Mārcis Pļaviņš

Piedzīvojumu meklētājs

Apskatīt autora rakstus: Latviski

Ārpus ētera
Mārcis Pļaviņš: Dīvainību ieleja – Azerbaidžāna
Mārcis Pļaviņš: Dīvainību ieleja – Azerbaidžāna

Jau uzraksts pie iebraukšanas Azerbaidžānā “Lai veicas!” vēstīja, ka šeit mūs gaida kas interesants. Lai arī iepriekš dzirdētais par dīvainībām šajā valstī īsti nepiepildījās, saskārāmies ar citām lietām, kuras liek sejām savilkties neizpratnē.

Mārcis Pļaviņš: Skaistākais Gruzijas ceļš – uz Omalo (2. daļa)
Mārcis Pļaviņš: Skaistākais Gruzijas ceļš – uz Omalo (2. daļa)

Esam iekarojuši vienu no skaistākajām un sarežģītākajām Gruzijas kalnu pārejām – Abano. Smags darbs, pilnīga koncentrēšanās ceļam, bīstami līkumi, nogruvumi, akmeņi, elpu aizraujošs dabas skaistums un varenība ir tas, kas šo ceļu raksturo vislabāk. Esam paveikuši daudz, taču tas ir tikai sākums, jo vēl priekšā nolaišanās pa ziemeļu pusi un pats smagākais pārbaudījums – tikšana atpakaļ.

Mārcis Pļaviņš: Skaistākais Gruzijas ceļš – uz Omalo (1. daļa)
Mārcis Pļaviņš: Skaistākais Gruzijas ceļš – uz Omalo (1. daļa)

Ceļš, kas ved pāri sarežģītajai kalnu pārejai Abano (2950m) nogruvuma dēļ pirms nedēļas vēl bija slēgts. Kamēr buldozeri un smagā tehnika strādāja, lai to atjaunotu, mēs izbaudījām skaisto ceļu uz Šatili un pāris dienas lieliskajā hostelī "Why not?" Tbilisi pilsētā. Ar Azerbaidžānas vīzām kabatā atvadāmies no jaunajiem draugiem hostelī un patīkami satraukti dodamies uz Omalo, neapzinoties, kas būs jāpārvar.

Mārcis Pļaviņš: Esi sveicināta, izslavētā Gruzija!
Mārcis Pļaviņš: Esi sveicināta, izslavētā Gruzija!

Pēc "Bayburt of yolu" – viena no pasaules bīstamākajiem ceļiem - šķērsošanas, tās pašas dienas vakarā ne bez pārsteigumiem šķērsojam arī Turcijas - Gruzijas robežu. Mārcis Gruzijā jau ir bijis, savukārt viss, ko es par šo valsti zinu, ir absolūti tikai un vienīgi labākās atsauksmes no draugiem un paziņām, kuri šeit pabijuši.

Mārcis Pļaviņš: Ārsta spriedums - operēsim pēc divām dienām
Mārcis Pļaviņš: Ārsta spriedums - operēsim pēc divām dienām

Cik nu iespējams šādos grūti izturami karstos laikapstākļos, esmu izbaudījis Turcijas spraigāko pilsētu Stambulu un nobraucis aptuveni simt kilometrus uz austrumiem līdz Sapanča ezeram. Mazliet neuzmanības, mazliet saguruma no karstuma un attopos uz karsta asfalta ar sadragātu labās kājas potīti. Un pavisam drīz esmu jaunā pasaulē, pilnā smaidu, laipnības, izpalīdzības un jaunas draudzības – slimnīcas palātā Sakarijas pilsētas pievārtē.

Mārcis Pļaviņš: Turcijā – noguldīts uz lāpstiņām
Mārcis Pļaviņš: Turcijā – noguldīts uz lāpstiņām

Pārsteidzošā turku viesmīlība mani sagaida jau pirms valsts robežas ar Bulgāriju. Pulsējošā Stambula un negantā satiksme šajā milzīgajā metropolē iesākumā nepatīkami pārsteidz, taču visai drīz pārvēršas par patīkamu piedzīvojumu. Līdz savas neuzmanības dēļ guļu uz karsta asfalta un lokos sāpēs.

Mārcis Pļaviņš:  Atvadu skumjas
Mārcis Pļaviņš: Atvadu skumjas

Esmu pamanījis, ka, ceļojot vienam, sanāk ļoti pieķerties vietām un cilvēkiem, kuri iepatikušies. Tāpēc pamest šo mazo, bet nu jau par mājām kļuvušo hosteli, par draugu kļuvušo Adrianu un pārējos lieliskos cilvēkus apkārt kārtējo reizi ir mazliet skumīgi. Bet zinu, ka jauna diena ceļojot vienmēr atnes jaunas pozitīvas emocijas, bet iepriekšējie stāsti un pa kādai asarai paliek dziļi sirdī un atmiņās.

Mārcis Pļaviņš: «Minsk» tiek pie vārda par godu vectēvam
Mārcis Pļaviņš: «Minsk» tiek pie vārda par godu vectēvam

Interesanti, ka ceļojuma laikā, satiekot citus ceļotājus, jo īpaši tos, kuri nolēmuši ceļā doties vieni, pamanu, cik personīgas izveidojas attiecības ar pārvietošanās līdzekli. Pa ceļam pamanu, ka pats lēnām sāku uztvert ''Minsku'' kā biedru – draugu, par kuru jārūpējas un ar kuru reizēm var parunāt. Ātri tapa skaidrs, ka vienīgais, kas trūkst, ir vārds manam mocītim.

Mārcis Pļaviņš: Pastkartīte un īpaši stāsti īpaši Tev
Mārcis Pļaviņš: Pastkartīte un īpaši stāsti īpaši Tev

Lai arī rūpīgi gatavojos savam lielajam piedzīvojumam gandrīz gadu, plānoju vietas, kuras gribēju apskatīt, plānoju naudas un laikus, tagad saprotu, ka plānošana nav mana stiprā puse. Bet – varbūt tas ir uz labu? Jo savādāk nebūtu iespēja iepriecināt savu pastkastīti ar īpaši Tev veltītu stāstu no Manis.

Mārcis Pļaviņš: Līgojam uz ūdens ar latviešiem
Mārcis Pļaviņš: Līgojam uz ūdens ar latviešiem

Ir patīkami, esot tālu no mājām, satikt savējos. Un ar vārdu “savējie” es domāju latviešus, turklāt bieži vien šie nupat sastaptie cilvēki no pirmās sekundes šķiet kā seni draugi. Un ja satiec tos Līgo vakarā, vēl jo labāk.

Mārcis Pļaviņš: Divas minūtes nāves baiļu
Mārcis Pļaviņš: Divas minūtes nāves baiļu

Viena no lietām, kas mani dzen ceļot, ir emocijas. Negaidītās situācijas tevi mētā kā karuselis – milzīgus priekus ātri vien var nomainīt skumjas vai otrādi. Tas ir tas, kas saista – nepārredzami līkumi un patīkamais satraukums, un neziņa par to, kas atrodas aiz tā. Kā izrādās, dažkārt tur atrodas nekad iepriekš nepiedzīvotas nāves bailes.

Mārcis Pļaviņš: Prieki par sāpošām kājām
Mārcis Pļaviņš: Prieki par sāpošām kājām

Kad biju aptuveni 12, varbūt 14 gadus jauns, dikti skaists un strādīgs, savā māju ciematā Uzvarā vienu vasaru piestrādāju zirgu stallī. Jau toreiz man dikti patika zirgi. Kaut kas šajos dzīvniekos mani fascinē – saredzu tajos brīvību, spēku un skaistumu. Aptuveni 10 gadus vēlāk ar tālaika kaimiņieni Daci bieži braukājām jāt ar lieliskajiem Sandras zirgiem "Zirgzandalēs". Ap to laiku Sandra bija aizbraukusi nedēļu garā atpūtas braucienā ar zirgiem pa Rumāniju. “Wow, tas izklausās fantastiski,” toreiz nodomāju, redzot bildes un klausoties viņas stāstītajā, “kādreiz gribētu ko tādu izbaudīt”. Un kā bieži vien tas notiek – nebija laika, nebija naudas, tad mazais sapnītis piemirsās, bet... labi, ka to pamodināju.

Mārcis Pļaviņš: Ballīte Rumānijas nekurienē
Mārcis Pļaviņš: Ballīte Rumānijas nekurienē

No rīta Šonji jau sagaida mani pie mājas, tūliņ uz galda liela koka ēnā tiek iznestas kafijas krūzes. Saimnieks norāda pilsētas virzienā un saka, ka ciemos nāk viņa draugi. 

Mārcis Pļaviņš: Kā es nokāvu «Minsku», mūkot no nikna suņa
Mārcis Pļaviņš: Kā es nokāvu «Minsku», mūkot no nikna suņa

7.ceļojuma diena. Rīts Koškovcē atnāk saulains un skaidrām debesīm. Izdzeru divas kafijas krūzes un dodos ceļā. Pirms izbraukšanas pārbaudu ķēdi – pamanu, ka tā mazliet tā kā vaļīga, taču nolemju braukt ar tādu un mazliet pievilkt to nākamajā pieturas punktā. 

Mārcis Pļaviņš: Aukstuma rekords pirms augstuma rekordiem
Mārcis Pļaviņš: Aukstuma rekords pirms augstuma rekordiem

Jau trešās ceļojuma dienas nakts bija auksta. Pēc lietainas dienas, pievakarē pa mākoņu starpām sāka parādīties saule. Un mēs – latvieši, labi zinām, kā uzlabojas noskaņojums, kad pēc lietainām dienām uzspīd saule.

Mārcis Pļaviņš: Beidzot IR!
Mārcis Pļaviņš: Beidzot IR!

Laiks skrien vēja spārniem – tā vien liekas, ka tikko tikai esmu izbraucis no Latvijas, bet patiesībā klāt  jau otrās dienas vakars. Sēžu mazā, pelēkā, mazliet vēsā, bet gana omulīgā istabiņā ar veselām četrām gultām (visas man vienam) netālu no Lietuvas – Polijas robežas, blakus mirgo gaismiņas, jo jālādē navigācijas baterijas, telefons, gopro, kamera, utt. Aiz loga spēcīgi gaudo vējš, kas arī par iemeslu tam, ka šo nakti neplānoti izvēlējos pārlaist desmit-eiro-īgā istabiņā.

Mārcis Pļaviņš: Labas ziņas – luksoforā gatavojas iedegties zaļā gaisma
Mārcis Pļaviņš: Labas ziņas – luksoforā gatavojas iedegties zaļā gaisma

Pēdējā laikā dzīvoju kā uzvelkamās spēļu mašīnītes, kurām līdzīgi laikam darbojas arī mans iekšējais mehānisms – uz priekšu iet tikai tad, kad šis mehānisms ir uzvilkts. Kopš vakardienas tas beidzot uz mirkli ir piestājis, bet tikai - lai sagrupētos un sagatavotos nākamajam posmam. 

Mārcis Pļaviņš: Kā pieņemt to, ka tavi plāni izgāžas?
Mārcis Pļaviņš: Kā pieņemt to, ka tavi plāni izgāžas?

Pēdējais mēnesis, gatavojoties braucienam, ir bijis neprātīgs. Problēmas spraucas no nekurienes kā sēnes pēc lietus. Galvenokārt saistītas ar motociklu... un kāds gan pārsteigums, jo tomēr "Minsk'a" ir 23 gadus veca večiņa, gribētos teikt, kurai jāuzkačā muskuļi, lai noskrietu maratonu.

Mārcis Pļaviņš: «Ar sapni mugursomā» jeb Kāpēc ir vērts censties?
Mārcis Pļaviņš: «Ar sapni mugursomā» jeb Kāpēc ir vērts censties?

Nu jau pagājuši gandrīz seši gadi. Seši gadi kopš dienas, kad pieņēmu lēmumu pamest ērtu krēslu skaistā birojā kopā ar lieliskiem kolēģiem. Iemesls? Biju viens no tiem, kuri no rīta iet uz darbu un reizēm nesaprot, kāpēc tieši. Bija laiks, kad mani šīs domas mocīja aizvien biežāk un algas diena ar katru šo domu kļuva aizvien mazsvarīgāka. Paralēli manī auga neizskaidrojama vēlme apceļot pasauli un sajusties brīvam.

Vairāk

Svarīgākais šobrīd