Nedēļu pirms Krievijas Valsts domes jaunā sastāva vēlēšanām nekāda paaugstināta politiskā aktivitāte Krievijā kaut kā nav pat novērojama. Protams, telekanāli translē dažādu partiju pārstāvju priekšvēlēšanu debates, ik pēc brīža ņirb reklāmas rullīši, automaģistrāļu malās šad tad gadās plakāti ar kandidātu portretiem un partiju emblēmām. Taču, šķiet, ka laiki, kad ar šādiem plakātiem pēdējās nedēļās pirms balsošanas bija aplīmētas visas autobusu pieturas un žogi, aizgājuši uz neatgriešanos. Lai gan mūsdienu Maskavā netrūkst vietu, kur šajā ziņā izvērsties, ņemot vērā daudzos ceļu remontus un jaunbūves.
Reiz - tas notika Gruzijā - ar diviem kolēģiem sākām runāt par 1940.gada notikumiem un sekojušo karu. Viens no viņiem atstāstīja gadījumu, kuru bija dzirdējis no kādas sievietes cienījamos gados Vidzemē: kara laikā (viņa tad bija maza meitene) viņas vecāku mājā vienlaikus bijuši krievu un vācu karavīri. Sīkumus tagad vairs neatceros, taču atceros, kā - droši vien gruzīnu vīna ietekmē - vienkārši pieķēros šim stāstam, kas šķita lielisks sižets filmai, un pat pieteicos uzrakstīt scenāriju.
Vēsture necieš vēlējuma izteiksmi. Spriest par to, kas būtu, ja būtu, ir nepateicīga lieta un vienkārši bezjēdzīga. Kas noticis, tas noticis, izmainīt pagātni nav iespējams. Un tomēr, tagad atceroties 15 gadus senus notikumus, mēģināsim iedomāties: vai Vladimirs Putins nebūtu varējis ieiet vēsturē kā pats veiksmīgākais Krievijas līderis, visādā ziņā - pēdējo simt gadu laikā?