Tas, cik ļoti spējam izbaudīt došanos dabā, lielākoties atkarīgs no tā, cik sagatavojušies un cik ekipēti tam esam. Ceļošana nesezonā ļauj atklāt ierasto vietu no jauna vai piedzīvot klasiskas ainavas skatos, kurus pastkartītēs neieraudzīt. Turklāt labā ziņa ir tā, ka nesezonā un sliktākos laikapstākļos vienuviet satikto apmeklētāju skaits būs ievērojami mazāks, līdz ar to ceļojums mežonīgāks un personiskāks.
Vest mūs dziļāk pie saknēm – savām kā cilvēkbūtnes un savām kā tautas. Tā raksturojama režisores Indras Rogas apņemšanās, iedvesmojoties no rakstnieces Ingas Ābeles romāna “Klūgu mūks” un pārvēršot to Nacionālā teātra (NT) izrādē ar tādu pašu nosaukumu. Episkums ar dažiem intimitātes mirkļiem, kur skaļāk par pateikto saklausāms vārdos nepaustais.
Ja pietiek drosmes ielūkoties greizajos spoguļos, nebaidoties savu (div)dabu ieraudzīt ne tajā glaimojošākajā gaismā, vērts redzēt Jaunā Rīgas teātra (JRT) pirmo “darinājumu” sezonas un pagaidu spēles telpas atvēršanai – režisora Alvja Hermaņa iestudēto vizuāli valdzinošo izrādi “Marķīze de Sada”. Tā asina maņas un izaicina domas, atgādinot, ka visa sākums un beigas esam mēs katrs pats.
Esmu gatava publiski atzīties, ka esmu atkarīga. Tā ir atkarība no atrašanās ceļā un būšanas dabā. Ienākot manā un mana ceļošanas sabiedrotā dzīvē diviem maziem cilvēkiem, šī nepieciešamība līdzsvaru gūt dabā neatkarīgi no laikapstākļiem tikai augusi plašumā un biežumā. Šis ievadstāsts lai kalpo par iedvesmu tiem, kam šķiet, ka kļūšana par vecākiem vismaz pirmajos bērna dzīves gados liek atteikties no tuvākas vai tālākas ceļošanas. Tā nebūt nav, ja esat gatavi ieradumos ieviest dažas pārmaiņas, kuras ļaus izbaudīt gan jauno vecāku lomu, gan jaunu pieeju ceļošanā.
Dažkārt nav nemaz tik svarīgi, kurp dodamies, ja vien esam pārliecināti par to, kur nevēlamies būt un no kurienes jādodas prom mirklī, līdz ko tam pietiek drosmes. Uzdrīkstēšanās būt cilvēkam ar savu gribu, nelaužot sevi sadursmēs ar apkārtējiem, ir stāsts par Noru. To Jaunajā Rīgas teātrī stāsta režisore Māra Ķimele, atkārtoti iestudējot pasaulzināmo Henrika Ibsena lugu “Leļļu nams”.
Sevi dažkārt tik grūti ieraudzīt no malas, jo ikdienas rutīna apēd laiku un pasliktina redzi. Lai ieraudzītu, kas esam, dažreiz vērts atkāpties nostāk un pavērot savu dzīvi no malas. Viens to izdara no rīta pieceļoties, izejot pa durvīm un neatgriežoties, cits klusā ritmiskumā plēšot virtuves traukus, bet vēl kādam svarīgs ir iknedēļas rituāls – atkāpties, lai ieraudzītu no malas, un atkal gribētos pienākt tuvāk. Izrāde ir pilna ar indivīdos dzimstošu atklāsmju aukstumu, kas dzen meklēt sirds siltumu citos krastos.
Ir jābūt drosmīgam, lai skatītos atvērtos logos. Valmieras Drāmas teātra Apaļo zāli režisore Inese Pudža uzdrīkstējusies pārvērst par melnām, gruzdošām krāsmatām, iestudējot zviedru dramaturga Augusta Strindberga ģimenes traģēdiju “Pelikāns”. Ģimene kā sociāla institūcija ir savrupa un publiska vienlaikus. Tāda, kas pakļaujama dramaturģijas un režijas skalpelim: anatomiski graizāma un liekama zem skatītāju lupām pustumsā.
Uz katru režisora Vladislava Nastavševa izrādi jādodas bez jebkādām ekspektācijām – paļaujoties uz to, ka katrai izrādei ir sava recepte un maģiska iedarbība uz visām maņām, neatstājot bez ievērības vārīgākās cilvēka prāta un miesas vietas. Tieši tur jauniestudētās izrādes “Asins kāzas” iedarbību skatītājs jūt visizteiktāk, aizbildinoties ar paša iekšējo kailumu, ko skāris režisora skarbi poētiskais meistardarbs.
Plaukstot aizvien jaunām izrādēm teātru repertuāros, ir vairāki iemesli, kāpēc ir vērts redzēt Valmieras Drāmas teātra jauniestudējumu “Celtnieks Sūlness”, kas tapis pēc dramaturga Henrika Ibsena lugas. Izrāde ir režisora Dāvja Auškāpa nopietns skatījums uz vīrieša dzīves cenas meklējumiem, ļaujot cilvēkam izvērtēt savas dzīves gājumu horizontālēs un vertikālēs, lai atbildētu uz jautājumu – cik izmaksā laime?
Stindzinoši. Alvja Hermaņa iestudējums „Brodskis/Barišņikovs” ir dzejas virtuoza Josifa Brodska maģisks dzejas priekšlasījums ar dejas meistara Mihaila Barišņikova mēmu kustību poētikas pilnām ilustrācijām. Tā ir senu paziņu tikšanās vietā bez nosaukuma, bet ar tirpstošu sajūtu, ka ļauts būt lieciniekam šim vārda un kustības dialogam.
Atļaušanās garlaikoties. Tā ir mūslaiku izvirtīgā izklaide ikdienas dīkdienībā katram pašam savos domu krātiņos. Ģertrūdes ielas teātrī (ĢIT) tapusi izrāde „Vaņa”, kuras pamatā ir vairāk nekā 100 gadus atpakaļ radīta Antona Čehova luga „Tēvocis Vaņa”. Stāsts ar režisora Andreja Jarovoja virsuzraudzību ir pārtapis par epizožu virknējumu, kur cilvēks meklē atbildi uz savu dzīves jēgu, ik pa brīdim plaukstā satverot revolveri kā risinājumu domu un emociju strupceļiem.
Šis ir laiks, kad līdzās joprojām dzīvo un domā dažādas paaudzes. Tās, kuras totalitāras varas izdzīvojušas uz savas ādas, un tās, kuras totalitāras varas iepazīst masu kultūras atspulgos. Savukārt izvēle starp laimi un brīvību, ko aicina izdarīt Džordžs Orvels romānā "1984", šķiet, ārēji visnotaļ viegla. Laime, protams. Jo ar brīvību ne kurš katrs zina, ko iesākt, un kur sākas cita brīvība.
Tajā brīdī, kad sieviete ikvienā iespējamā situācijā neietērpsies feministes kara drānās, paceļot līdztiesības šķēpu, bet izvēlēsies vispārcilvēciskas vērtības, kas tai ir svarīgas viņas dzīvē vai kopdzīvē ar vīrieti, pasaule taps līdzsvarotāka. Tad pārsātinātās informācijas telpas provocētais „Aukstais karš” abās dzimumu frontēs pakāpeniski norims, priekšplānā izvirzot katra indivīda paša dzīves jēgas jautājumu.
Izrādās, ka mūslaiku ļaudis joprojām mēdz raudāt. Tikai raud viņi bieži vien ne jau aiz sāpēm, bet gan no ripiņās sagrieztiem sīpoliem. Katrs savā dzīvojamā cellē. Šo skaudro laikmeta patiesību teātra skatītājam izgaismo "Dirty Deal Teatro" izrāde-koncerts "Karaoke Box", kas tapusi, režisoram Georgijam Surkovam rokās paņemot dramaturga Ivana Viripajeva lugu.
Klusa un valdzinoša staigāšana pa trauslu emociju ledu. Mirklī, kad no notīm un dzejas rindām top režisora un komponista Vladislava Nastavševa solokoncertuzvedums "Eskeipista dienasgrāmata 2" Jaunajā Rīgas teātrī (JRT), skumjas izģērbjas pavisam kailas. Un plaisā. Pašas savā nodabā, atstājot sūrstošu sajūtu vietās, kur klavierkompozīcijas skārušas klausītāju.
Traģiskākais karš ir nevis tas, kas notiek ar ieročiem, bet tas, kas notiek, cilvēkiem karojot vienam pret otru. Minimizētās pasaulēs. Piemēram, ģimenes teritorijā. Traģēdija par kādu karu. Tā režisora Elmāra Seņkova iestudētu dramaturģes Agneses Rutkēvičas jaunradīto lugu „Mans nabaga tēvs” piesaka Latvijas Nacionālais teātris šai rudens sezonā.
Ir sācies rudens. Ir pietuvojies Rotko dzimšanas dienas mēnesis. Septembrim piestāv Rotko. Sarkani oranžās ekspresijas ierāmētas taisnstūru laukumos un neregulāras formas lapu koku vainagos. Sagaidot mākslinieka 111. jubilejas pasākumu ciklu Daugavpilī, savas individuālās svinības ikviens var papildināt ar Valmieras Drāmas teātra viencēlienu - režisora Reiņa Suhanova iestudēto izrādi "Sarkans".
Cilvēka dabā ir paša izveidoto iedomu tēlu un tam apaudzēto pasauli iemīlēt ciešāk par patieso pasaules kārtību. Zilā ilgu puķe, rozā brilles vai maldinoši simulakri - viss viens, kā to sauc. Jo stāsts tik un tā ir par vientulību, kurai cilvēks paša prātā piešķir savas toņkārtas. Par šo un citām dzīves blakusparādībām ir Liepājas teātrī tapušais režisora Dž.Dž.Džilindžera veidotais iestudējums "Lielais Getsbijs".
Iespējams, mūslaiku ļaudis būtu dzīves gandarītāki, ja kādā brīdī godīgi atzītos paši sev savas dzīves jēgā vai nespējā to rast. Lai katrs pats sev to atgādinātu, tagad var ne tikai lasīt Andras Neiburgas stāstu krājumu "Stum, stum" (2004), bet arī vērot momentfotogrāfijas no šiem stāstiem režisora Ģirta Ēča izrādē "Stum, stum" Jaunajā Rīgas teātrī.
Vasarnieki. Laikmets, kas pārpilns ar vizuāliem pašportretiem un slīpētiem, gaumīgiem tēliem, bet vienlaikus tas ir arī laiks, kurā pietrūkst cilvēciskas pašrefleksijas. Neesoša ir uzdrīkstēšanās atzīt savas dzīves kailo patiesību. Turklāt - visupirms jau savā priekšā. Rīgas Krievu teātrī režisors Elmārs Seņkovs iestudējis krievu autora Maksima Gorkija pagājušā gadsimta sākuma lugu „Vasarnieki”.