Jaunās režisores Ilzes Blokas izrāde "Sēņošanas čempionāts 2021" ir spilgts mēģinājums savienot dramatisko teātri ar laikmetīgo deju, vienlaikus iekāpjot arī ekoteātra lauciņā. Izrāde, kura tapusi projektā "Jauno maiņa", izaicina skatītāju uz pārdomām gan par cilvēka un dabas attiecībām, gan par cilvēka un laika mijiedarbi. Ar eksistenciālu komismu un ar horeogrāfisku dziļurbumu.
Autora ziņas
Dokumentalitāte aizvien biežāk ieņem teātra telpu. Lai arī šis ir sociāliem tīkliem aizaudzis un simulakru pārpilns laikmets, cilvēks joprojām ir izsalcis pēc patiesā un nesamākslotā. Un vēl aizvien savā patībā (tāpat kā izvēlēs) cilvēks ir tik ļoti viens. Taču tik un tā pārkāpt sava "burbuļa" robežas ir sarežģīts uzdevums. "Dirty Deal Teatro" dokumentālā telefonizrāde "Piederības vingrinājumi" ir viens no šādiem robežatvēršanas paņēmieniem. Autentiskums vienlaikus ar anonimitāti.
Lasiet ar bērniem ne tikai par dabu, bet lasiet ar bērniem arī dabā. Grāmatas par dabu jau sen nav vien vairākus kilogramus smagi lielformāta sējumi sīkā drukā. To klāsts ir daudzveidīgs, ja prot pamanīt grāmatnīcas vai bibliotēkas plauktos to, kas palīdz izprast dabu, nevis rada maldīgus priekšstatus par to. Sākot no mazām dienām, iekļaujot bērna ikdienā ar dabu saistītus izdevumus, tie kļūst par neatņemamu sastāvdaļu pasaules izpratnes un līdzatbildīgas sabiedrības veidošanai.
Savās lauka piezīmēs pēc starpnozaru zinātnes un mākslas izstādes “Lauka pētījumi” kā atslēgas vārdus ierakstu šos: koncentrēšanās, pārvērtības, miers un samierināšanās. Izstāde kā fotouzņēmums ar ekspozīcijas laiku divu mēnešu garumā portretē ar aci neredzamās stīgas, kas vieno cilvēku un vidi. Nepārmetot cilvēkam tā izvēles, bet mudinot sazemēties, apjaušot sevi kā daļu no dabas.
Teātra trupas “Kvadrifrons” dāvana Vecrīgai – pastaigu klausāmizrāde “Rīgas ļerpatas hronika” – rotaļīgi sakabina kopā senus nostāstus ar detektīvseriālu elementiem, bet vienlaikus starp vecvārdiem bagātinātajām rindām arī atgādina, ka svarīgi ir saprast pagājušo, pirms doties tālāk. Izrādes apmeklētājs no nejauša sarunu noklausītāja pārtop par liecinieku noziegumam un tiek iesaistīts tā izmeklēšanā. Ja vien līdzi ir pacietīgas ausis.
Garšīgas izrādes, kur īstajās proporcijās ir smiekli, smeldze un asaras maziem un lieliem. Valmieras vasaras teātra festivāla programmas izrāžu režisori ir spējuši palūkoties no attāluma uz mazajām skabargām, kas sāp, neatkarīgi no tā, cik izrādes skatītājam ir gadu. Reizēm vienīgais plāksteris, ko varam uzlikt kņudošajai vietai, ir teikums, ka “viss būs labi”.
Līdz ar mākoņos ievīstītu sestdienu pilsētā ierodas arī bērni un jaunieši, kuriem un par kuriem tapuši seši Valmieras vasaras teātra festivāla jauniestudējumi. Laba pasaka taču patiesībā ir vērtīga arī pieaugušajam, kam izrāžu veidotāji ļauj no vienas puses pietuvinājumā paraudzīties uz bērniem un jauniešiem, bet no otras puses – ieraudzīt, kā viņi skatās uz pasauli paši.
Mūzika nav nošķirama no sava laikmeta. Audiopastaiga “Nekad nezūdošās Pārdaugavas”, kas tapusi kā pirmais radošās grupas “Miglājs?*” darbs, nav par mūziku, bet par laiku (vai arī otrādi). Par laika un vietas zūdošo garu. Audioizrāde portretē cilvēcisko eksistenciālismu un apbružātās attiecības laikmetā, kad neeksistēja sociālie tīkli, bet pavisam citi pavedieni. Viens tāds pavediens stāstnieka balsī izved cauri pagrīdes mūzikas labirintam.
Lai bērna grāmata nekrātu putekļus plauktā, tai jākalpo vairāk par vienu reizi. Grāmata atdzīvojas, ja kopā ar bērnu pacenšamies sadzirdēt tās uzdotos jautājumus, izvest ārpus četrām sienām uz mežu vai tās lappusēs atrast iedvesmu savai ikdienai. Un nav svarīgi, kāds ir grāmatas žanrs un formāts. Svarīgi ir runāt par to, par ko rosina domāt grāmata.
Mācoties apgūt jaunas sugas, vēlams, lai bērnam rodas pēc iespējas reālistisks priekšstats par konkrēto dzīvnieku vai augu. Uzdevums atrast konkrēto tauriņu vai augu noteicējā ar laiku kļūst par aizrautīgu nodarbi, tāpat kā bērna jautājums – kas tas ir? Tā ir iespēja kopā ar bērnu mācīties vēl nezināmo vai jau aizmirsto, lai daba nav svešinieks, bet draugs. Lai neziņas raisīto baiļu vietā ir izpratnes pilnas rūpes par dabu.
Fiziskā performance “Bee Matter”, ko veidojusi Iveta Pole, ar savu starpdisciplinaritāti piedāvā skatītājam piedzīvot meditatīvu mikrosabiedrības vērošanu pietuvinājumā. Vīzijas saplūst ar refleksijām par to, vai cilvēks ir daļa no dabas vai tai pretstatīts. Izrāde kā savdabīgs mūzikas videoklips bišu zumēšanai, iedarbojas uz skatītāja maņām, modinot pašā jutību uz dabu un iepilinot darvas lāsi pārņemtībai pašiem ar sevi, narcistiski skatoties nevis strauta atspulgā, bet gan mobilā telefona videokamerā.
Tiecoties saprast vēl tepat starp mums elpojošo Atmodas laika garu, čaukstot un pazūdot uzvārdu pilniem maisiem, šoreiz režisors Valters Sīlis iedala lomu arī "Dirty Deal Teatro" izrādes "Noklausies" skatītājiem. Precīzāk sakot, klausītājiem. Izrāde ir par laiku, ko pats režisors vēl neatminas, bet vienlaikus par laiku, ko daļa sabiedrības nebūt vēl nav aizmirsusi un drīzāk pat nemaz nevēlas atcerēties. Varas, laikmeta un cilvēka mijiedarbība un tā visa preparēšana ar teātra izrāžu starpniecību ir viens no raksturīgiem darbības virzieniem trīsdesmitgadnieku paaudzes režisoram Valteram Sīlim.
Iegremdējoties vairāk nekā divdesmit Krievijas teātra festivāla “Zelta maska” programmas “Russian Case 2021” spožākajās pēdējā laika Krievijas teātra skatuvju un telpu izrādēs, pēc šīs sprinta distances sešu diennakšu garumā prātā paliek vairākas spilgtas iezīmes. Zūd nepieciešamība pēc priekškara, bet izteikti aug mijiedarbe ar auditoriju. Teātris iziet ārpus klasiskās skatuves, paplašinot izrāžu telpu daudzveidību. Bagātīgo scenogrāfiju aizstāj daudzveidīgi gaismas un projekciju risinājumi. Pāri saucieniem pēc brīvības un pret totalitārismu, teātrī ieskanas arī retāk dzirdēts brīdinājuma signāls par bioloģiskās daudzveidības apdraudētību. Un vēl bieza kārta postmodernu risinājumu un drosmīgas pašironijas.
Izvēloties runāt par izolācijas tēmu, režisors Andrejs Jarovojs pietuvojas šībrīža sakaitētākajam cilvēka stāvoklim. Savrupībai. Un tās izraisītajām blaknēm. Pēc Aleksandra Čaka stāsta motīviem tapušais iestudējums “Krēsls” Ģertrūdes ielas teātrī ne vien liek ilgoties pēc teātra zāles tumsas, bet arī atgādina, cik svarīgi ir ticēt pašiem sev. Un laikus ieklausīties.
Noslēdzošais “Dirty Deal Teatro” radītais izrāžu cikls “Kāpēc es naktīs neguļu” pandēmijas laika teātri šoreiz no ekrāniem pārcēlis Āgenskalna ielās un pie mobilajiem tālruņiem pieslēgtajās austiņās. Tās bija trīs īspastaigas februāra spelgonī kopā ar jaunajiem režisoriem Henriju Arāju, Mārtiņu Zvirbuli un Ilzi Bloku, kur teātra apmeklētājs ir kļuvis par īsizrāžu dalībnieku un līdzradītāju.
Pandēmijas ēnā Daugavpils Marka Rotko mākslas centra jauno izstāžu sezonai dots mierinoši pārejošs nosaukums “Nenoteiktības pārvarēšanas laiks” (06.11.2020. – 04.04.2021.). Klīstot puskrēslā izstāžu zālēs un pārkāpjot no viena mākslinieka radītās realitātes citā, (ne)apzinātais mērķis bija atrast tos izstādītos darbus, kas iedarbojas terapeitiski, un tiekties izprast, kāds mākslas valodā ietērptais vēstījums slēpjas tajos. Lai arī mākslas darbi nav tapuši reflektējot par pandēmiju, tomēr tajos visos var ieraudzīt šī brīža nenoteiktības atspulgus. Un ieraudzīt arī dažus pārbaudītus antidepresantus, tostarp dabu, gaismu, sarunas un mazliet ironijas.
Jauni. Drosmīgi. Tieši. “Dirty Deal Teatro” divdesmitgadnieku paaudzes režisoru īsizrāžu cikls “Kāpēc es naktīs neguļu” trešajā no četriem vakariem piedāvāja Latvijas Kultūras akadēmijas teātra režijas 4. kursa studentu Annas Klišānes, Beatrises Zaķes un Klāva Kristapa Košina veidotās audioizrādes. Tās bija sociāli jūtīgas un pašironiskas izrādes ausīm, iztēlei un klausīšanās prasmes asināšanai.
Atsaucot atmiņā savas bērnības lielo prieku, atverot grabošo pastkasti un ieraugot tajā žurnālu “Ezis”, pēcāk jau “Zīlīti”, nolēmu ievākt pirmsskolas un sākumskolas vecumam paredzēto vietēji tapušo žurnālu “ražu” ar mērķi izlemt, kurš no tiem regulāri iekritīs manu bērnu pastkastītē. Pētījām septiņus pašmāju izdevumus jaunākā vecuma bērniem, katrā no tiem ieraugot ko aizraujošu un zinātkāras sarunas raisošu. Lielākais mammas prieks, ka lappusēs līdzās radošiem uzdevumiem ienāk arī emocionālās audzināšanas tematika, un, lielākoties, spoguļojas vietēji dzimuši tēli, nevis vīd komercializētās pasaules atspulgi.
Šis ir pašportretu, “selfiju” laiks. Arī Jaunais Rīgas teātris (JRT) šovasar to uzņēmis daudzsēriju mākslas filmā “Aģentūra”, uzlikdams melnbalto filtru. Tikai ne jau ar mobilo telefonu, bet ar videokamerām un droniem elegantā melnbaltās fotogrāfijas estētikā. Desmit ironiski eksistenciālas sērijas kā psiholoģisko tuvplānu galerija tiem, kam patīk vērot un klausīties. Un nesteigties.
“Dirty Deal Teatro” izrāde “Triptihs: Džeks Uzšāvējs, Skittles, Ludzas kadriļa” ir trīs vienā, tiesa, atšķirīgi “garšā”, formā, teātra valodas ziņā. Droša izvēle, jo uzdrīkstos apgalvot, ka vismaz vienā no trim īsizrādēm atradīsies āķis, ar ko sagūstīt skatītāja uzmanību.
Viena no bērnam saistošas grāmatas signālpazīmēm ir tas, vai un cik ilgi tā atrodama viņa pagultē. Ja šo grāmatu bērna rokās var ieraudzīt vairāk nekā vienu reizi, turklāt pēc paša vēlmes, ir vērts noskaidrot, kas tajā ir tik magnētisks bērna acīm. Lūkojoties uz tālākminētajām grāmatām, atbilde ir emocionālais lādiņš, pētāmo elementu daudzums un savu vienaudžu piedzīvojumu spēks.
Lai bērns mācītos, ne vienmēr vajadzīga ir mācību grāmata. Ja ieskatās šī brīža grāmatu klāsta piedāvājumā, tur var atrast vērtīgus izdevumus, kuru vākos slēpjas ne vien izklaidējošs, bet vienlaikus arī izglītojošs saturs. Ja bērns uzticas košajam un emocionāli pievilcīgajam grāmatas varonim, tad sekošana tā piedzīvojumiem top par dabisku mācīšanās procesu, izkāpjot no klasiskās mācību grāmatas formāta.
Mūzikas skola ir darbs, savukārt mūzikas “pulciņš” – tā ir izklaide. Taču vienā vai otrā veidā mūzika bez šaubām ir valoda, ko apgūstot cilvēks top bagāts kā personība. Mudinot vecākus pieradināt bērnus pie mūzikas jau no mazotnes, par to intervijā Lsm.lv pauda Andris Vecumnieks, pieredzes bagāts komponists, diriģents, muzikologs, pedagogs, arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra bērnu koncertcikla muzikālais vadītājs.
Kā smags, ar ūdeni pildīts plastmasas maisiņš, huligāniski mērķtiecīgi nomests no kultūrtelpas “Točka” trešā stāva pār izrādes skatītāju galvām, ir apvienības “PERFOrācija” izrāde “Heda. Human”. Lai arī izrādes veidotājkomanda to sauc par viedokļu kolāžu, tomēr šis darbs ir drīzāk monolīts triecienuzbrukums dzimumu stereotipu tīkliem, kas nereti visnotaļ ērti mājo (ne)apzināti arī 21. gadsimta sabiedrībā.
Lai arī pats dramaturgs Antons Čehovs esot teicis, ka lugu “Trīs māsas” pirms gadsimta centies rakstīt teju kā izklaidējošu komēdiju, kura mītos ar dziesmām un dejām, tomēr režisora Vladslava Nastavševa interpretācijā šoreiz tā pārtop par drāmu, kas savelkas virs skatītāju galvām kā nenovēršams negaiss, no kura sauss neviens neiznāks pēc tuvākajām četrarpus stundām “Hanzas perona” tumšajā zālē. Neziņa – tas ir katarsi modinošais elements, kas vieno Čehova varoņus un skatītāju distancētās rindas.
Piektdien, 7. augustā, sākās un līdz svētdienas, 9. augusta, vakaram turpināsies Valmieras vasaras teātra festivāls, kas var lepoties, ka tā programmu veido īpaši festivālam radīti darbi. Festivāla īpašo gaisotni veido fakts, ka katru gadu izrādes notiek Valmieras pilsētvidē dažādās vietās, atklājot neierastus skatupuktus gan uz pilsētu, gan teātra formu un valodu.
Piektdien, 7. augustā, sācies un līdz svētdienas, 9. augusta, vakaram turpināsies Valmieras vasaras teātra festivāls, kas var lepoties, ka tā programmu veido īpaši festivālam radīti darbi. Festivāla īpašo gaisotni veido fakts, ka katru gadu izrādes notiek Valmieras pilsētvidē dažādās vietās, atklājot neierastus skatupuktus gan uz pilsētu, gan teātra formu un valodu.