Vispirms – lai mēs varētu virzīties uz priekšu – pieņemam, ka tā saucamie čekas maisi un saturiski līdzīga informācija ir jāpublisko un tas arī tiks izdarīts. Labi. Tālāk mums jāmēģina atbildēt uz jautājumu – kādēļ šī publiskošana jāveic? Pieņemu, ka visbiežāk atbilde būs – lai noskaidrotu vēsturisko patiesību. Labi.
Kontekstā ar Katalonijā notikušo un notiekošo aktuāli ir divi jautājumi. Pirmais: kādu iemeslu dēļ vairums Eiropas Savienības politisko līderu izturējās tā, kā viņi izturējās? Otrais: vai var vispār formulēt kādu puslīdz racionālu modeli, kas ļautu nācijai īstenot tiesības uz politisku pašnoteikšanos, pat ja tas nozīmē teritoriālas izmaiņas?
Vai pastāv nepieciešamība nošķirt pieļaujamu un ierobežojamu izteikšanās brīvību? Tālākās pārdomas rosināja divi notikumi. Pirmkārt, tā saucamo viltus ziņu tēmai veltīta vieslekcija Latvijas Universitātes ciklā “Pasaules līderu lasījumi”. Otrkārt, jauna, pret tā saucamo naida runu internetā vērsta likumdošana Vācijā, kas stājās spēkā 1.oktobrī.
Latvijā daudziem attieksme pret politiku un politiķiem ir tik skeptiska, ka mums pilnīgi pietiek ar dažiem skarbiem novērtējumiem, bet vienlaicīgi šī mūsu nevēlēšanās vispār domāt par “viņiem”, jo “tāpat viss skaidrs”, apgrūtina saskatīt politiķu un politikas Latvijā citas iezīmes.
Jo juceklīgāka ir pasaule mums apkārt, jo biežāk dzirdama nožēla, ka sabiedrībā pietrūkst autoritāšu, kuru viedoklim varētu uzticēties. Jo īpaši vidējā un vecākā paaudzē Latvijā ir viegla nostaļģija par valstiskuma atgūšanas sākumperiodu, kad gan bijušas personības, kuru teiktajam bija svars.
Valsts svētkos vai – kā šogad iegadījies – arī tuvojoties valsts simtgadei, publiskajā telpā tiek pieminēti cilvēki, kuriem ir nopelni. Valsts izveidē, attīstībā, kultūrā utt. Un tas, protams, ir pareizi.
