"Viņi nāk un nāk, un grib kļūt par aktieriem. Man bieži vien gribas viņiem uzdot jautājumu: kāpēc tu izdomāji kļūt par aktieri? Ko tu darīsi, kad būsi aktieris? Man liekas, ka, skatoties no skatītāju zāles puses, teātris ir daudz skaistāks. To vajag atcerēties. Otrā pusē bieži vien ir asaras, nenovīdība, pat ļaunums dažkārt. Antons Pavlovičs Čehovs runāja par to, ka ir intrigas, daudz kas nejēdzīgs, bet teātris tomēr ievelk," neskaitāmas aktieru paaudzes izaudzinājusī runas pedagoģe un režisore Aina Matīsa teic sarunā ar Latvijas Nacionālā teātra aktrisi Janu Ļisovu.
Autora ziņas
Kad sakrīt kauliņi, kad pacelies pāris centimetrus virs skatuves, kad jūti, kad zāle elpo vienā elpā ar tevi, – šādi brīži aktierim uz skatuves ir reti, taču tieši to dēļ esam šajā profesijā. Par to ir vienisprātis Latvijas Nacionālā teātra aktieris Jānis Skanis un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise Jana Herbsta.
Jaunais aktieris, režisors Klāvs Kristaps Košins neslēpj, ka jaunībā bijis huligāns. Nacionālā teātra aktieris Ģirts Jakovļevs saka – bērnībā bijis "viens eņģelītis". Abus vieno misijas apziņa – teātris. Sarunā mākslinieki izzina viens otra ceļu uz teātra pasauli, izpratni par dzīves norisēm, runā par sevis izzināšanu, arī par neglaimojošu slavu un tās ietekmi uz aktiera dzīvi.
"Man absolūti ir izjūta, ka esmu miljonāre. Teātra aktieriem nav lielas naudas, bet es esmu miljonāre. Padomā, cik miljonu skatītāju pa 60 gadiem mani ir redzējuši uz skatuves, aplaudējuši, nesuši ziedus," atskatoties uz savu karjeru, teic Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra aktrise Ņina Ņeznamova. Viņas sarunā ar Dailes teātra aktieri Gintu Andžānu – par paaudžu, latviešu valodas un kultūras vērtībām, to ietekmi uz aktiera darbu un par partnerību teātrī.
"Hei, māksliniek! Starp kādām smaga samta kulisēm tu šobrīd spēlē nežēlīgo joku lugu, ko par dzīvi sauc?" – tā iesākas viens no Dailes teātra aktiera Mārtiņa Vērdiņa dzejas darbiem, ko viņš nolasa Liepājas teātra aktrisei Laurai Jerumai. Par aktiera sirdi un teātra smaršu – abu skatuves mākslinieku sarunā.
"Es vienmēr sev atgādinu, ka viss kārtībā, ka lēnām kaut kādas atklāsmes atnāks pie manis, kad gribas tā steigties ātrāk visu saprast, ātrāk nokļūt līdz veca vīra viedumam un saglabāt jauna puikas vitalitāti un enerģiju," Latvijas Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms teic sarunā ar operdziedātāju Solveigu Raju. Pieredzējušās skatuves mākslinieces padoms aktierim: "Priecājieties pats par sevi, kas jums dots. Tiksim pie sevis! To jūs arī tagad vēl nevarat. Jūs varat tikai augt savā dvēselē. Un tā dvēsele ir tā pasaule."
"Lai tomēr paliek aktieris tas galvenais un tomēr šis dzīvais, cilvēciskais moments! Dzīvs aktieris dzīvā izrādē. Lai dzīvo aktieri! Bez režisora nevar aktieris dzīvot, aktierim ir vajadzīgs arī dzīvs režisors. Jā, un es neatkāpšos no saviem vārdiem, ka ir vajadzīgs arī dzīvs dramaturgs, kas jūt elpu. Tad aktieris arī jutīs dramaturga un visu savas dzīves elpu. Es par to dzīvo," jaunajai teātra paaudzei novēl Jaunatnes teātra aktrise Anta Krūmiņa. Viņas sarunā ar aktieri, režisoru, dramaturgu un teātra pedagogu Kārli Krūmiņu – par bērnu izrāžu specifiku, moderno tehnoloģiju pielietojumu mūsdienu izrādēs, kā ir dramaturgam skatīties savus darbus atdzīvojamies uz skatuves un kā studiju gados atraisīties, lai atrastu spēles prieku.
"Kamēr uz skatuves būs cilvēks, tikmēr arī zālē būs cilvēki. Tad, kad no skatuves pazudīs cilvēks, beigsies teātris," vienisprātis ir režisors un teātra pedagogs Edmunds Freibergs un Dailes teātra aktrise Ieva Segliņa. Sarunā par darbu, vērtībām un cilvēcību skatuves mākslinieki secina – kad pasaulē ienāk baiss ļaunums, mākslas uzdevums ir kultivēt cilvēkmīlestību.
"To, lūk, jāatceras visu laiku: būt sev pašam," uzsver bijušā Jaunatnes teātra aktrise Tatjana Dzjuba un sarunu ar Daugavpils teātra aktieri Aleksandru Komarovu noslēdz ar krievu dzejnieka Jevgeņija Jevtušenko dzejoļa rindām: Es skatos uz upi, / Uz bērziem, / Īvēm, / Par likteni savu es domāju. / Laikam ļoti grūti / Ir laimīgam būt, / Bet vispirms jākļūst pašam par sevi.
Ko vispār var dot teātris? Kāpēc 4000 gadus tas pastāv kā glābiņš dvēselei, kā laime, kā brīva vakara svētki? – sarunā ar aktieri Maksimu Buselu vaicā aktrise un rakstniece Mudīte Šneidere, pati atbildot, ka uz teātri ejam "vai nu asarās attīrīties, vai smieklos izveseļoties". Busels atzīstas, ka, sākot strādāt profesijā, saskāries ar egocentrismu, bet drīz apjautis, ka ir jābūt lielākai jēgai, nekā iziet uz skatuves, lai parādītu sevi.
“Saldā indes garša,” – tā Latvijas Leļļu teātra aktrise Silvija Bitere par 55 teātrī nostrādātiem gadiem un iedvesmu, kas notur uz skatuves, saka jaunajam aktierim, Jaunā Rīgas teātra studijas audzēknim Ritvaram Tomam Loginam, kurš iepriekš atpazīstamību ir guvis pavāra profesijā. “Tu strādāsi un redzēsi, jo velk tā skatuve, viņa nelaiž.”
“Tiklīdz man būs zvans un aicinājums savākt savas “parpalas”, tad iešu [prom no teātra]. Neviens mēs neesam mūžīgi, bet es domāju, ka tā nav sarunas tēma ar jaunu aktrisi, vai ne?” Nacionālā teātra aktieris Uldis Dumpis saka Valmieras Drāmas teātra aktrisei Annai Nelei Āboliņai. “Mēs visi gatavojamies dzīvot mūžīgi,” un arī abu aktieru sarunas tēmas mūžīgas – tradīcijas, teātra ģimene un mācīšanās no vecākajām paaudzēm.
“Teātris ir visa mana dzīve,” ilggadējā Liepājas teātra aktrise Aina Karele teic Madarai Reijerei, kura uz Nacionālā teātra skatuvēm spēlē piekto gadu. Pēc sirsnīgas sarunas par visu – no mīlestības līdz spokiem – un jaunas draudzības nodibināšanas pieredzes bagātā kolēģe jaunajai aktrisei nodod ceļavārdus: “Māksla ir veids, kā Dievs dara sevi ieraugāmu.”
Katrā pieredzē var atrast pozitīvo, ja vien dzīvo gana uzmanīgi un domā līdzi notiekošajam – par to pārliecināta Jaunā Rīgas teātra aktrise Regīna Razuma. Sarunā ar režisoru un aktieri Reini Boteru abi spriež par šo laiku, saviem mērķiem un mākslinieka darbu. Boters, daloties pieredzē par radošo praksi teātra trupā “Kvadrifrons”, uzsver – viņaprāt, mākslai nav jātop mokās.
"Visu mūžu esmu strādājis uz intuīciju," atzīst kino un teātra režisors Varis Brasla un ir pārliecināts, ka tādēļ ir mazāk kļūdījies nekā tad, ja būtu mēģinājis izskaitļot. Kopā ar Latvijas Nacionālā teātra aktrisi Agnesi Budovsku abi spriež, kā profesijā neierūsēt, un secina – ja rūpējas par savu garīgo tilpumu un ir vēlme "izkāpt no kastes laukā", tad iestagnēšana nedraud.
Aktieris, veidojot lomu, ar sevi strādā kā skulptors – "nevis liek klāt, bet ņem nost, kamēr to figūriņu dabū," sarunā ar Jaunā Rīgas teātra studijas audzēkni Gerdu Lapošku spriež kādreizējā Dailes teātra aktrise Ausma Kantāne. Abi secina, ka aktierim visa sava ikdiena jāvelta profesijai, un ir vienisprātis – šis amats ir teju pretdabisks, jo vesels cilvēks "nemaz nevar teātrī spēlēt".