Pirmā e-izrāde Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī “Melnraksts”, ko iestudējis Vladislavs Nastavševs, ir noputējis eksistenciālos krātiņos ieslīgušo ļaužu ģimenes pašportrets. Tikai īsti nav skaidrs – šaipus vai taipus upei. Režisors Nastavševs konsekventi spēj paturēt savu eksistenciāli melni ironisko rokrakstu. Tēlu groteskums, neērtības sajūta skatītājā, papīra leļļu efekts, laika un telpas deformācija, valodas virspusējība – tas viss rezultējas absurda teātra estētikā. Tādā, kas tik dabiski piedien pandēmijas laikam.
Autora ziņas
Ieraudzīt neparasto pierastajā. Teātra apvienība “PERFOrācija”, startējot ar Raiņa lugas “Zelta zirgs” iestudējumu tiešsaistes izrādē četru sienu nogurdinātajiem bērniem, atgādināja, cik aizraujoša var būt paša iztēle. Dinamiskā spēlēšanās ar itin sadzīviskiem priekšmetiem pavisam parastā dzīvoklī, vizualizējot lugas “Zelta zirgs” sižetu, pārtop žonglēšanā ar bērna uzmanību.
Lai dzīvei piešķirtu greznāku noti un pietuvotos pavasarim, sasmaržojot to, dodoties uz Zemgali izbraucienos ar bērniem droši iekļaujams Rundāles pils muzejs ar tā parku un Ceriņu dārzs Dobelē. Abas vietas ir savā ziņā unikālas un bērniem draudzīgas, paplašinot to redzesloku ar interesantiem jaunatklājumiem.
Režisores Lauras Grozas-Ķiberes monoizrāde ar aktrisi Ingu Tropu nepārvēlētās eirokomisāres lomā “Trojas ķēve” liek secināt, ka ekrāns starp skatītāju un aktieri prasa citus spēles noteikumus. Neskatoties uz aktrises spēlētprasmi duelī ar kameras aci, skatītājam tā ir robeža, aiz kuras šoreiz izpaliek līdzpārdzīvojuma vilnis.
Pietuvināt sev pasaules domas, izlaižot tās caur savu attieksmes prizmu. Izrāde “Irānas konference”, ko režisors Elmārs Seņkovs iestudējis uz virtuālās skatuves, ir vienlaikus gan laikmeta kliedziens apmulsušajā pūlī, gan pretrunīgās balsis katra mūsu pašu apziņā. Nepieredzēts aktieru ansamblis, saturam atbilstoša virtuāla forma un eksistenciāls atgādinājums – katram savs ceļš ejams.
Laikā, kad spiestā kārtā nākas būt ilgstoši četrās sienās vai ne tālāk par savu pagalmu, ir jācenšas pamanīt mazas lietas. Ne vienmēr daba nozīmē mežonīgu pārgājienu. Reizēm pietiek ar putnu balsīm ierakstos vai smilšu bļodu istabā uz grīdas. Svarīgi ir uztaustīt taciņas, kuras savieno bērnu ar dabu. Jo zināms, daba cilvēkā (tai skaitā, mazajā) ienes mieru un atjauno enerģiju. Un tas mums visiem pašreiz ļoti noderēs.
Atkāpjoties laikā līdz 1977. gadam, Liepājas teātrī toreiz tapa Federiko Garsijas Lorkas tā dēvētās lauku trioloģijas lugas “Bernardas Albas māja” (1936) iestudējums Oļgerta Krodera režijā. Viena istaba, kuru pamest ir aizliegts. Un kur klātesošajiem jāsēro, un kur alkām pēc dzīvesprieka nav vietas. Sadursme vienas ģimenes savstarpējās attiecībās, atklājot dažādu sieviešu likteņus zem vienas mājas jumta, liekot skatītājam pārvērtēt savas “asinis” un to izcelsmi.
Naturālistisks, režisora Dž. Dž. Džilindžera rokrakstam netipisks darbs, iestudējot krievu mūsdienu rakstnieka Germana Grekova lugu “Hanana” Liepājas teātrī ļauj dzīvi lobīt slāni pa slānim kā sīpolu. Dažiem ir izstrādāta iespēja neraudāt, citiem tomēr nobirs pa asarai, lūkojoties skarbuma cauraustā stāstā.
Šis nav stāsts tikai par bērniem vai to neesamību. Spāņu poētikas meistara Federiko Garsijas Lorkas luga “Jerma” uz Latvijas Nacionālā teātra Lielās zāles skatuves pārtapusi režisores Ināras Sluckas lugas pirmiestudējumā Latvijā “Tukšais zieds”. Kā vivisekcija sievietes novītušajai sirdij bez jelkādas anestēzijas.
Saaust dzeju ar ikdienību, pārvēršot to par izrādi. Audums, kas austs no vārdiem un laika. Tāds ir iestudējums “Piecas dziesmas pēc atmiņas” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Katrs skatītājs pats no šī “auduma” piegriež sev vēlamo tērpu. Kādam izdodas, bet kāds aiziet neapmierināts. Viss kā dzīvē.
Vai aiziet no sevis ir aiziet nāvē? Vai tiešām divreiz vienā upē neiekāpt? No Eiropas seno mītu dzelmes un baltu folkloras dzīlēm līdz ibseniskām notīm un bergmaniskas smagmes. Tas viss spoguļojas režisores Ingas Tropas izrādē “Zalkša līgava”, kas Jaunajā Rīgas teātrī radīta pēc Aspazijas lugas “Zalša līgava” (1927) motīviem. Skatītāja acu priekšā dzimst nenovēršama traģēdija, kurā atbalsojas Antigones spēks un Mēdejas liktenis.
Attiecības ar dievišķo sevī vai ārpus paša ir katra personīgā saruna. Jaunā Rīgas teātra izrāde “Baltais helikopters” ir tās autora Alvja Hermaņa jautājums pasaulei, kurp īsti ejam? Balss, kura šo jautājumu uzdod, pieder Romas katoļu baznīcas galvai, pāvestam Benediktam XVI, turklāt mirkli pirms atteikšanās no savas izredzētās vietas.
Lai bērns pietuvotos dabai, svarīga ne tikai dabas taku mīšana, bet arī zināšanas. Turklāt brīvdabas pedagoģijas speciālisti uzsver: noskaidrots, ka bērniem dabas mīlestības uzturēšanā svarīgi ir ne tikai vecāki, bet arī citi pieaugušie, kuri var bērnam kalpot par dabas “mentoru” jeb zinošu iedvesmotāju dabas izziņai. Dalos dažās idejās, kā un kur bērnos rosināt saikni ar dabu.
Ikreiz, kad kāds uzdrošinās notraukt putekļus no dzejas grāmatu lappusēm, iešalcas prieks. Režisors Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī kopā ar dvīņu māsām Agnesi Rutkēviču un Madaru Rutkēviču (pieminētas alfabētiskā secībā) piedāvā dzejas un vēstures annāļu izvilkumu ar, nu jau jāsaka, pagājušā gadsimta latviešu dzejniecēm – sievietēm (un to vīriešiem) izrādē “Atnāc mani vēl satikt”.
Runāt par vēsturi nozīmē izaicināt uz viedokļu tuvcīņu. Arī šoreiz režisora Viestura Kairiša iestudējums Nacionālajā teātrī “Baltiešu gredzens” ir skatpunktu sadursmes vieta, zemei putot un šņirkstot zem kājām. Šis darbs ir savdabīgs rekviēms aizgājībai politisko manipulāciju laikā, noslaukot laika aizelpoto lodziņu uz it kā muižu laužu likteņiem laikā līdz 1939. gadam, bet vairāk tomēr ļaujot ieraudzīt kāda laikmeta beigas.
Zviedrijā dabas aizsardzības kopiena uzsver, ka jāaug jaunai paaudzei – tādai, kas apzinās, ka dabā visi organismi savstarpēji mijiedarbojas.Nevis, lai dotos dabā, bet lai izjustu sevi kā daļu no tās. Šī mērķa sasniegšanai Zviedrijas Dabas aizsardzības aģentūra visā valstī uztur vairāk nekā 20 apmeklētāju centrus jeb dabas mājas, kuras visas vieno nosaukums “Naturum”.
Zviedrijas galvaspilsēta Stokholma ir rokas stiepiena attālumā, mērojot jūras ceļu ar prāmi. Ja turp dodas īsā braucienā kopā ar pirmsskolas un sākumskolas bērniem, laba laika pavadīšanas iespēja ir Astrīdas Lindgrēnes stāstu māja “Junibacken” pašā Stokholmas viducī. Miniatūra pasaule ar Skandināvijā “dzimušajiem” grāmatu supervaroņiem, kuru piedzīvojumu un pārdzīvojumu mirkļos aicināts iekāpt ikviens.
Saviļņojoši. Tā vienā vārdā gribu nodēvēt izrādi “Pūt, vējiņi!” Latvijas Nacionālajā teātrī. Ritmiski iešūpojot skatītāju Raiņa tautas dziesmā vienā cēlienā, ritmizētā, ornamentos austā Likteņupes bangošanās modina latvisko kodu teju pret savu gribu. Izrādes veidotāji trāpa skatītājam Ahileja papēdī: pat zinot, ka traģēdija ir neizbēgama, katarse tik un tā ir neapstādināma, un kamola kāpšana kaklā ir jūtama ar katru akordu.
Kā zināms, nogatavošanās ierasti raksturīga augļiem. Pārmaiņās, ko tie piedzīvo, augļi iegūst spēju izplatīt un aizsargāt savu sēklu. Uz Jaunā Rīgas teātra (JRT) skatuves šoruden “piedzimusī” drāmkomēdija “Linda Vista” lielā mērā ir stāsts par cilvēka nogatavošanos savai dzīvei. Turklāt laikmetā, kur paaudzēm vairs nav nosakāms vecums.
Brīvdienu izbrauciens, kas ļaus piedzīvot dažas kārtainās smilšu kūkas un mazliet Marokas tepat, ciemos pie kaimiņiem tuvējos ziemeļos. Nokļūt lielizmēra smilšukastē un skandēt mūziku, torņa kāpnēm kalpojot par taustiņiem, vai iekāpt putna ligzdā ir iespējams, ja dodas uz Dienvidigauniju. Dabas rokraksti un cilvēka atstātās pēdas tajā pārsteigs kā mazus, tā arī lielākus ceļotājus. Jo tur ir mazas vietas ar lielu pievilcību.
Katram no mums ir savi bērnības varoņi. Mūslaiku paaudzei par iedvesmotāju pasaules izzināšanai un draudzības vairošanai kaimiņzemē dzimusi suņu meitene Lote. Šis pasaku tēls sastopams ne vien grāmatās un multfilmās, bet arī klātienē – Lotes zemē Igaunijā, Pērnavas pievārtē. Ja vasarā kopā ar mazajiem piedzīvojumu meklētājiem kārojas ne tikai dabas takas, bet arī izglītojoša izklaide, brauciens uz Lotes zemi ir laba izvēle visai ģimenei.