Jau uzraksts pie iebraukšanas Azerbaidžānā “Lai veicas!” vēstīja, ka šeit mūs gaida kas interesants. Lai arī iepriekš dzirdētais par dīvainībām šajā valstī īsti nepiepildījās, saskārāmies ar citām lietām, kuras liek sejām savilkties neizpratnē.
Esam iekarojuši vienu no skaistākajām un sarežģītākajām Gruzijas kalnu pārejām – Abano. Smags darbs, pilnīga koncentrēšanās ceļam, bīstami līkumi, nogruvumi, akmeņi, elpu aizraujošs dabas skaistums un varenība ir tas, kas šo ceļu raksturo vislabāk. Esam paveikuši daudz, taču tas ir tikai sākums, jo vēl priekšā nolaišanās pa ziemeļu pusi un pats smagākais pārbaudījums – tikšana atpakaļ.
Ceļš, kas ved pāri sarežģītajai kalnu pārejai Abano (2950m) nogruvuma dēļ pirms nedēļas vēl bija slēgts. Kamēr buldozeri un smagā tehnika strādāja, lai to atjaunotu, mēs izbaudījām skaisto ceļu uz Šatili un pāris dienas lieliskajā hostelī "Why not?" Tbilisi pilsētā. Ar Azerbaidžānas vīzām kabatā atvadāmies no jaunajiem draugiem hostelī un patīkami satraukti dodamies uz Omalo, neapzinoties, kas būs jāpārvar.
Pēc "Bayburt of yolu" – viena no pasaules bīstamākajiem ceļiem - šķērsošanas, tās pašas dienas vakarā ne bez pārsteigumiem šķērsojam arī Turcijas - Gruzijas robežu. Mārcis Gruzijā jau ir bijis, savukārt viss, ko es par šo valsti zinu, ir absolūti tikai un vienīgi labākās atsauksmes no draugiem un paziņām, kuri šeit pabijuši.
Pēc trim nedēļām slimnīcā pārvācos uz mazo pilsētiņu Sapanču, netālu no vietas, kur notika negadījums. Mērķis – sagaidīt palīdzību, jo īsi pirms negadījuma ceļojumam ir nolēmis pievienoties draugs no Latvijas. Ar viņa palīdzību ceļš var turpināties.
Nonācis Sakarijas mazajā piepilsētas slimnīcā, saprotu, ka kādu laiku šeit uzkavēšos. “Kāds laiks” izrādās 18 dienas. 18 dienas, kurās atklāju, ka slimnīca var būt kā kūrorts, nevis moku kambaris.
Cik nu iespējams šādos grūti izturami karstos laikapstākļos, esmu izbaudījis Turcijas spraigāko pilsētu Stambulu un nobraucis aptuveni simt kilometrus uz austrumiem līdz Sapanča ezeram. Mazliet neuzmanības, mazliet saguruma no karstuma un attopos uz karsta asfalta ar sadragātu labās kājas potīti. Un pavisam drīz esmu jaunā pasaulē, pilnā smaidu, laipnības, izpalīdzības un jaunas draudzības – slimnīcas palātā Sakarijas pilsētas pievārtē.
Esmu pamanījis, ka, ceļojot vienam, sanāk ļoti pieķerties vietām un cilvēkiem, kuri iepatikušies. Tāpēc pamest šo mazo, bet nu jau par mājām kļuvušo hosteli, par draugu kļuvušo Adrianu un pārējos lieliskos cilvēkus apkārt kārtējo reizi ir mazliet skumīgi. Bet zinu, ka jauna diena ceļojot vienmēr atnes jaunas pozitīvas emocijas, bet iepriekšējie stāsti un pa kādai asarai paliek dziļi sirdī un atmiņās.
Interesanti, ka ceļojuma laikā, satiekot citus ceļotājus, jo īpaši tos, kuri nolēmuši ceļā doties vieni, pamanu, cik personīgas izveidojas attiecības ar pārvietošanās līdzekli. Pa ceļam pamanu, ka pats lēnām sāku uztvert ''Minsku'' kā biedru – draugu, par kuru jārūpējas un ar kuru reizēm var parunāt. Ātri tapa skaidrs, ka vienīgais, kas trūkst, ir vārds manam mocītim.
Lai arī rūpīgi gatavojos savam lielajam piedzīvojumam gandrīz gadu, plānoju vietas, kuras gribēju apskatīt, plānoju naudas un laikus, tagad saprotu, ka plānošana nav mana stiprā puse. Bet – varbūt tas ir uz labu? Jo savādāk nebūtu iespēja iepriecināt savu pastkastīti ar īpaši Tev veltītu stāstu no Manis.
Viena no lietām, kas mani dzen ceļot, ir emocijas. Negaidītās situācijas tevi mētā kā karuselis – milzīgus priekus ātri vien var nomainīt skumjas vai otrādi. Tas ir tas, kas saista – nepārredzami līkumi un patīkamais satraukums, un neziņa par to, kas atrodas aiz tā. Kā izrādās, dažkārt tur atrodas nekad iepriekš nepiedzīvotas nāves bailes.
Sen lolotais sapnis ir tepat acu priekšā – Transfagarasana ceļu izbaudīšu, ierodoties no DN1 ceļa pārejas ziemeļu pusē un dodoties pa 7C ceļu dienvidu virzienā līdz Curtea de Arges pilsētai. Vietējais motociklists zināja precīzi, ka ceļu oficiāli atver pēc divām nedēļām. Bet ar moci esot iespēja apbraukt noslēgto ceļa posmu.
Kad biju aptuveni 12, varbūt 14 gadus jauns, dikti skaists un strādīgs, savā māju ciematā Uzvarā vienu vasaru piestrādāju zirgu stallī. Jau toreiz man dikti patika zirgi. Kaut kas šajos dzīvniekos mani fascinē – saredzu tajos brīvību, spēku un skaistumu. Aptuveni 10 gadus vēlāk ar tālaika kaimiņieni Daci bieži braukājām jāt ar lieliskajiem Sandras zirgiem "Zirgzandalēs". Ap to laiku Sandra bija aizbraukusi nedēļu garā atpūtas braucienā ar zirgiem pa Rumāniju. “Wow, tas izklausās fantastiski,” toreiz nodomāju, redzot bildes un klausoties viņas stāstītajā, “kādreiz gribētu ko tādu izbaudīt”. Un kā bieži vien tas notiek – nebija laika, nebija naudas, tad mazais sapnītis piemirsās, bet... labi, ka to pamodināju.
Pēc motocikla noslīkšanas dubļos un veiksmīgas tā dabūšanas atpakaļ uz kājām, pēc pasakainas dienas Šonji sētā atvados, noknipsējam vienu "selfiju" un es dodos tālāk – piepildīt vienu no mazajiem sapņiem, ko vienmēr biju gribējis.
“Ātrumkārba,” ir pirmā doma, kas iešaujas prātā. Iztēlojos, kā tur aprauti zobrati, viss sagājis uz īso un mans ceļojums uz laiku ir beidzies pie 1528 nobrauktiem kilometriem.
Laiks skrien vēja spārniem – tā vien liekas, ka tikko tikai esmu izbraucis no Latvijas, bet patiesībā klāt jau otrās dienas vakars. Sēžu mazā, pelēkā, mazliet vēsā, bet gana omulīgā istabiņā ar veselām četrām gultām (visas man vienam) netālu no Lietuvas – Polijas robežas, blakus mirgo gaismiņas, jo jālādē navigācijas baterijas, telefons, gopro, kamera, utt. Aiz loga spēcīgi gaudo vējš, kas arī par iemeslu tam, ka šo nakti neplānoti izvēlējos pārlaist desmit-eiro-īgā istabiņā.
Nu jau pagājuši gandrīz seši gadi. Seši gadi kopš dienas, kad pieņēmu lēmumu pamest ērtu krēslu skaistā birojā kopā ar lieliskiem kolēģiem. Iemesls? Biju viens no tiem, kuri no rīta iet uz darbu un reizēm nesaprot, kāpēc tieši. Bija laiks, kad mani šīs domas mocīja aizvien biežāk un algas diena ar katru šo domu kļuva aizvien mazsvarīgāka. Paralēli manī auga neizskaidrojama vēlme apceļot pasauli un sajusties brīvam.