Sēliete Dviete dzīvo vienā ritmā ar Daugavu, un tās krastos vērojami pieci gadalaiki. Atbūdā Dvietei nākas traukties pretēji savai ierastajai gaitai, lai gan citkārt tā rāmi slīd uz Daugavas pusi. Dvietes krastos bužināmi mazākie kamielīši pasaulē, apskatāmi savvaļas zirgi un pinkainas govis, izzināmi bebru pasaules noslēpumi, kā arī nobaudāmi muižkungu dzīves smalkumi, vizinoties greznā karietē. Starp upes līkumiem cēli slejas muižas, baznīcas un dzirnavas, bet kādā gleznainā dārzā plešas Latvijas vīnogu dzimtene.
Autora ziņas
Stendes upe līkumo cauri bieziem Kurzemes mežiem un mierpilniem ciemiem ar senām muižām. Pa ceļam tā uzklausa lustīgus stāstus par mazbānīti un žiperīgām lauku sievām, kā arī iemācās nešpetnus lamuvārdus. Stende apmet omulīgu loku ap kādu mazmazītiņu pili, kurā mājo spoki un top pasakas, bet mazliet tālāk – mācās cept dižraušus cēlā muižas namā. Stendes krastos var izbaudīt riktīgu bezceļu piedzīvojumu, kā arī paviesoties vietā, par kuru agrāk zināja tikai profesionāli spiegi.
Mūsa ir rāma upe, kas lēnu garu plūst cauri Zemgales plašajiem laukiem. Mežonīgus brikšņus un asus līkumus Mūsas krastos aizstāj neparasti stāsti par darbīgiem un atjautīgiem ļaudīm. Līdzās Mūsai reiz uzplaucis viens no ražīgākajiem kolhoziem Latvijā, kas lepojies gan ar lāčiem, gan ar baltajām pelītēm. Mantojumā palicis etnogrāfiskais muzejs, kā arī aizsākumi spēkratu kolekcijai, kurā sastopamas īstas filmu zvaigznes. Kādā Mūsas līkumā var iemēģināt veiksmi folkreisa braucienā, tikai jārēķinās, ka var palikt bez mašīnas. Bauskā ceļiniekus gaida rozes, kaušļi, čaklas audējas un, iespējams, pat mūžības eliksīrs.
Neskati vīru no cepures, bet upi – pēc garuma. Šķietami rāmā Narūta izrādās varen čakla Latgales rokdarbniece, kas savā īsajā tecējumā uz zilās ūdeņu auklas pagūst savērt piecas ezeru pērles un divus dzirnavu dīķus. Narūtas sākums meklējams salām bagātākajā ezerā Baltijā, bet jau drīz vien upe plūst garām muižai, kurā nav neviena spoka, toties satiekami baisi ūdens nezvēri. Netālajā mežiņā var gadīties sajust senču garu klātbūtni. Tālāk Narūta izspurdz cauri dzirnavām un pamāj sveicienu pilsētai, kurā andelēšanās sit augstu vilni, lai visbeidzot mestos Dagdas ezera mierpilnajās skavās.
Dziesmās cildinātā un dzejas rindās apjūsmotā Salaca ir īstena Ziemeļvidzemes skaistule, kas joņo uz jūru, metot galvu reibinošus līkumus. Pašā sākumā upe draudzējas ar burtniekiem, kuri spēj piesaukt mežonīgu vēju un savos nagos notvert pat brangu ezeru. Vaska smaržas iedvesmota, Salaca dodas palīgā Ādamam atrast viņa sievu. Pa ceļam upe piestāj stārķu galvaspilsētā, bet, papriecājusies par dažādām klintīm un alām, cēli ieslīd Salacgrīvā. Tur Salacu sagaida sentēvu zvejas metodes un zeltainas šprotes.
Lai gan Juglas upe rit vien pāris kilometru garumā, turklāt lielu daļu sava tecējuma pavada, rotaļājoties Juglas ezera vilnīšos, tās krasti ir bagāti ar krāšņiem vēstures stāstiem un iedvesmojošām personībām. Apkaime ir gluži vai nosēta ar senām muižiņām, kurās turīgie rīdzinieki reiz pamatīgi lustējušies. Kamēr vieni priecājās un uzdzīvoja, tikmēr citi čakli strādāja, ražojot gan izcilas kvalitātes papīru, gan smalku zīdu, pagūstot diktēt tērpu modi teju visā Latvijā. Mūsdienās Juglas krastos var izzināt latvisko identitāti, iepazīt pasauli, kurā taustei ir lielāka loma par acu gaismu, notvert Āzijas noskaņas, kā arī iedvesmoties aktīvam dzīvesveidam līdz pat sirmam vecumam. Lustēšanās nekur nav zudusi!
Sarkandaugavas krastiem piemīt neparasts industriālais šarms, ko papildina ostas atmosfēra, dažas mežonīgas ainavas un izdomas bagāta rosība. Kādreizējā gumijas fabrika lēnām pārtop radošajā kvartālā, kur satiekas gleznotāji, ielu mākslinieki un elektroniskās mūzikas entuziasti. Tvaika iela nojauc mūrus un stereotipus. Džungļiem līdzīgā pagalmā uz uguns burbuļo gardas zupas, kas pievilina garāmgājējus. Brūža vēsturiskajās ēkās ūdeņi, apiņi, iesals un raugs turpina pārtapt alū. Princešu cienīga pils aicina iepazīt Latvijas 20. gadsimta vēsturi. Tam visam pa vidu tiek būvētas ekskluzīvas jahtas, viens uz otra krauti koši kravas konteineri, remontēti kuģi un pārraudzīta ūdens satiksme Rīgas ostā.
Galisijā ar vārdu "tebra" apzīmē tumsu, bet par Tebru nodēvētā Kurzemes upe savos krastos nes gaismu, kultūru un mākslu. Tieši pie Tebras kāda muižnieku atvase reiz pārtapa slavenā baltvāciešu rakstniekā, bet neredzīgs puika – pirmajā latviešu dzejniekā. Abpus Tebrai plešas Aizpute, kurā radoša aura pārņēmusi teju visu pilsētu: vēsturiskā namu kompleksā mutuļo mākslinieku rezidenču bohēmiskais gars, senā krogus ēkā atkal puto dzērieni, bet pašu ierīkotā mājā jaunieši nodarbojas ar mūzikas ierakstiem. Tebras krastos top diženas atslēgas, kā arī meklējama fascinējoša baroka pērle.
Zemgaliete Misa apskalo ne tikai biezus mežus, bet arī plašus tīrumus ar vējdzirnavām, kas atgādina ainiņas no Nīderlandes pastkartītēm. Savā tecējumā Misa pajož garām neskaitāmām saimniecībām, kurās čakli rosās aktīvi ļaudis. Vieni apčubina lamas, alpakas un citus eksotiskus zvēriņus. Citi audzē ķiplokus, no kuriem gatavo produktus ar visneiedomājamākajām garšu kombinācijām un brūvē alu. Vēl citi rūpējas par brangu kazu ganāmpulku un augstā godā tur kazas piena izstrādājumus. Tam visam pa vidu atrodamas pagātnes pēdas no baronu laikiem, Napoleona karagājieniem un Pirmā pasaules kara.
Šis nav stāsts par saulaino Maltu, ko apskalo Vidusjūra. Šis ir stāsts par vienu no aizraujošākajām Latgales upēm, kas sola daudz krāšņākus piedzīvojumus nekā tālā aizjūras zeme. Varbūt saules būs maķenīt mazāk, toties to aizstās nepieradināti upes krasti un viesmīlīgā latgaļu kultūra. Maltas līkumi ļaus izzināt reģiona kulinārās tradīcijas, atklāt pirmatnējās dabas skaistumu, uzkāpt vairākos pilskalnos, pārdomāt dzīves jēgu, noskaidrot zirgu pasta stacijas noslēpumus, kā arī veldzēties klostera dārzā un noķert kādu gardu zivi.
Krāšņo Vidzemes upi Braslu un tās gleznainos smilšakmens atsegumus iemīlējuši gan laivotāji, gan pārgājienu cienītāji, jo upe sola sarūpēt skaistus pārsteigumus ikvienam tās ciemiņam. Braslas krastos meklējams viens no spokainākajiem muižu parkiem Latvijā, pasaulē mazākā Hanzas pilsēta ar lepnu pili, noslēpumaini pazemes ezeri, kā arī adrenalīna pilnas izklaides augstu gaisā virs ūdens. Braslas apkārtnes ainaviskie skati kalpojuši par iedvesmu vismaz trīs dzejniekiem – varbūt arī tev sagribēsies ķerties klāt poētisku rindu sacerēšanai.
Dziesmās apdziedātā Vaidava met lustīgus līkumus gan Latvijā, gan Igaunijā. Savā ceļā tā palīdz apčubināt senu muižu, lai tajā uzplauktu kičīgs dzīvesprieks un teātra dvesma. Vaidavas straume aizrauj sev līdzi pāris nešpetnas raganas, aiz tām atstājot vien glītas klintis. Upes gleznainie krasti iedvesmo uz dzeju un motosportu, kā arī dāvā dolomītu vietējās arhitektūras meistardarbiem. Vēl Vaidava glabā pāris mežabrāļu stāstus un sola neaizmirstamus piedzīvojumus tiem, kuri nebīsies upes līkumu.
Platone daļēji ir lietuviete, daļēji – zemgaliete. Varbūt tieši upes divējādā daba uz vareniem darbiem iedvesmo visus, kuriem paveicas atrasties Platones tuvumā. Platones krastos Ģederts Eliass kļuva par ietekmīgu krāsu pavēlnieku, bet Francijas karalis Luijs XVIII rada patvērumu no Napoleona rokas. Plašajās Zemgales ārēs, kas stiepjas abpus upei, saimnieko čakli zemnieki, kuri audzē gan veselīgus zaļumus, gan brīnumskaistas ūdensrozes. Un pat 90. gadu Jelgavas bandītus, šķiet, iedvesmoja Platones ieteka Lielupē. Vai nav noslēpumaina un vilinoša upe? Jāsteidz to izzināt tuvāk!
129 kilometrus garā Abava nav nekāda parastā upe. Tā ir izsmalcināta dāma, kas vijīgi plūst cauri tik gleznainai ielejai, ka 19. gadsimta ceļiniekiem neatlika nekas cits, kā vien to nodēvēt par Kurzemes Šveici. Abavas krastos jau kopš viduslaikiem tiek audzētas vīnogas un brūvēts vīns, ainaviskās vides iedvesmoti rosās mākslinieki un mūziķi ar avangardiskām idejām, bet laivotāji steidz tvert krāšņus piedzīvojumus Abavas vilinošajos līkumos.
Kas tā par priekpilnu čūskas mēli, kas izšaujas no Lielupes mutes un zibinās Daugavas virzienā? Tā ir rīdziniece Buļļupe jeb Buldurupe, Lielupes labais atzarojums, kas atdala Daugavgrīvas salu no Rīgas. Buļļupes apskalotajos krastos gaisā virmo radošas noskaņas – zem klajas debess priecē Paula Jaunzema akmens skulptūru dārzs, vienā no Bolderājas senākajām zemnieku sētām mājo Leļļu teātra pensionētās lelles, Daugavgrīvas cietoksnī laiku pa laikam nolaižas kulturāla komēta, bet Bolderājas vārdu avangarda mākslas vēsturē ierakstījuši Hardija Lediņa un Jura Boiko leģendārie gājieni gar sliedēm.
Kā kruzuļains pavediens no Usmas ezera uz Puzes ezeru līkumo divdesmit septiņus kilometrus garā Engures upe. Tā ir viena no mazajām un šarmantajām Kurzemes upēm, kas piesaista laivotājus ar savu rimto plūdumu, mežonīgo dabu, gleznainajām ainavām un apkārt valdošo klusumu, ļaujot ieklausīties dabā un to sadzirdēt.
Žiperīgā vidzemniece Aģe, kas pieminēta jau ''Indriķa hronikā'', iztek no Aģes ezera un skrien uz jūru. Tās krastos reiz pletušās Vidzemes lībiešu zemes, par ko liecina gan pašas upes vārds, gan apkārtējo vietu nosaukumi. Aģe tulkojumā no lībiešu valodas nozīmē “mala”. Vai upe kalpojusi par kāda līvu novada malu? To varam vien minēt. Mūsdienās Aģe top par paraugu tam, kā atjaunot Latvijas upju veselību.
Jestrā Ciecere met līkumu līkumus pāri Austrumkursas augstienei un Kursas zemienei, savā tecējumā uzņemot piecdesmit divu pieteku ūdeņus. Lai gan var pastrīdēties par upes garumu, jo dažādos avotos tas variē no piecdesmit viena līdz piecdesmit astoņiem kilometriem, tomēr pat sliktam matemātiķim ir skaidrs, ka uz katru upes kilometru sanāk apmēram pa vienai pietekai. Varen bagāta upe!
Iecava ir lielākā Lielupes labā krasta pieteka, kuras sākums meklējams ar velnišķīgu nosaukumu aplaimotajā Ellītes purvā Daudzeses pagastā. Par Iecavas garumu viedokļi atšķiras, jo tās vidustece ir tik līkumaina, ka mērinstrumenti apjūk, tomēr visplašāk izplatīts ir pieņēmums, ka Iecava rit simt piecdesmit piecu kilometru garumā.
Kurš gan nezina Audupes vārdu, vai ne? Pag, laikam tomēr lielākā daļa nezina vis! Noslēpumainā Audupe veiksmīgi paslēpusies Rīgā starp mūsu likteņupi Daugavu un tās seno gultni Vecdaugavu, ar ko sadzīvo jo īpaši draudzīgi. Audupes krastos rīta kafiju malko Mangaļsalas iemītnieki, militāra rakstura nostāstus glabā Mangaļsalas bunkuri un Daugavgrīvas skansts, gudri un izdarīgi ļaudis taisa laivas, lidmašīnas un buriniekus, laiskās peldēs dodas zirgu bari, bet Vecdaugavas ūdeņu tālākajā galā priežu mežā koķeti maskējas Vecāķu jūgendstila koka villas.
Ja arī tev līdz šim šķitis, ka Mārupīte līkumo vien kaut kur ap Māras dīķi Rīgā, laiks doties ekspedīcijā, lai apgāztu šo stereotipu. Izrādās, ka Mārupītes sākums meklējams jau Medema purvā starp Tīraini un Stūnīšiem. Laivošana pa Mārupīti gluži nesanāks, bet var mēģināt kāpt virsū SUP dēlim. Klasiskāku vērtību cienītājiem vērts iepazīt upītes krastus, dodoties ceļā ar kājām vai velosipēdu. Mārupītes un apkārtējās vides radošā noskaņa tverama, sekojot upītei vai arī izvēloties kādu no izstrādātajiem tūrisma maršrutiem.
Diez vai kāds būs dzirdējis Plītnīcas vārdu, ja nu vienīgi saistot to ar žūpošanu un krogiem. Bet velti! Mazā upīte paslēpusies Latgalē, pašā Ludzas pievārtē. Plītnīca savieno divus ezerus – Zvirgzdenes ezeru un Mazo Ludzas ezeru. Ņemot vērā, ka Plītnīcas garums nesasniedz pat kilometru, šis nav stāsts par klasisku laivošanu, bet gan par piedzīvojumiem zilo ezeru zemē, kur jādodas laivot no ezera uz ezeru, nobaudīt vietējos labumus, iepazīt senos arodus un vienkārši ļauties krāšņās Latgales valdzinājumam.
78 km garā Roja līkumo cauri Ziemeļkurzemei, mierpilni ieplūstot Rīgas jūras līcī. Rojas ūdeņos reiz kuģojuši senie skandināvi, Roja kalpojusi par nozīmīgu viduslaiku tirdzniecības ceļu, bet pēc tam iedvesmojusi arī Krišjāni Valdemāru "tecēt" uz jūras pusi un pievērsties jūrniecības attīstīšanai. Kas zina, kādas pārmaiņas notiks ar tevi pēc laivošanas pa Roju vai piedzīvojumiem tās krastos?
119 km garā Bērze savu čaklo tecējumu sāk Lielauces paugurainē, tad met līkumus Zemgales līdzenumā, līdz pašās beigās ieplūst Svētē. Upe vairāku kilometru garumā rit cauri Dobelei, ļaujot priecēt acis ar vienu no skaistākajām pilsētu ainavām Latvijā. Bērze, saukta arī par Bērzupi, reiz piedzīvojusi brangu tirgošanos savos krastos, par ko tagad liecina vairs tikai arheoloģiskie izrakumi.
80 kilometrus (km) garo vidzemnieci Amatu dēvē par upju upi, latviešu kopības simbolu un vienu no straujākajām un nešpetnākajām, bet skaistākajām Latvijas upēm. Pavasara palos mutuļojošā upes straume, krāces un iežu atsegumi vilina piedzīvojumu un asu izjūtu meklētājus no malu malām. Tomēr, ja nekad neesi sēdējis laivā, iesākumā labāk patrenējies mierīgākos ūdeņos, bet Amatu izbaudi, dodoties pārgājienā gar tās labo krastu, kas, starp citu, arī sola burvīgus skatus un labus piedzīvojumus!
114 km garā Dienvidsusēja (saukta arī par Susēju, Lielo Susēju) ir Sēlijas lielākā upe, kas dzimst Dobes un Lāčupītes satekā. Tā līku ločiem tek gar Latvijas–Lietuvas pierobežu, līdz ieplūst Mēmelē. Gluži kā pati Sēlija, arī Dienvidsusēja ir rūpīgi glabāts noslēpums, kas atklājas vien kārtīgam piedzīvojumu meklētājam.
103 km garā Bārtas upe piedzimst Žemaitijas augstienē Lietuvā, un tieši leišu zemē tā noskrien sava tecējuma garāko daļu – 60 km. Izlīkumojot cauri lepnajām kurzemniecēm Bārtai un Nīcai, kur meitas staigā ar augstu paceltām un zīļotu vainagu rotātām galvām, upe laiski ieplūst Liepājas ezerā. Bārta ir visai mierīga, bet jaukiem līkumiem bagāta upe, kas aicināt aicina uz atpūtu tās ūdeņos.
Rūjas upe, tecēdama līkumu līkumiem 85 km garumā, savieno divus ezerus – Ruhijerva ezeru Igaunijā un mūsu pašu leģendām apvīto Burtnieku. Tā ir nesteidzīga, bet pārsteigumiem bagāta upe, kas piemērota arī tiem, kuri līdz šim ar laivošanu bijuši uz ''jūs''. Sāc locīt telti un smērēt sviestmaizes, liec airus padusē – aidā, uz Rūju!