Smiltene atrodas četru ceļu krustcelēs, un šie ceļi satiekas Baznīcas laukumā, agrākajā tirgus laukumā. Tiesa, laucinieku pajūgu vietā tagad laukumu piepilda automašīnas, bet tirdznieciskā rosība saglabājusies, jo daudzi ikdienā nepieciešamie veikali un citi pakalpojumi, gluži kā rosīgajā starpkaru periodā, izvietojušies visapkārt laukumam.
Autora ziņas
Kaugurciems atrodas Jūrmalā iepretī Kauguru augstceltnēm starp Talsu šoseju un jūru. Kopš 16. gadsimta zināmais lībiešu zvejniekciems administratīvi apvienots ar Kauguriem, lai gan tie ir četrus gadsimtus jaunāki un pat vārdu aizguvuši no ciema. Tagad ciemā saglabājusies tikai viena īsta zvejnieku sēta – tajā saimnieko Egons Rasa, kurš sevi dēvē par Kaugurciema pēdējo mohikāni.
Kauguri man līdz šim bija sveša vieta, kurai bez lielas intereses esmu braukusi cauri vai garām. Daudzstāvu „kastīšu“ mikrorajons – ko tur daudz kavēties? Un fona informācija par Jūrmalas „maskačku“ vēl kopš padomju laikiem nekādi nerosināja šo vietu iepazīt tuvāk. Garāka apstāšanās iznākusi tikai pie lielveikala vai tālu izslavētajā un tiešām kolorītajā Kauguru tirgū. Protams arī „Kūriņā“, bet omulīgais krodziņš, kā izrādās, nemaz nepieder Kauguriem, bet Kaugurciemam.
"Nedēļā, kurā kultūras dzīve sāk mutuļot ar pilnu spēku un ir tik daudz iespēju notikumus vērot klātienē (kā nekā 5. septembrī ir "Baltā nakts"!), tomēr izvēlētos mazliet distancētu ārpusburziņa klātbūtni," atzīst raidījuma "Ielas garumā" veidotāja Lilita Eglīte. Piedāvājam viņas veidotu kultūras notikumu izlasi 31. augusta – 6. septembra nedēļai.
Apkaime, kas iekārtojusies starp dzelzceļu un lepno Mežaparku, dēvēta par Šreijenbušu, Čiekurkalnu, Čierīti un pat Ameriku. Aizokeāna lielvalsti piesaukuši zobgaļi - žurnālisti starpkaru Latvijā, jo Čiekurkalna pamatu veido sanumurētas līnijas un šķērslīnijas, raisot asociācijas ar Ameriku. Tiesa, kaislības ar kriminālu pieskaņu apkaimes dzīvi ne reizi vien vedinājušas salīdzināt ar Čikāgu, bet, laikiem un cilvēkiem mainoties, pārmaiņas skārušas arī šo Rīgas rajonu.
“Skaistais Ogres kurorts, bērnu paradīze, gaisa un ziedu kurorts, labākā veseļošanās vieta Latvijā, kurortu pērle Rīgas tuvumā“, - tik jūsmīgi vārdi starpkaru Latvijā veltīti Ogrei (skat. „Vadonis pa Ogri“). Jau 19.-20. gadsimta mijā vasarnīcu rajons izveidojās pilsētas centra pakalnos, bet lielākā daļa ēku gāja bojā 1. pasaules kara laikā.
Katru pirmdienu "Kilograma kultūras" žūrijas pārstāvji sagatavo kultūras notikumu izlasi. Šonedēļ, kad nevaram televīzijas un radio klausītājiem ieteikt klātienes notikumus (kā arī paši strādājam attālināti), Lilita Eglīte kultūras ieteikumus pielāgojusi esošajai situācijai. Cerams, tie ļaus izvējot galvu un atslēgties no uztraukumiem.
Jūrmala ir galamērķis vasarniekiem jau kopš 19. gadsimta, kad “peldēšanās jūrā ir modes ārstēšanās un pieder pie dienas kārtības, kurai padodas ir slimi, ir veseli.“ Tas ir citāts no kādas privātas vēstules, ko atradu Pētera Beltes grāmatā „Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni“(Rīgas Jūrmalā, 1935.g.). Arī senas pastkartes rotā ažūras koka ēkas un aicinājumi apmeklēt sanatorijas un pansijas peldu miestos pie Rīgas jūras līča.
Pagājušajā gadā "Ielas garumā" nepieminēts palika kāds notikums, kas joprojām būtiski ietekmē rīdzinieku (un ne tikai) dzīvi: 1959. gadā Latvijā sākās lielpaneļu dzīvojamo ēku celtniecība. Tā ir apbūve, kas pamatoti pelta gan par dzīvokļu plānojumu, gan celtniecības (ne)kvalitāti. Taču pēckara Rīgā tas bija solis uz priekšu, jo daļa dzīvojamo ēku bija sagrautas, bet daudzos mājokļos nebija pat elementāru ērtību. Turklāt katastrofāli sāka trūkt dzīvokļu, jo Latvijā vēlējās apmesties neredzēti liels pilsoņu skaits no citām Padomju Savienības brālīgajām republikām. Veco koka apbūvi daudzviet nojauca un ātrā tempā sāka celt lielpaneļu dzīvojamās ēkas.
Vecais gads aiziet, un arī 22 šā gada ielu stāsti drīz piederēs vēsturei. Mēdz jau sacīt: kā gadu iesāksi, tāds tas būs. Mēs iesākām ar aizraujošu detektīvintrigu, mēģinot sadzīt pēdas Latvijas brīvvalsts laika Ministru kabineta krēsliem, kas pēc Paula Rubja skicēm tika darināti Centrālcietuma darbnīcās.
Pēc pirmā stāsta no Aizputes raidījumā ''Ielas garumā'' nācās uzklausīt daudzus, kurus nelielā Kurzemes mazpilsēta bija patiešām pārsteigusi. Protams, zelta rudens šo romantisko pilsētiņu palīdzēja ieraudzīt visā krāšņumā, bet galvenais tomēr ir cilvēki, kas pilsētai un katram namam piešķir neatkārtojamus vaibstus.
Profesors Jānis Endzelīns pilsētas nosaukumu “Aizpute” skaidro kā “vieta aiz kāpas jeb pūtes”, kas atrodas 8 kilometrus no Aizputes Pāvilostas virzienā. Pa ceļam uz Liepāju garāmbraucot Aizputē neieskriesi – patālu. Pēdējos gados vai katru vasaru apņemos tur aizbraukt, jo, Tartu filmējot, satiku bijušo aizputnieci Ilzi. Mums raisījās ļoti interesantas sarunas, kas pamudināja beidzot revidēt iespaidus par šo Kurzemes mazpilsētu. Jāatzīst, ka pēdējie spilgtākie iespaidi man saistījās ar Eduarda Damberga koka pilīm un bija jau krietni apsūbējuši.
Braucot pa Augusta Deglava ielu, netālu no Rīgas robežas biju ievērojusi autobusa pieturu “Liepiņas”. Daudzstāvu namu pakājē koki gan šur tur saglabājušies, bet kādas īpašas liepiņas tā arī neieraudzīju. Izrādās, ka nosaukuma vaininieces ir senas mājas, kas, neizkustot no vietas, vismaz četras reizes mainījušas adresi. Tagad “Liepiņas” atrodas Ulbrokas ielā 32 un ir uzskatāms piemērs, kā Rīga pārbīda savas robežas uz tuvējo ciemu – šajā gadījumā Dreiliņu - rēķina.
Pēc brīvdabas festivālu vasaras iestājas ne tikai zeltains rudens, bet arī jauns mācību gads un jauna kultūras notikumu sezona. Rudens vakari kļūst aizvien garāki, īstais brīdis nopietnai grāmatai. Taču septembra sākumā vēl ir tāds kā pārejas periods – jaunas pirmizrādes teātros vēl nav notikušas, toties pamazām sākas filmu festivāli un notiek Baltā nakts. Kultūras notikumus šai nedēļai iesaka raidījuma „Ielas garumā” autore, balvas „Kilograms kultūras” žūrijas locekle Lilita Eglīte.
Šogad pavasara sezonu noslēdzām Krāslavā, visā garumā izstaigājot Augusta un Rīgas ielas. Taču mēnesi vēlāk sekoja traģiskie un savā nežēlībā baisie notikumi vietās, kur tikko bijām filmējuši. Dzīvību zaudējis jauns cilvēks, bet tikpat jaunu cilvēku vainas pakāpi mēģina noskaidrot nozieguma izmeklētāji.
Uz Krāslavu tāpat vien kādā pēcpusdienā neaizskriesi - kā nekā 275 kilometri no Rīgas. Brauciens prasa nopietnāku gatavošanos un vairāk laika, bet tas ir tā vērts, jo tik skaisti ainavā iekārtota reti kura Latvijas pilsēta. Gleznainie Daugavas loki un Latgales pakalni ar lēzenajām terasēm ir dieva dotas dekorācijas vienai no Latvijas skaistākajām mazpilsētām. Arī pilsētas galvenā iela ir īpaša, faktiski tās ir divas vienā.
Braucot pa Rīgas–Ventspils šoseju, nākas šķērsot Salas pagastu. Vēl nesen tā patiesi bija sala, jo Varkaļu hidromezglu un tiltu pār kanālu izbūvēja tikai 1988. gadā, kad Lielupi savienoja ar Babītes ezeru. Līdz tam saliniekus ar Jūrmalu saistīja pārceltuve pie Slokas, laivas un kuģīši, kamēr Lielupe bija vaļā, bet ziemā gājiens pāri upei pa ledu, kur drošāko ceļu iezīmēja ar eglītēm.
Ezermalas iela varētu būt viena no Rīgas skaistākajām ielām, jo tā vijas gar Ķīšezeru, vietām pietuvojoties, bet vietām attālinoties no ūdens. Ne jau velti Rīgas patricieši jau 14. gadsimtā Ķīšezera krastā ierīkoja “vasaras muižiņas”. Vēl 20. gadsimta pirmajā pusē Mežaparkā gar Ķīšezeru kartēs iezīmētas vismaz septiņas muižiņas: Jaunā, Heila, Dragūnu, Volanska, Grāves, Annas un Meijera muiža.
Pavisam nesen, montējot raidījumu par Jēkabpili, kāds kolēģis man pārvaicāja: “Tad Daugavas labajā krastā ir Krustpils, bet kreisajā Jēkabpils?” Līdzīgus jautājumus nācies dzirdēt ne reizi vien, jo cilvēkus mulsina, ka Krustpils dzelzceļa stacija atrodas Jēkabpilī. Kādas vēl vēsturiskas pēdas atrodas Jēkabpils ielās?