Izrādi, ar ko Jaunais Rīgas teātris (JRT) iegriež savas jaunās virpuļdurvis kā sava veida teleportēšanās mehānismu citā – teātra – pasaulē un atver priekškaru, var dēvēt arī par Hermaņa bilžu ābeci. Iedvesmojoties no serbu rakstnieka Milorada Paviča romāna "Hazāru vārdnīca", JRT ansamblis dzīvi vecajās mājās Lāčplēša ielā 25 aizsāk ar rituālu stāstniecības seansu, kam dots visnotaļ ezotēriski hermētisks nosaukums – "Sapņu tulkotāju sekta". Labvakar, JRT draudziņ!
Autora ziņas
Satinot vienā dramaturģiskā kamolā dažādu laiku un varu notikumus, bet centrā paturot mākslinieka attiecības ar varu, Rīgā izskanējis mūsdienu lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča lugas "Totalitārais romāns" lasījums. To aktieru balsīs, kuras nav mierā ar kaimiņvalstī ļaunuma uzurpēto varu, kura apokaliptiski turpina jāt tālu pāri cilvēcības un kontūrkartes robežām.
Ja reiz raugāmies nostalģiski, tad režisora Dmitrija Krimova autorizrāde "Pīters Pens. Sindroms" Latvijas Nacionālajā teātrī līdzinās krievu tradicionālajai rotaļlietai matrjoškai – krievu kultūras motīviem apgleznotai lellei, kurai iekšā ir vairākas citas lelles, viena par otru mazāka. Izrādē cits citam pāri klājas tematiski slāņi – mākslinieka vientulība un atbildība, novecošana, īstuma un šķituma attiecības, bet pašā viducī, apzināti vai ne, tomēr kā tāds zirnis skaisto ainu pēļos spiež "maigās varas" kodols.
Dzīvās animācijas tehnikā radītais režisora Valtera Sīļa jauniestudējums "Sibīrijas haiku" par totalitārisma dziļo nospiedumu izārdīto ģimeņu hronikās apliecina Latvijas Leļļu teātra gatavību runāt ar saviem skatītājiem godīgi par sāpīgām tēmām, turklāt uzmanību neatslābinošā formā, ļaujot aktieriem kā profesionāli, tā cilvēciski augt līdz ar mazajiem skatītājiem un teātri.
Pašironiski poetizējot sievietes ikdienību, mūzikas teātra izrāde "Monstera Deliciosa" Ģertrūdes ielas teātrī izaug no dokumentāliem dzīvesstāstiem. Te krustojas laikmetu gaitā pakļauto sieviešu un telpaugu "likteņi". Izrādes veidotājas risinājumu grūstošajai pasaules kārtībai – kā sociālpolitiski, tā ekoloģiskā ziņā – atrod nekur citur kā rūpēs, kas izaug no pašu sieviešu rokām.
Dramaturga Toma Stoparda lugas apcerīgi vērienīgais iestudējums "Leopoldštate" Dailes teātrī režisora Džona Malkoviča versijā atstāj neērtu jautājumu, vai šis ir īstais brīdis sentimentālai ģimenes albuma šķirstīšanai, laikā, kad kaimiņvalstī vēl aizvien pieļaujam genocīdu? Iestudējums "Leopoldštate" ir kolektīvās atcerēšanās vingrinājums, kurš caur empātijas mehānismu atgādina, cik svarīgi ir neaizmirst, tiesa, tuvplānā neparādot ļaunuma seju, vien pāridarījumu.
Nezaudēt savu balsi jebkuros apstākļos. Tāds ir kopsaucējs ģeogrāfiski dažādas izcelsmes dokumentāli skaudrām izrādēm no trim kontinentiem, kas izskanējušas Igaunijas pierobežas pilsētā Narvā Starptautiskajā Brīvības teātra festivālā 2023, ko augusta vidū rīkoja Igaunijas teātra apvienība "Vaba Lava".
Piektdien, 4. augustā, sācies un līdz svētdienas, 6. augusta, vakaram turpinās Valmieras vasaras teātra festivāls, kura 2023. gada tēma ir "Pieņemšana". Šoreiz festivālam jauniestudējumi tapuši, lai uzrunātu ģimenes un lai piedāvātu tām kopīgas pieredzes, no kurām mācīties vienam otru labāk sadzirdēt neatkarīgi no vecuma.
Piektdien, 4. augustā, sācies un līdz svētdienas, 6. augusta, vakaram turpinās Valmieras vasaras teātra festivāls, kura 2023. gada tēma ir "Pieņemšana". Šoreiz festivālam jauniestudējumi tapuši, lai uzrunātu ģimenes un lai piedāvātu tām kopīgas pieredzes, no kurām mācīties vienam otru labāk sadzirdēt neatkarīgi no vecuma.
Meža māte putnus sauca, vai ir visi vakarā. To, ka sen jau nav visi, stāsta režisores Kristas Burānes veidotā muzikālā vides teātra izrāde "Visi putni skaisti dzied". Izrāde, kurā līdztekus poētiskām tautasdziesmām atklājas arī dramatiskās pārmaiņas putnu sugu populāciju ainavā Latvijā, vēsta par putnu un cilvēku attiecībām, rosinot par tām domāt arī skatītājus gan viensētās, gan vienistabas dzīvokļos.
Latvijas Leļļu teātra izrāde pusaudžiem "Vaļa dziesma" ir muzikāls ceļojums uz deviņdesmitajiem gadiem, kur ceļā var atrast un pazaudēt pirmo mīlestību un piedzīvot vides aktīvista ekotrauksmi. "Vaļa dziesma" kā spuraina pusaudžu izrāde savā mulsajā atklātībā izaicina sociālos tīklos konstruētās realitātes laikmetu un, pieļauju, pusaudžiem rosinās pievērsties ja ne dabas aizsardzībai, tad vismaz muzikāliem eksperimentiem kā pašizteiksmes veidam.
Šosezon teātra repertuāros reģionos var ieraudzīt pulka domāt un līdzpārdzīvot rosinošu izrāžu jaunākā vecuma skatītājiem. Teātra veidotāji patur centrā iztēles kustināšanas nepieciešamību un rosina pārvērtēt gan attiecības, ko ieraugām klasikas darbos, tostarp Dullā Daukas un Sprīdīša piedzīvojumos un pārdzīvojumos, gan arī attiecības pašiem ar savām emocijām un ar saviem tuvajiem. Šī jaunāko teātra izrāžu izlase ir iespēja mācīties līdzpārdzīvot un vienlaikus arī iemīlēt teātra mākslu tās daudzveidībā, turklāt vienlaikus arī apceļot dažādas Latvijas pilsētas.
Lai vērotu putnus, nav jāiet nekur tālu. Dažkārt pat pietiek ar istabas logu, mājas pagalmu vai tuvējo pilsētas parku. Sāciet ar to, ka iepazīstat tās putnu sugas, kuras ikdienā ir redzamas tepat tuvumā. Arī pilsētā ir raiba putnu dažādība. Sāciet ar tiem. Daži padomi iesācējiem putnošanā, kā to darīt, lai putnu varētu saukt tā īstajā vārdā.
Ingas Tropas autordarbs "Pārcēlāja", kas aizved mākslinieces autobiogrāfiskajos ūdeņos "Dirty Deal Teatro" pustumsā, ir pašterapeitiskas mākslas fakts, kurš ieved vēl krietni dziļāk – līdz neērtai, bet skaudrai sociālai problēmai. Tropas darbs atgādina, ka cilvēks ir lielāks par savu ķermeni, kuru kāds var ievainot vai pakļaut.
Režisora Valtera Sīļa iestudējums "Debesjums", kas runā par sievietes ķermenisko pieredzi un pašnoteikšanos no Latvijas Nacionālā teātra Lielās zāles skatuves, diedzējot feminisma asnus, bez šaubām ir ievērības cienīgs notikums. Jautājums, vai tēma un tās atspoguļojums skatītājos atbalsojas kā feministisks stāsts, paliek ar daudzpunkti beigās. Svarīgi ir ne tikai tas, ka pašas sievietes uz skatuves runā par sieviešu pieredzi, bet arī tas, kā viņas par to runā. Un tieši te skatītāja skatiens var itin viegli sveču gaismā paklupt.
Jaunā Rīgas teātra jaundarbs "Kordēlijas zeme", pieteikts kā kopradē tapis stāsts Pētera Krilova režijā, skatītāju ved līdzi kādai dedzīgai idejai, kas dzimusi no Šekspīra traģēdijas "Karalis Līrs" motīviem. Līdzīgi kā katrā ceļā, arī šajā izrādē skatītāju sagaida ne tikai virsotnes, bet arī monotonāki ceļa posmi, dodoties pretī mākslas fakta kodolam – katarsei. Tas, ko redzam uz skatuves, liek domāt arī par to, ko ar acīm neredzam, bet izlasām, iespējams, ar sirdi.
Lai bērna grāmata nekrātu putekļus plauktā, tai jākalpo vairāk par vienu reizi. Grāmata atdzīvojas, ja kopā ar bērnu pacenšamies sadzirdēt tās uzdotos jautājumus, izvest ārpus četrām sienām uz mežu vai tās lappusēs atrast iedvesmu savai ikdienai. Un nav svarīgi, kāds ir grāmatas žanrs un formāts. Svarīgi ir runāt par to, par ko rosina domāt grāmata.
Par ceļiem un neceļiem pašam pie sevis vēsta režisora Mārtiņa Eihes dogmatismu satricinošais iestudējums "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu" uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves. Šķietami teoloģiskā ievirze, priekšplānā izvirzot Jūdas nodevību, ir tikai atspēriena punkts, lai runātu par to, ka kā debesis, tā elle ir mūsos pašos. Katrā no mums.
Izvēloties dokumentālā teātra valodu, Mītavas Neatkarīgā teātra vides izrāde "Mammu laukums" izceļ gaismā tumšākos mātišķības piedzimšanas mirkļus. Tapusi kā kopienas izrāde, tā pavērš starmeti uz vairākām sociāli jūtīgām tēmām, par kurām jaunajām māmiņām runāt skaļi ir grūti, bet tik ļoti svarīgi, lai neaizmaldītos mātišķības miglā.
Festivāls "Homo Novus" šoruden ne vien turpina uzdot neatliekamus, bet ne vienmēr ērtus un ātri atbildamus jautājumus negaidītās vietās, bet arī izceļ priekšplānā cilvēka ķermeni un tā performatīvo raksturu. Ķermenis ne tikai stāsta, bet arī atceras. Ķermenim ir sava atmiņa, kuru katra savā veidā atklāj gan mītiski atkailinošā izrāde "Brieža pēdējā nakts", gan spriedzē turošā performance "375 0908 2334. Ķermenis, kuram zvanāt, pašlaik nav pieejams".