"Eseja kā žanrs nepārprotami mirst vai pat ir jau miris, un tam ir vairāki faktori – gan sociāli, gan kultoroloģiski, gan literatūrvēsturiski. Pirmkārt, mirst publiskā intelektuāļa statuss vai loma sabiedrībā. Kaut kādā ziņā to mūsu kultūras pieredzē nogalināja padomju priekšstats par īpašu starpšķiru – inteliģenci, kas nebija ne zemnieki, ne buržuji, bet tāda starpšķira, kas tika dēvēta par inteliģenci, intelektuālā darba darītājiem – strādniekiem, kas vairs nebija publiskie intelektuāļi. (..) Protams, arī PSRS bija cilvēki, kas publiskā intelektuāļa lomu turpināja pildīt vai nu aiz ieraduma, vai vienkārši savas personības īpatnību dēļ, bet lielā mērā šī loma kļuva nesvarīga. Kaut kādā ziņā Rietumu pasaulē vispār pazūd harismātisko līderu laikmets. (..) Tagad jebkurš ir personība. Mums nav vajadzīgs viens līderis, kurš būtu tik gudrs, lai mums pateiktu, kā dzīvot," uzskata filozofs, aprakstnieks un dzejnieks Ilmārs Šlāpins.
