Daudzi jau steidz uz vainagu meistardarbnīcām, jo šonedēļ Adventa vainagā jāiededz pirmā svecīte. Gaismu šajos tumšajos vakaros nodrošinās arī Latvijas Televīzija, kura ekrānos piedāvās jaunu filmu birumu. Viena no tām ir dokumentāls stāsts par Vairu Vīķi - Freibergu "Vienmēr prezidente". Šīs filmas režisore, rakstniece un "Kilograma kultūras" žūrijas pārstāve Kristīne Želve iesaka, kam vērts pievērst uzmanību šonedēļ.
Nu lūk, visi festivāli, reizē sākušies, reizē arī beigušies. Varam nopūsties, varam uzelpot un atgriezties kultūras baudīšanas ikdienas režīmā. Un ticiet "Kilograma kultūras" žūrijas pārstāvei Kristīnei Želvei - par izvēļu trūkumu nevar sūdzēties!
Jūlija vidus ir īstais laiks kultūras baudīšanai. Atvaļinājumu laiks un dabas krāšņums aicina doties ārpus ierastajām takām. Ko nenokavēt šonedēļ? Daudzveidīgu un spilgtu kultūras notikumu izlasi piedāvā "Kilograma kultūras" žūrijas personība Kristīne Želve.
"Iztēles ģeogrāfija" literatūrā, baudāmi jaunumi teātrī, dzejā un mākslā, un skats pāri robežām - daudzveidīgu un spilgtu kultūras notikumu izlasi jaunajai nedēļai piedāvā "Kilograma kultūras" žūrijas personība Kristīne Želve.
Apgriezienus uzņēmis Rīgas Starptautiskais kino festivāls jeb Riga IFF, dodot mums iespēju noskatīties filmas no visas pasaules, kuras ārpus festivāla diez vai nonāktu līdz Rīgas kino ekrāniem. Īpašu pieredzi piedāvā retrospektīvā programma “In kino veritas” (Plīnija Vecākā slavenā teiciena “In vino veritas” pārfrāzējums), kurā iekļautās filmas eksperimentē ar stāsta daudzveidību, atsakoties no klasiskā naratīva un dramaturģijas.
Tikko noslēdzies Starptautiskais televīzijas filmu un programmu festivāls “Zelta Prāga”, kurā piedalījās arī divas Latvijas Televīzijas filmas – “Režisors Alvis Hermanis. Eiropas pēdējais romantiķis” un “Musica Serena. Komponists Pēteris Vasks”, kura 85 filmu konkurencē iekļuva fināla divdesmitniekā. Ar saviem iespaidiem festivālā dalās filmas režisore Kristīne Želve.
Tikko sadalītas balvas festivālā “Zelta Prāga”, kas pulcēja interesantākās mūzikai un dejai veltītās filmas no visas pasaules. Festivālā piedalījās arī Latvijas Televīzijas filmas “Musica Serena. Komponists Pēteris Vasks” režisore Kristīne Želve.
Rīgai tuvojas svaigs spilgta kino “pievedums” – 13. oktobrī sāksies Rīgas Starptautiskais kino festivāls jeb Riga IFF.
Atvainojiet, bet es sākšu tāpat kā Svens Kuzmins savā publikācijā interneta žurnālā Satori – šī nebūs recenzija ne par Mišela Velbeka romānu “Pakļaušanās”, ne par romāna uzvedumu Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) Alvja Hermaņa režijā, tulkojumā, dramatizējumā un skatuves iekārtojumā. Jo, pirmkārt, redzēju izrādes ģenerālmēģinājumu, kas liedz man uzmesties par tās recenzenti, plus vēl – es patiesi uzskatu, ka recenzijas jāraksta nozares profesionāļiem ar attiecīgu izglītību un specializāciju. Pārējais lai paliek tādiem žanriem kā esejas, publicistika vai skolēnu iecienītajām “pārdomām”.
Lūdzu mani atvainot, zinu, ka to nerakstu pirmoreiz, bet tas laiks, kad agrīnajos “Arsenālos” ar entuziasmu ierados uz pirmo seansu plkst.10 un kinozāli atstāju pēc pēdējā, kas sākās plkst. 22, ir pagājis uz neatgriešanos.
Es esmu šeit. Berlīnē, 66. starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā. No rīta šķiet, ka reizē ar lidmašīnu te nolaidies arī drēgnais Rīgas smidzeklis kopā ar tikpat pelēkām domām, kas arvien biežāk maļas manā galvā - par pēdējā laika nejēdzīgajām diskusijām, tikumības ieskaitot; par pārprastajām “tradiconālajām vērtībām”, kas kā dažādu formu mimikrijas var uzbrukt visnegaidītākajās vietās un situācijās, uzbrukt skolotājam, dzejolim, raidījumam, visam, kas kāpj pāri personīgās saprašanas uzceltajam aplociņam; par agresijas vilni, kas neplok ne lūdzams, tieši pretēji, veļas pāri TV vai datora ekrāna rāmim ar tādu jaudu, ka gribas to ar joni cirst ciet; par drēgno, pelēko miglu, kas negrib un negrib atkāpties, un globālo turbulenci, kas, mums nespējot noteikt ne vēja virzienu, ne rītdienas laika prognozi, krietni šūpo un pluina sev līdzi arī Latvijas koku zarus.
Īpašs Latvijas mūzikas notikums pagājušās nedēļas nogalē notika Somijā - tur Ostrobotnijas kamerorķestris diriģenta Juhas Kangasa vadībā pirmatskaņoja Pētera Vaska jaundarbu "Musica Serena".
Arvien plašumā un arī skaļumā vēršas diskusija par Latvijas Okupācijas muzeja plānoto piebūvi - balto Nākotnes māju un memoriālu represētajiem. (Memoriāls, kura izmaksas sastāda daļu no valdības pagājušajā vasarā piešķirtajiem 7,4 miljoniem eiro šim projektam, ir atsevišķs apjoms gan fiziski, gan citu autoru veidots, un vēl tā pa īstam nav nokļuvis diskusiju krustugunīs).
Īstenībā gatavojos uzrakstīt par Rīgas kinoteātru repertuāra spilgtākajiem iespaidiem, kas pēc „Berlināles” palīdz neļauties astēniskajam sindromam, proti, – Ksavjē Dolana "Māmiņu" (Mommy), bet pa vidu pagadījās "Oskari ". Tiesa, uzvarētāju apspriešana šobrīd jau arī šķiet so yesterday, jo vairums "Oskaru" nominantu jau gari un plaši aprakstīti, bet par saņēmējiem kopsavilkums ir īss – "nu to jau mēs gaidījām, un tas ir tīri OK".
Ir interesanti lasīt, kā Berlināles žurnālisti un kinokritiķi vērtē un recenzē filmas, cik dažādas ir uztveres. Katru dienu Preses centrā ir jauni “Screen Daily”, “Hollywood Reporter” un “Variety” numuri. Eiropas un Amerikas kritiķi nebūt nav maigas un smalkjūtīgas būtnes, ja tava filma ir saņēmusi trīs “zvaigznes”, vari justies gandarīts. Piemēram, manis jau aprakstītā klasiķa Terensa Malika filmai “Knight of Cups” pāris kritiķu vēsi atļāvušies iešķiebt vienu vienīgu “polārzvaigzni”.
Ceturtā diena Berlinālē izvēršas nedaudz skumja. No rīta preses seansā Alekseja Germana jaunākā filma "Zem elektriskiem mākoņiem".
Uz trešās dienas Berlināles konkursa skates preses seansiem, godīgi sakot, dodos bez īpaša entuziasma un saviļņojošām gaidu trīsām – ir deviņi no rīta, rādīs divas ne īpaši skaļi promotētas filmas, kuru režisori nav ne klasiķi, ne starptautiskas zvaigznes vai vismaz skandālisti – lai gan vācu filmas režisors Andreass Drēzdens (Andreas Dresden) ir daudzu Eiropas kino balvu nominants un laureāts.
Otrās dienas centrālais notikums solās būt "dzīvā klasiķa" Terensa Malika (Terrence Malick) filmas "Knight of Cups" pirmizrāde. Drūzmējoties pie "Berlinale Palast" ieejas, kāds žurnālists nosmej: "The most awaited film of the festival." ("Visvairāk gaidītā festivāla filma").
Draugi un kolēģi, beidzot, beidzot man ir izdevies atrast dažas brīvas stundas starp diviem seansiem un brīvu vietiņu pie elektrības rozetes manam datoram „Berlinale Palast” preses zonā, kur bez mitas klab visdažādāko zīmolu klēpjdatoru, planšetu un pat aifonu klaviatūras un fonā murd valodu Bābele.
No sestdienas, 8.februāra, trīs nedēļas Alvja Hermaņa Briselē iestudētā opera „Jenūfa” bez maksas būs skatāma operas Lemonī mājas lapā lamonnaie.be.
Plēsušies un ņēmušies ap Dziesmu svētkiem latvieši esot vienmēr – jau Benjamiņa kundze esot satraukusies, vai tikšot pie smalka ielūguma uz Dziedāšanas svētkiem goda vietā un tuvu skatuvei, kur sevi parādīt un uz citiem paskatīties. Nemaz nerunājot par padomju nomenklatūras ziedu laikos lekni sazēlušo blatu, ielūgumu un citu privilēģiju dāsnu dalīšanu „gan Pašam, gan Sašam” – gan „vajadzīgiem cilvēkiem”, gan „nabaga radiniekiem”, kam tad nu vajadzēja būt īpaši pateicīgiem un lojāliem pret saviem labvēļiem.
Latvija trumfēja Berlīnes kinofestivālā, diviem režisoriem – Jānim Nordam un Ēvaldam Lācim – saņemot trīs no 12 balvām jauniešu un bērnu filmu programmām. Jāņa Norda filma „Mammu, es Tevi mīlu!” saņēma starptautiskās žūrijas galveno balvu. Savukārt Ēvalda Lāča animācijas filma „Eži un lielpilsēta” saņēma speciālbalvu un bērnu žūrijas īpašo balva.
Šī sleja top otrdienas vakarā, tādā kā starpstāvoklī – tikko ir beigusies 100 g kultūras studijas saruna ar Aīdu Rancāni un Arti Sveci par februāri – maskošanās un karnevālu mēnesi - un tiek kravāta soma, lai rīt dotos uz Berlīnes 63. starptautisko kinofestivālu.
