"Aizverot acis, vari vairāk ieraudzīt, ieiet dziļāk sevī un skaņā. Es domāju, ka iztēle jebkurā gadījumā ir spēcīgāks elements nekā jebkas, ko es varētu parādīt," teic horeogrāfe Ieva Gaurilčikaite-Sants par izrādi "Labra nams", ko tās apmeklētāji uztver aizsietām acīm. "Labra nams" ir telpiska skaņas horeogrāfija, kuru veidojusi mākslinieku apvienība "IevaKrish" (Ieva Gaurilčikaite-Sants un Krišjānis Sants) sadarbībā ar komponistu Jēkabu Nīmani.
Autora ziņas
"Labo izrādi "Slikta" skatījos pirms pieciem gadiem un atceros ne tik daudz pēc kustību materiāla kā noteikta prāta stāvokļa," pieredzēto komentē mākslas kritiķis Valts Miķelsons un teic, ka kritiskā refleksija par sevi un savu lomu Latvijas kultūrvidē, nenovalkātais humors un poētika, kas raksturoja izrādi, ir veikli pārceļojuši arī uz sarunu par dejas māju ar izrādes "Slikta" horeogrāfi Agati Bankavu.
Horeogrāfes Evas Krūmiņas sākotnējā iecere laikmetīgās dejas izrādei "Drosmes projekts" paredzēja, ka dejotāji izrādes laikā vairākkārt izpilda vienu un to pašu kombināciju. Tā nemainās, mainās tikai apstākļi, kuriem jāiziet cauri, pildot šo kombināciju. "Gribēju pētīt, kā mainās dejotāju savstarpējās attiecības, šos šķēršļus pārvarot izrādes laikā, un kā mainās skatītāju un dejotāju attiecības, un kā mainās skatītāju uztvere," skaidro horeogrāfe.
"Re Vera" – ir "dzīvā" dejas, foto un video izrāde-instalācija digitālā telpā, kas vēsta par īstām attiecībām, par kopābūšanu, par ātrumu. "Īsteni kopā esot, svarīgākā šķiet kustība, došanās vienā virzienā un ātrumā, bet, kas ir vienāds ātrums tik dažādiem cilvēkiem, kādi esam? Izrāde ir par skaisto un par īsto mūsos," saka izrādes veidotāji.
Latvijā aizvien vairāk attīstoties laikmetīgajai dejai, šeit parādījusies arī japāņu tradīcijā balstītā buto jeb butō deja, kas balstās meditācijā un absolūtā kustības atbrīvošanā no prāta iedarbības. Scenogrāfes Lauras Dišleres ideja "Intervijai ar Frānsisu Bēkonu" slēpjas laikmetīgās dejas un vadītās, meditatīvās buto dejas apvienojumā, par pamatu ņemot britu mākslinieka Frānsisa Bēkona gleznu tēlus, kuri nereti radīti bezapziņas stāvoklī un kurus atspoguļo apgleznotie dejotāju ķermeņi.
Laikmetīgās dejas izrāde "Divotne" tapa abām jaunajām horeogrāfēm Rūtai Pūcei un Annai Novikovai pieredzot kļūšanu par mammām un iekļaujot šo personīgo pieredzi savā mākslinieciskajā valodā – dejā. Mātes loma sievieti ierauj rūpju, pienākumu, neaptveramas mīlestības un lielas ķermeniskas pieredzes mutulī, ko ne vienmēr var izstāstīt, ne vienmēr saprast un uztvert. Dažreiz tam trūkst empātiska klausītāja, dažreiz laika, lai pati sieviete apjēgtu notiekošo, dažreiz traucē ārējās pasaules gaidas vai gaidas pašai pret sevi. Izrādē sieviete ir sašķelta divotnē – Mātē un Nemātē, lai caur iekšēju dialogu rastu ceļu, pa kuru iet turpmāk kopā pati ar sevi.
"Uzreiz bija skaidrs, ka tas ir artefakts pats par sevi un tā pret to arī jāattiecas – kā pret eksponātu," par Elīnas un Rūdolfa Gediņu piedāvāto kustību materiālu izrādei "Ļoti labas minūtes" saka Reinis Dzudzilo. Krista Dzuzilo piebilst, ka tas bijis arī ārkārtīgi runātīgs ne tikai ķermeņa valodā, bet arī idejiskā, domāšanas valodā.
Horeogrāfes un dejotājas Agneses Bordjukovas laikmetīgās dejas izrāde "Bērnības sapnis" ir monoizrāde, kuras tapšanu rosināja idejas autores atklāsme, ka viņas dzīvē nav sapņa. Šim notikumam bija pārsteidzošs iespaids – horeogrāfei tas radīja daudzus jautājumus par pašas bērnību un pieaugšanu. Veidojot izrādi, tēmas izpēte vedināja individuālo pieredzi vispārināt, tādejādi "Bērnības sapnis" ir asociatīvs kustību vēstījums, kurā atspoguļoti cilvēka personību veidojoši aspekti.
Darbi "Viss būs labi", "Baiļu rutīna" un "Lietisko pierādījumu muzejs" tapa 2019. un 2020. gadā, ciešā divu mākslinieču sadarbībā – dramaturģes Lauras Stašānes un horeogrāfes Janas Jacukas. Katrs darbs bija solis tuvāk, lai atklāti runātu par tēmu, kas skar katru trešo sievieti Latvijā – vardarbību ģimenē.
Horeogrāfi Kristīni Brīniņu interesē apkārtējie cilvēki un šķietami necilas situācijas, kas kļūst par viņas darbu iedvesmu. Piemēram, mežā sastapta sēņotāja kļūst par nozīmīgu impulsu viņas pirmajai izrādei "Zeir". Nelielā formāta darbs paver durvis radošajiem meklējumiem, kas veicina sastapšanos ar savu personīgo dejas metodi.