Pēc manas izgāšanās pirmajā pilsonības eksāmenā man bija četri mēneši laika, lai sagatavotos atkārtotajam eksāmenam.
Ārpus ētera
Mana pilsonības eksāmena diena bija dīvaina. Parasti visur ierodos vēlāk par noteikto laiku, un tas, ka biju Valmierā stundu pirms pulksten 10.00, kad bija jāsākas pilsonības eksāmenam, liecina par manu nopietno attieksmi pret šo svarīgo dienu. Es pat izmantoju satelītnavigāciju, lai būtu drošs, ka nonāku pareizajā adresē. Tas man reti izdodas, un satelītnavigācijas vietā galvenokārt paļaujos uz valdošajiem vējiem, balodim raksturīgo spēju sajust magnētiskos laukus un zvaigžņu stāvokli.
Pēc tam, kad biju nolēmis pieteikties Latvijas pilsonībai, mans nākamais solis bija pāris gadus darīt ļoti maz. Es ātri sagādāju lielāko daļu nepieciešamo dokumentu un pieņēmu, ka pārējais prasīs minimālas pūles, tāpēc var tikt atlikts līdz tam mītiskajam brīdim, par kuru mēs visi sapņojam – “kad man būs mazliet brīva laika”.
Es paskatījos uz līķi, kas atradās uz ietves tieši man priekšā. “Varbūt Latvijas politika ir “viens ārā, viens iekšā”? “ es nodomāju.
Man vienmēr labāk patikuši mazo lomu tēlotāji, nevis lielās zvaigznes. Viņi var būt redzami tikai vienā vai pāris epizodēs, taču šie dīvaina paskata tēli ar lauztiem deguniem, kas runā ar pamatīgu akcentu, dod filmai cilvēciskumu un daudzveidību, kādu nespēj sniegt skaistie galveno lomu tēlotāji.
Ir bijis diezgan daudz pētījumu par pūļa uzvedību, psihopataloģiju un noslieci izgaismot cilvēka dvēseles atpalikušākos nostūrus. Tomēr, cik man zināms, neviens no šiem pētījumiem nav pievērsies aplausu fenomenam Latvijā.
Kāds paziņa bārā man reiz stāstīja, ka, pirms daudziem gadiem, ceļodams Austrumu Anatolijā, viņš nokļūdījās, sarunas gaitā noklakšķinādams mēli. Kamēr kāds vietējais izvērsti sūdzējās par grūto dzīvi tālā ciematā, viņš noklakšķināja mēli varbūt pat tikai vienu, nevis vairākas reizes, pauzdams līdzjūtību un sapratni par daudzajiem pārbaudījumiem, ar kuriem dzīve mīl mūs spīdzināt.
Parasti pateicības raksts sākas šādi: “Ar šo tiek apstiprināts...”, “Novērtējot Jūsu dalību…”, vai arī “Ar šo tiek pieminēts, ka…”
Žurnālisti, kas apmeklē Latviju, palaikam man jautā, kas ir ietekmīgākā persona valstī. Daudz nevilcinoties, viņiem atbildu: “Roberto Meloni”.
"Tehnisku iemeslu dēļ" - trīs mazi vārdiņi, kas, gluži kā "es tevi mīlu", nozīmē tik daudz vairāk, nekā var veikli paskaidrot. Tas varētu būt pats spēcīgākais vārdu salikums latviešu valodā, tāpēc ir vērts to paanalizēt.
24. septembrī Latvijā viesosies pāvests Francisks. LSM piedāvā testu par gaidāmo viesi, katoļu baznīcas vēsturi šajā pasaules malā, kā arī par citiem ar viņa gaišību saistītiem faktiem.
"Visiem vienmēr neizpatikt," teica Ābrahams Linkolns (citēdams dzejnieku Džonu Lidgeitu) laikā, kad ASV prezidenti vēl bija pazīstami ar savu gudrību, daudzlasīšanu un prasmi apieties ar vārdiem.
Vārītas olas, majonēze, marinēti gurķi. Es varu ieēst visus, un man tie visi arī īpaši nepatīk. Saliec kopā, un sanāks galvenās sastāvdaļas pazīstamākajiem latviešu salātiem - rasolam. Tāpēc ir iederīgi, ka tieši rasols mani iepazīstināja ar svarīgu, bet apslēptu latviešu sabiedrības konceptu: izlikšanos, ka tev kaut kas patīk nedaudz vairāk nekā īstenībā.
Katrā sabiedriskā transporta sistēmā ir sava uzvedības etiķete.
Lielākā daļa no "Latvijas kolorīta" rakstiem ir vieglā garā rakstīti novērojumi par Baltijas labākās valsts nacionālajām īpatnībām. Šis būs savādāks. Es to rakstu ar trankvilizatoru pudeli pie rokas, un atkarībā no tā, kā sanāks, man vajadzēs izdzert vienu, divas vai, iespējams, pilnīgi visas tabletes.
Viens no maniem mīļākajiem ballīšu jautājumiem, ko uzdodu ārzemniekiem, ir: "Kā jums šķiet, kāda Latvijā ir populārākā čipsu garša?"
Latviešu valodu nav īpaši viegli iemācīties - vismaz tiem, kuriem dzimtā ir angļu. Tomēr patīkami, ka daudzi ārvalstu viesi mūsu valstī iemācās vismaz pāris vārdus, tādus kā "sveiki", "lūdzu" un "paldies".
Ir neiedomājami, ka profesionāls mediķis - vai pat profesionāls biznesmenis – tīši iesmērētu viltus zāles vēža slimniekam.
14. jūnijā izskanējušas labas ziņas. Latvijai 2027.gadā būs vēl viena Eiropas kultūras galvaspilsēta. Palikuši tikai desmit gadi pielīšanas un labumu maisiņu, lai tiktu pie goda, kas tāpat būtu mūsējais.
Vai tu esi Latvijas ģēnijs? Vai tu pazīsti kādu Latvijas ģēniju? Vai tu vēlētos būt Latvijas ģēnijs? Ja uz kādu "vai" - ideālā gadījumā uz visiem - no šiem jautājumiem atbildēji ar "jā", tu esi tieši tāds cilvēks, kādu meklējam!
Ja TV vai kino programmās tuvāko dienu laikā nav nekā daudzsološa, neslikta izvēle varētu būt informatīvas "Drošas ceļošanas" filmas, kuras pasūtījusi Latvijas Ārlietu ministrija. Tās nešaubīgi radīs jūsos izbrīnu, apjukumu un šausmas.
Pašlaik tiek daudz runāts par iespēju valsts iestādēs izmantot angļu valodu pa pusei oficiālā statusā. Varētu šķist, ka es kā LSM angļu valodas portāla redaktors tikai priecājos. Bet, patiesību sakot, es neesmu pārliecināts, ka tā ir tik laba ideja.
Ceru, nesenie notikumi mums iemācījuši, ka histērija parasti nepalīdz.
No 2017. gada 1. janvāra stājas spēkā grozījumi, kas nozīmē, ka Latvijas skolotājus varēs atlaist par "lojalitātes" trūkumu. Laiks rādīs, kā tieši tas strādā, jo noteikumi un procedūras nebūt nav skaidri izklāstīti jaunajā likumā, kas tika pieņemts kā daļa no 2017. gada budžeta. Lai mēģinātu paskaidrot šo situāciju, esam izveidojuši ērtu aptauju, kuru skolēni* var iedot aizpildīt saviem skolotājiem, lai precīzi izmērītu lojalitātes līmeņus un noskaidrotu, vai viņus nevajag atlaist.
Nezinu, kā jūs, bet es biju sašutis, redzot, ka vietā, kuru latvieši uzstājīgi sauc par Latviju, ir izstādīta jauka lieta, kas, ja liekat lietā savu spēcīgo iztēli, izskatās ļoti līdzīga kādai nejaukai lietai.
"Viņi no rīta līdz vakaram nāvēja visus, ko vien atrada - gan sievietes, gan bērnus, gan trīssimt Sakalas novada labiešu un vecāko, turklāt neskaitāmus citus."
Kā Latvijas Sabiedrisko mediju (LSM) darbiniekam, man, protams, ir garāmejoša interese par to saturu. Ar to es domāju ne tikai to, ko dara mana lieliskie kolēģi ziņu žurnālistikā, kuru materiālus es zogu, nepareizi pārtulkoju un uzdodu par saviem, bet arī citus satura slāņus, televīziju un, jo īpaši, radio kanālus.
Apritot 100 dienām, kopš Latvijā amatu ieņēmis jauns premjerministrs, vietējie mediji šim notikumam par godu bieži veido sižetus. Tam ir divi galvenie izskaidrojumi. Pirmkārt, tā ir iespēja kaut ko uzrakstīt, ņemot vērā, ka nav nebūt ne tik neiespējama varbūtība, ka viņš vai viņa nenoturēsies amatā nākamās 100 dienas. Otrais iemesls – tas ir viegli uztaisāms sižets, ņemot vērā, ka 100 dienās nekas daudz nemaz nevar notikt.
Gluži kā partijas, kam uzdots izvirzīt kandidātus tukšajam premjerministra krēslam, arī starptautiski atzītais eksperts Santa Klauss izceļas ar rūpīgi veidotu sarakstu.
Ir pagājusi vairāk nekā nedēļa, kopš premjerministre Laimdota Straujuma pavēstīja, ka viņa vēlētos, lai turpmāk viņu dēvē par „bijušo” premjerministri Straujumu, un vairāki mēneši, kopš visi pārējie pareģoja, ka tā notiks.
Kad savā izniekotajā jaunībā dzīvojos pa totalizatoriem, viena no pirmajām lietām, ko iemācījos, bija šāda – labāk uzvarēt, liekot uz drošām likmēm, nekā zaudēt, liekot uz nedrošām. Nepieredzējušam spēlmanim vienmēr gribas likt uz zirgu ar 1 pret 100 likmi cerībā, ka tas viegli uzvarēs un viņš varēs mājās aizstiept veselu bagātību.
1934.gada 15.maijā Latvijā notika pāris interesantu lietu.
Svarīgākais šobrīd
1.
2.
3.
4.
5.
6.
7.
8.
9.
10.
