Mākslīgi savā ceļā radīt grūtības un pēc tam varonīgi censties tās pārvarēt – tā īsumā var raksturot par sportu atbildīgās Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) darbu 2024. gada valsts finansējuma sadalē sporta organizācijām. Acīmredzot secinājuši, ka tuvāku un tālāku mūsu reģiona valstu prakse Latvijai neder, politiķi un ierēdņi meklēja jaunu ceļu, kas noveda pie tā, ka viens pulciņš federāciju tagad mēģina apvienoties, lai sūdzētu IZM tiesā, bet citi vispirms grib saņemt kontā naudiņu un pēc tam ar iesniegumu uzrīdīt ministrijai Valsts kontroli.
Ārpus ētera
Šī ir viena no tām retajām reizēm, kad vienlaicīgi uz sāniem nolicies ir gan zirgs, gan kariete. Dīkā sēž gan zvaigznes un profesionāļi, gan fizkultūrieši un amatieri. Latvijas sporta dzīve ir apstājusies. Vismaz oficiāli. Neoficiāli – rosība ir kā skudru pūznī, kurā tikko ietriekts sprungulis. Visi domā, meklē, rēķina. Ko? Variantus izdzīvot. Runāt par izaugsmi kādu laiku būs muļķīgi.
Iepriekš aprakstīju, kā pārdzīvoju pirmās dienas pēc tam, kad mani un manus bēdu brāļus visā Latvijā izlika no apjumtajām treniņu bāzēm. Visu nedēļu esmu trenējies ārā un sporta zāles gaisu esmu ieelpojis tikai divreiz – filmējot sižetu LTV sporta ziņām.
Kad aizvadītās sestdienas rītā devos savā ierastajā rīta maršrutā uz Siguldas Sporta centra svaru zāli, jau recepcijā sapratu, ka laiki ir mainījušies. „Šodien vienlaicīgi trenēties drīkst 10 cilvēki. Tu esi astotais,” man izskaidro un pastumj apakšā veidlapu, kas jāparaksta. Nākamajā rītā kārtība tāda pati (no astotās vietas biju pakāpies jau uz ceturto), tikai ar piebildi: „No rītdienas būsim slēgti.”