrast. Toties Ozoliņš, kuram nesen apritēja 45 gadi, jau ir bijis Kontinentālajā hokeja līgā (KHL), aizvadītajā sezonā pildot galvenā trenera Normunda Sējēja palīga pienākumus.
Latvijas valstsvienība 130.vietā Starptautiskās Futbola federācijas (FIFA) rangā; pēc statusa profesionāli Latvijas klubi, kas patiesībā ir vistīrākie amatieri ar uzpūstām ambīcijām un Eirokausos elementāri zaudē Ziemeļīrijas un Islandes rukātājiem; valsts čempionu - Jūrmalas "Spartaks" - galvenais treneris pamet pēc pirmās spēles Čempionu līgā (un tas nevienu neizbrīna); pēdējā mēneša laikā uzreiz pieci (!) klubi diskvalificēti, tātad tiem liegts piedalīties sacensībās sarunātu spēļu dēļ jeb, kā šo sērgu diplomātiskāk dēvē, par manipulēšanu ar rezultātiem; skatītāju stadionos nav un nav bijis... Šādu Latvijas futbola bēru runu var turpināt vēl ilgi. Diemžēl sporta karalis Latvijā jau sen kļuvis par apsmieklu un izstumto.
"Man šķiet, es esmu ļoti spēcīga un ar tādu spēku jau piedzimu... Es vispār nekad nevarēju nosēdēt mierā. Nu, nevarēju sēdēt stūrī un rindot klucīšus," intervijā rus.lsm.lv atzīst Aļona Ostapenko, 20 gadu vecā Latvijas tenisiste, kura vienā mirklī kļuva par pasaules sensāciju. Savus mērķus viņa iezīmē skaidri - karjeras "Grand Slam" un tā rezultātā pasaules pirmā rakete. Vēl piebilst: "Es ļoti centīšos."
Tenisistes Aļonas Ostapenko tēvs Igors Ostapenko meitas spēlei Francijas atklātā čempionāta pusfinālā sekoja televīzijā un turēja īkšķus par jaunās zvaigznes uzvaru. Meitas karjeras sekmīgajā virzībā viņš lielākos nopelnus atvēl pašlaik 20 gadu vecās tenisistes mātei Jeļenai Jakovļevai.
Bobslejistiem sezona jau beigusies, tātad olimpiskais čempions Jānis Ķipurs līdz rudenim Latvijas Televīzijas ēkā Zaķusalā neparādīsies un brīvdienās viņam nenāksies no Cēsīm mērot ceļu uz Rīgu - komentēt vairs nav ko. Bet žēl - 1988.gada Kalgari olimpisko spēļu čempionu var nosaukt par galveno atklājumu LTV pieaicināto ekspertu plejādē.
Sportā ir tāds jēdziens: stabilitāte - meistarības mēraukla. Ja pieņem to kā pamatu, par Rīgas "Dinamo" stabilākas komandas Latvijā noteikti nav. Spriediet paši: divās KHL spēlēs no trim noteikti ir zaudējumi. Jau 33 neveiksmes 47 spēlēs. Kur nu vēl stabilāk... Un kur gan ir tā jaunā dzīve, par ko pagājušajā nedēļā runāja "Dinamo" treneris Normunds Sējējs...
Savulaik slavenais Latvijas biatlonists Oļegs Maļuhins, kurš deviņdesmito gadu beigās un jaunā gadsimta sākumā guva panākumus kopā ar Ilmāru Brici, Jēkabu Nākumu un Gundaru Upenieku, pašlaik strādā provincē Madonā. Trenē meitenes. Intervijā rus.lsm.lv Maļuhins pastāstīja, kādēļ nepalika dzimtajā Daugavpilī un kāpēc, viņaprāt, Andrejs Rastorgujevs arvien nespēj atvērties.
Vai Latvijā ir hokejs pēc "Grindeks" īpašnieka Kirova Lipmana vai arī tā nav – tas pagaidām mums nav zināms. Uzzināsim tuvākajos gados ar jaunievēlēto federācijas vadītāju. Lipmans ārpus hokeja... Absurds? Un vēl kāds! Taču tāds ir iznākums apvērsumam, kas notika Latvijas Hokeja federācijas (LHF) ikgadējā kongresā. Ar pārliecinošu balsu vairākumu par federācijas prezidentu tika ievēlēts neviens cits kā Aigars Kalvītis. Vai tas nozīmē, ka Latvijas hokeju gaida "treknie gadi"?
Pagājušas jau vairākas mana komandējuma Riodežaneiro dienas, olimpiādes pirmā nedēļa bija pašā karstumā, taču viņš tomēr atlidoja. Kad viņš iznira no taksometra, ar kuru vēlā vakarā ieradās mūsu apartamentos, savā priekšā es ieraudzīju no ceļa nogurušu cilvēku. Gadās... Brazīlija, galu galā, nav tuvu. Taču pirmais, kam es pievērsu uzmanību pat ielas blāvajā apgaismojumā – tās bija izdzisušās acis. Tās nebija tādas acis, kādas bija Arturam Vaideram, – ne tikai manam kolēģim, bet vecam, labam draugam, ar kuru mēs bijām pazīstami, šķiet, veselu mūžību.
"Zini, man Toljati pat ļoti patika," - Arta Ābola sejā parādās plats smaids. Redzams, ka viņš ir patiesi priecīgs par savas trenera karjeras pašreizējo posmu. "Kad braucu uz Krieviju, neslēpšu, domāju daudz ko,- kā mani uzņems, kāda būs attieksme. Bija nedaudz trauksmaini. Es tomēr esmu svešinieks, turklāt vēl no Latvijas. Un man tā bija pirmā pieredze ārzemēs. Atzīšos, viss iznāca daudz labāk nekā varēju iedomāties. Un neticēsi, visas sezonas laikā politiku ne reizi nepieminēja ne klubā un tā vadībā, ne līdzjutēji. Mani tas pārsteidza."
Lai arī tāllēkšanas sektorā Ineta Radeviča pēdējo reizi redzēta pirms trim gadiem, ir iespaids, ka viņa nekur nav aizgājusi. Latvijas Olimpiskās komitejas vadība un žurnālisti Eiropas čempioni ir priecīgi redzēt jebkurā sarīkojumā. Piemēram, nesenajā "Gada balvas sportā" ceremonijā, kur viņai kā vienmēr bija pievērsta īpaša uzmanība. Žurnālisti? LTV viņai pat piedāvāja interesantu darbu. Šobrīd vienai no visskaistākajām valsts sportistēm ir pavisam cita dzīve - ģimenes dzīve. Tomēr tā aizvien ir tikpat nemierīga un piesātināta.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
Interesanti
