Ir bijis diezgan daudz pētījumu par pūļa uzvedību, psihopataloģiju un noslieci izgaismot cilvēka dvēseles atpalikušākos nostūrus. Tomēr, cik man zināms, neviens no šiem pētījumiem nav pievērsies aplausu fenomenam Latvijā.
Ārpus ētera
Parasti pateicības raksts sākas šādi: “Ar šo tiek apstiprināts...”, “Novērtējot Jūsu dalību…”, vai arī “Ar šo tiek pieminēts, ka…”
Žurnālisti, kas apmeklē Latviju, palaikam man jautā, kas ir ietekmīgākā persona valstī. Daudz nevilcinoties, viņiem atbildu: “Roberto Meloni”.
Kad vēlāk mēģinu izstāstīt citiem, kas ir dokumentālā izrāde „Robežas”, tas izrādās diezgan grūti. Jo faktiski jau tas nav ne teātris, ne izrāde. Un arī es neesmu skatītāja. „Kas tad tas ir?!” neizpratnē prasa mamma. Izrādās, ka tas ir ļoti personisks piedzīvojums. Mēs visi esam dalībnieki, kuri atļāvušies pārkāpt pāri savām bailēm un galvā novilktajām robežām. Labprātīgi piekrītot pavadīt trīs stundas šķietami bezpalīdzīgā tumsā, aizsietām acīm, mēs ļaujamies vadātājam.
"Gefðu, að móðurmálið mit" laikam ir sarežģītākā dziesma, ko man pēdējā laikā nācies dziedāt. Ne jau tāpēc, ka šī 16.gadsimta islandiešu garīgā melodija būtu pārmēru grūta, bet man pilnīgi svešās un mazliet biedējošās izrunas dēļ bija jādomā par Tolkīna elfiem no "Gredzenu pavēlnieka".
Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gadā iepazīstinām ar abu dzejnieku memoriālajām vietām Latvijā. Valstī tādas ir astoņas un piedāvājam tās visas aplūkot arī lsm.lv fotostāstos.
“Satriecoši!!!” spiedza dāņu kora meitenes, lēkājot pa silto lietusūdeni, kas Mežaparka Lielajā estrādē vietām sniedzās pāri potītēm. Ģenerālmēģinājums bija pārtrūcis pusē, kad balta pērkona lietus siena beidzot pilnībā nošķīra dziedātājus no diriģenta, un tie viens otru vairs ne dzirdēja, ne redzēja. Tomēr koris līdz pēdējam spītīgi turpināja dziedāt iesākto “Saule, pērkons, Daugava”, un izcilāku dabas pavadījumu šai dziesmai ir grūti iedomāties.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
