Tikko noslēdzies Starptautiskais televīzijas filmu un programmu festivāls “Zelta Prāga”, kurā piedalījās arī divas Latvijas Televīzijas filmas – “Režisors Alvis Hermanis. Eiropas pēdējais romantiķis” un “Musica Serena. Komponists Pēteris Vasks”, kura 85 filmu konkurencē iekļuva fināla divdesmitniekā. Ar saviem iespaidiem festivālā dalās filmas režisore Kristīne Želve.
Atvainojiet, bet es sākšu tāpat kā Svens Kuzmins savā publikācijā interneta žurnālā Satori – šī nebūs recenzija ne par Mišela Velbeka romānu “Pakļaušanās”, ne par romāna uzvedumu Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) Alvja Hermaņa režijā, tulkojumā, dramatizējumā un skatuves iekārtojumā. Jo, pirmkārt, redzēju izrādes ģenerālmēģinājumu, kas liedz man uzmesties par tās recenzenti, plus vēl – es patiesi uzskatu, ka recenzijas jāraksta nozares profesionāļiem ar attiecīgu izglītību un specializāciju. Pārējais lai paliek tādiem žanriem kā esejas, publicistika vai skolēnu iecienītajām “pārdomām”.
Es esmu šeit. Berlīnē, 66. starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā. No rīta šķiet, ka reizē ar lidmašīnu te nolaidies arī drēgnais Rīgas smidzeklis kopā ar tikpat pelēkām domām, kas arvien biežāk maļas manā galvā - par pēdējā laika nejēdzīgajām diskusijām, tikumības ieskaitot; par pārprastajām “tradiconālajām vērtībām”, kas kā dažādu formu mimikrijas var uzbrukt visnegaidītākajās vietās un situācijās, uzbrukt skolotājam, dzejolim, raidījumam, visam, kas kāpj pāri personīgās saprašanas uzceltajam aplociņam; par agresijas vilni, kas neplok ne lūdzams, tieši pretēji, veļas pāri TV vai datora ekrāna rāmim ar tādu jaudu, ka gribas to ar joni cirst ciet; par drēgno, pelēko miglu, kas negrib un negrib atkāpties, un globālo turbulenci, kas, mums nespējot noteikt ne vēja virzienu, ne rītdienas laika prognozi, krietni šūpo un pluina sev līdzi arī Latvijas koku zarus.
Arvien plašumā un arī skaļumā vēršas diskusija par Latvijas Okupācijas muzeja plānoto piebūvi - balto Nākotnes māju un memoriālu represētajiem. (Memoriāls, kura izmaksas sastāda daļu no valdības pagājušajā vasarā piešķirtajiem 7,4 miljoniem eiro šim projektam, ir atsevišķs apjoms gan fiziski, gan citu autoru veidots, un vēl tā pa īstam nav nokļuvis diskusiju krustugunīs).
Īstenībā gatavojos uzrakstīt par Rīgas kinoteātru repertuāra spilgtākajiem iespaidiem, kas pēc „Berlināles” palīdz neļauties astēniskajam sindromam, proti, – Ksavjē Dolana "Māmiņu" (Mommy), bet pa vidu pagadījās "Oskari ". Tiesa, uzvarētāju apspriešana šobrīd jau arī šķiet so yesterday, jo vairums "Oskaru" nominantu jau gari un plaši aprakstīti, bet par saņēmējiem kopsavilkums ir īss – "nu to jau mēs gaidījām, un tas ir tīri OK".
Ir interesanti lasīt, kā Berlināles žurnālisti un kinokritiķi vērtē un recenzē filmas, cik dažādas ir uztveres. Katru dienu Preses centrā ir jauni “Screen Daily”, “Hollywood Reporter” un “Variety” numuri. Eiropas un Amerikas kritiķi nebūt nav maigas un smalkjūtīgas būtnes, ja tava filma ir saņēmusi trīs “zvaigznes”, vari justies gandarīts. Piemēram, manis jau aprakstītā klasiķa Terensa Malika filmai “Knight of Cups” pāris kritiķu vēsi atļāvušies iešķiebt vienu vienīgu “polārzvaigzni”.
Uz trešās dienas Berlināles konkursa skates preses seansiem, godīgi sakot, dodos bez īpaša entuziasma un saviļņojošām gaidu trīsām – ir deviņi no rīta, rādīs divas ne īpaši skaļi promotētas filmas, kuru režisori nav ne klasiķi, ne starptautiskas zvaigznes vai vismaz skandālisti – lai gan vācu filmas režisors Andreass Drēzdens (Andreas Dresden) ir daudzu Eiropas kino balvu nominants un laureāts.
Draugi un kolēģi, beidzot, beidzot man ir izdevies atrast dažas brīvas stundas starp diviem seansiem un brīvu vietiņu pie elektrības rozetes manam datoram „Berlinale Palast” preses zonā, kur bez mitas klab visdažādāko zīmolu klēpjdatoru, planšetu un pat aifonu klaviatūras un fonā murd valodu Bābele.
Plēsušies un ņēmušies ap Dziesmu svētkiem latvieši esot vienmēr – jau Benjamiņa kundze esot satraukusies, vai tikšot pie smalka ielūguma uz Dziedāšanas svētkiem goda vietā un tuvu skatuvei, kur sevi parādīt un uz citiem paskatīties. Nemaz nerunājot par padomju nomenklatūras ziedu laikos lekni sazēlušo blatu, ielūgumu un citu privilēģiju dāsnu dalīšanu „gan Pašam, gan Sašam” – gan „vajadzīgiem cilvēkiem”, gan „nabaga radiniekiem”, kam tad nu vajadzēja būt īpaši pateicīgiem un lojāliem pret saviem labvēļiem.