"Kurš būs kustīgs, tas vienmēr lustīgs," teic latviešu estrādes dīva, dziedātāja Olga Rajecka, kura par šī sakāmvārda patiesumu pārliecinājusies savā pieredzā. Šogad Olga ar iespaidīgu koncerttūri pa visu Latviju atzīmē un svin savu sešdesmito jubileju, lai gan, skatoties uz pašu jubilāri, viņas pases datiem pat grūti noticēt. Mūsu estrādes dīvas enerģiju un sparu apbrīno daudzi. Kā atzīst pati jubilāre, viņas ikdiena nav iedomājama bez dažādām fiziskām aktivitātēm, starp kurām galvenajā vietā ir slēpošana, braukšana ar velosipēdu, skriešana un pastaigas.
Autora ziņas
Kļūt par īstu cilvēku un atgūt vecmāmiņas godību, tāda bija aktrises Sigitas Pļaviņas motivācija, iegādājoties savu sapņu namiņu un iekopjot dārzu piejūras teritorijā sešus kilometrus no Liepājas. Viņa katram latvietim novēl rudens aveņu rindu, atzīst, ka nekas nav briesmīgāks par piparmētru, kas aug, kur pati vēlas, bet vāzē Sigita izvēlas likt pļavas ziedus, jo – kas gan var būt skaistāks par suņuburkšķu pušķi?
Ar pirti jau izsenis saistās dažādas tradīcijas un rituāli, turklāt tā ir vieta, kur ne tikai vairot skaistumu un stiprināt veselību, bet arī atslēgt prātu no ikdienas raizēm. Pirtī iešanas gudrības LSM.lv atklāja un ar pašpēršanās tehniku iepazīstināja sertificēts pirtnieks, Latvju pirts un SPA asociācijas valdes loceklis Romualds Lamsters.
Galvaspilsētā, bet ar dārzu aiz loga, kur dobē pasniegties pēc lekniem redīsiem, darbdienas vakarā atpūsties, ravējot nezāles, klausīties putnu dziesmas un norobežoties no pilsētas dunas – tāds ir arhitektes Zaigas Gailes un uzņēmēja, Rīgas Riharda Vāgnera biedrības vadītāja Māra Gaiļa urbānais dārzs Daugavas vidū, Ķīpsalā. Kaimiņu vītola glābšana ar domkratu, no prinča Čārlza dārza nočieptas piparmētras, Zigmara Liepiņa dāvināta egle un citi stāstiem bagāti augi mīt Gaiļu dobēs.
Daudzpusīgs, azartisks un vienmēr kustībā – tāds ir jauniešu kora “BALSIS” diriģents un vadītājs Ints Teterovskis. Uz sportošanu viņu nav jāpierunā, vien jāspēj atrast brīvs brīdis viņa piepildītajā ikdienā. Savu izturību Ints pārbauda uz velosipēda, relaksējas, pļaujot zāli, kopā ar koristiem katru gadu laivo pa upēm un šobrīd vēl arī uzņēmies darbu vadītāja lomu baznīcas atjaunošanā. Fiziskā slodze viņam ļauj atslogot ikdienā ļoti nodarbinātās smadzenes.
Kustēties un būt fiziski aktīvam ir svarīgi, lai pats sevi sajustu, uzskata Latvijas Televīzijas personība Andrejs Volmārs. Reiz viņš ar panākumiem startēja rajona mēroga sacensībās sprintā, trenējās vieglatlētikā, bet kultūras alkas Andreju aizvilināja uz teātri. Tagad viņš vakarus pavada pastaigās un, skatoties futbola spēles, vingrina sprandu.
Novecot ar cieņu nozīmē arī uzturēt sevi formā, jo pats no sevis vairs nekas nenotiek, atzīst psihoterapeite Aina Poiša. Bērnību viņa pavadījusi dejotājas kurpēs, bet šobrīd domā reiz atkal tajās iekāpt. Tagad enerģiju Ainai sniedz garas pastaigas gar jūru ar suni un distanču slēpošana kopā ar mazmeitu. Kamēr ir enerģija, neizpaliek arī dzīvesprieks!
Kustība, smaids un mīlestība – neko vairāk cilvēkam nemaz nevajag, pārliecināta Nacionālā teātra aktrise Inta Tirole. Viņa maija beigās atzīmēs savu 85. jubileju un, neskatoties uz iespaidīgo pusapaļo ciparu pasē, joprojām ir dzirkstoša un sprigana. Lai gan bērnībā Intai sporta stundas sagādāja zobu sāpēs, viņa jau vairākus gadus savā ikdienā labprātīgi iekļauj vingrošanu.
Bārkstainas, pildītas, agras un vēlas, vienkrāsainas un strīpainas – tulpju daudzveidība, pateicoties selekcionāru darbam, kļuvusi neaptverama. Par tulpju māniju Nīderlandē, sarkanas krāsas ziediem Padomju Savienībā un pasaulē novērtētām latviešu radītām šķirnēm stāsta dārzkopis un selekcionārs Juris Švarcs.
Jauns sporta apģērbs spēj iedvesmot modes mākslinieci Natāliju Jansoni vairāk izkustēties. Pirms pāris gadiem nopirkta sporta jaka baltā krāsā tiešām radīja vēlmi biežāk doties pastaigāties. Viņa izvēlas ikdienā iekļaut mierpilnas nodarbes – ķermeņa relaksāciju pirtī, peldes aukstā ūdenī un stāvēšanu uz naglām.
Plakanas jūras zivis ar acīm vienā pusē – butes, Latvijā sauktas arī par plekstēm. Tās makšķerējot, svarīgi pievērst uzmanību laikapstākļiem, īpaši – vējam. Tas var gan traucēt copei, gan atnest zivis tuvāk makšķerniekam. Kā tikt pie gardās zivs, kā saprast, ko likt uz āķa un kur mest ēsmu, stāsta makšķernieks Einārs Siliņš.
Žurnālists, Latvijas Radio 1 raidījumu vadītājs Aidis Tomsons regulāri vingro, rūpējoties par savu muguru, bet ir vesela virkne aktivitāšu, kuras viņš veic savam priekam un neregulāri – skrituļslidošana, braukšana ar velosipēdu, kalnu slēpošana, skriešana un pastaigas. Kas ātrāks – trolejbuss vai Aidis uz velosipēda? To viņš ir noskaidrojis!
Asaris ir viena no visvieglāk noķeramajām zivīm. Pateicoties to rijīgumam, ne viens vien makšķernieks pieredzējis, ka, tīkojot pēc kādas citas zivs, uz āķa pirmais paspēj uzķerties asarītis. Tas ir strīpains, lielākajai daļai šo zivju ir arī kuprītis, savukārt galvenā atšķirība no zandarta ir tā, ka nav zobu, bet ne velti tos sauc par asariem, jo tiem ir ļoti asa muguras spura, ar kuru ir iespējamas pat savainot rokas. Parasti asari ir koši, bet tas atkarīgs no ūdens, kurā šīs zivis dzīvo. Piemēram, purvainā meža ezeriņā tie ir melnā krāsā ar koši sarkanām spurām. Kā asari uzvilināt uz āķa un kāpēc pats savus lielos lomus visbiežāk palaiž brīvībā, stāsta titulētais makšķernieks Mārtiņš Balodis.
Mūsu ikdiena ir piesātināta ar dažādām modernām ierīcēm, kuras it kā atvieglo mūsu dzīvi, liekot mazāk kustēties un piepūlēties. Ārsti dietoloģi Lolitu Neimani satrauc cilvēku mazkustīgums, jo tas agrāk vai vēlāk atsaucas uz veselību. Viņa ne tikai rūpējas par savu veselību, rūpīgi sekojot līdzi savam uzturam, un nodod šīs zināšanas citiem, bet arī regulāri apmeklē sporta zāli. Tur viņa izaicina sevi, izkustinot muskuļus un ieklausoties savās sajūtās.
Nēģi tiek cildināti īpašos svētkos gan Carnikavā, gan Salacgrīvā, gan nu jau arī Pāvilostā. Laika gaitā zinātnieki daudz diskutējuši – nēģis ir vai nav zivs? Tam nav ne kaulu, ne žokļa, nēģa mute ir kā piesūceknis, kas palīdz tam baroties, piesūcoties pie upura. Nēģi visu ziemu, kad ir to zvejas laiks upēs, spēj iztikt bez ēšanas. Par nēģu tradicionālo zvejniecību un plašajām kulinārijas iespējām stāsta zvejnieks Aleksandrs Rozenšteins.
Līņus ir teju neiespējami sajaukt ar kādu citu zivi – tiem ir smalkas, īpatnējas formas zvīņas un bieza āda, kuru klāj gļotu kārta. Visas šīs īpašības daudzos gadījumos zivi pasargā no nonākšanas plēsēja vēderā, jo līni grūti noturēt zobos un, mēģinot to sagriezt ar galvu uz rīkles pusi, upuris izsprūk un aizmūk. Līnis ir ne tikai izveicīgāks par zemūdens plēsējiem, bet arī ciets rieksts pat pieredzējušiem makšķerniekiem, jo tas ir attapīgs un, sajūtot briesmas, steidzas glābties. Kādu makšķerēšanas tehniku izmantot, ko likt uz āķa un kur meklēt līņus, stāsta copes eksperts Einārs Siliņš.
Garas pastaigas, velobraukšana pat sniegotā ziemā, cīņa ar motociklu smilšainā meža trasē – tās ir fiziskās aktivitātes, kas piepilda radio personības un pasākumu vadītāja Valda Meldera ikdienu. Viņš godīgi atzīstas – no fiziskajām aktivitātēm veic obligāto minimumu, nemitīgi meklējot veidus, kā rast līdzsvaru starp ērtībām un kustību.
Umami ir viena no piecām pamatgaršām, kuru par tādu zinātnieki atzina tikai pirms 40 gadiem. To savulaik atklāja japāņi. Tulkojumā umami nozīmē pilnīga, izteikta garša. Tā rada garšas piepildījumu, pastiprina siekalu izdalīšanos un smadzenēs veido savienojumus, kuri ļauj vairāk izbaudīt ēdienu. Kuros produktos jau dabiski ir umami un kā pastiprināt šo garšu, Latvijas Radio 5 jeb pieci.lv raidījumā “Piecas garšas” atklāja pavārs Ritvars Toms Logins.
Daudziem makšķerēšanas entuziastiem, kuri kāro pēc zandarta lomā, vasaras sākšanās ir svētki – līdz ar to atklāta arī šo zivju ķeršanas sezona. Populārākās zandartu makšķerēšanas vietas Latvijā ir Lielupe, Daugava, Ķīšezers un Burtnieku ezers. Par tumši sudrabotā plēsēja ķeršanu, izmantojot spiningu, stāsta makšķernieks Rolands Pētersons.
Mūžīgais dzinējs, atspole – tā Latvijas Radio personību Māru Eglīti raksturo viņas paziņas. Pat pensijas vecumā viņa joprojām kāpj kokos, kopā ar mazbērniem traucas karuseļos, ir mundra un kustīga. Varbūt noslēpums ir tajā, kā Māra sāk dienu, – desmit minūtes rāpo, tad iet kontrastdušā un pēc tās ķermeni norīvē ar linu dvieli.
Līdaka ir viena no izplatītākajām zivju sugām Latvijā. To pēc izskata nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu zivi – līdakas mute atgādina pīles knābi un garais ķermenis ir zaļganā krāsā. Līdz šim oficiālais Latvijas rekords ir 19,56 kilogramus smaga un 138 centimetrus gara līdaka, kuru 1989. gadā Ungura ezerā izmakšķerēja Vilhelms Petjukevičs. Par līdakām vairāk stāsta pieredzējušais makšķernieks Pēteris Lideris. Viņš pats reiz no ūdens izvilcis 121 centimetru garu līdaku, kura svēra ap 10 kilogramiem.
Ja nebūtu liktenīgās dienas, kad neveiksmīgs lēciens ūdenī atņēma spēju staigāt, Latvijai nebūtu četrkārtējā paraolimpiskā čempiona, vairāku pasaules čempiona titulu ieguvēja un rekordista paraolimpiskajā sportā. Tam tā bija jānotiek, atzīst lodes grūdējs un diska metējs Aigars Apinis. Ja nebūtu traumas, viņa dzīve būtu pavisam citādāka – šobrīd fizisku piepūli prasa jebkura ikdienišķa darbība, bet, neskatoties uz tā jau lielo slodzi rokām, paraolimpietis brīvajā laikā daudz laika pavada pie dabas, peldas un ķer adrenalīnu, braucot ar kvadriciklu.
Enerģija, entuziasms un iedvesma – vārdi, kas raksturo fizioterapeiti Līgu Līdumnieci-Šulci. Viņa ir pārliecināta, ka fiziskajām aktivitātēm ir saistība ar dzīves kvalitāti. Līga nav jāpierunā uz kustēšanos, tā viņai ir pašsaprotama lieta jau kopš bērnības, tāpēc ārpus sava darba, kas arī nav sēdošs, viņa dejo tautas dejas, skrien, skrituļo pa Rīgas ielām, slēpo, brauc ar velosipēdu un izmēģina arvien jaunus sporta veidus.
Kā jau tas dzīvē mēdz notikt – kas reiz izraisījis nepatiku, pēc tam var nemanot kļūt par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu un pat sirdslietu. Amerikā pavadītais laiks mainīja ''Rimi Rīgas maratona'' organizatora un uzņēmēja Aigara Norda domas par skriešanu. Viņu no rītiem spēj pamodināt nevis stipra kafija, bet skriešana, un šajā laikā Aigars nevis “atslēdz” prātu, bet to iekustina ar dubultu jaudu, nonākot pie vairākām jaunām idejām. Pirms 20 gadiem viņš jutās kā trakais, viens skrienot pa galvaspilsētas ielām, bet tagad kopā ar savu komandu katru gadu Rīgas ielās pulcē desmitiem tūkstošus skrējēju un nevienam vairs nav jautājumu “kāpēc”.
Dziedātājai Ievai Akuraterei kustība sniedz tūlītēju laimes izjūtu – atņem skumjas, stresu un depresiju. Visvairāk kustēties sanāk pie jūras. Tur viņa ne tikai lūdzas un meditē, bet arī nodarbojas ar jogu un neatkarīgi no laikapstākļiem dodas garās pastaigās kopā ar uzticamo biedru – suni Dāgu. Pastaigas pārvēršot skaitļos, gada laikā tām viņa velta vismaz 23 diennaktis. Trausla savā būtībā, bet sīksta garā – kustība Ievai ir kā nepieciešamība, kas sniedz brīvību un laimes sajūtu.
Brīdī, kad sarunājamies, vēl nav apritējusi diennakts, kopš sporta žurnālists Dāvids Ernštreits atgriezies mājās pēc intensīva darba maratona Pekinas ziemas olimpiskajās spēlēs, sekojot līdzi aktualitātēm sporta pasaulē un par tām ziņojot Latvijai. Viņš ir pārliecināts, ka sports, tāpat kā kultūra, veido sabiedrību, un būšana tam pietuvinātam pamudinājusi Dāvidu pašu vairāk pievērsties fiziskām aktivitātēm, kuras viņš veic gan individuāli, gan kopā ar ģimeni, – skriešana, riteņbraukšana, slēpošana, slidošana un citas aktīvas nodarbes, kuru starpā ir arī lauku darbi.
Fiziskās aktivitātes, kuras iekļaut savā ikdienā izvēlējusies aktrise Raimonda Vazdika, lielākoties ir mierpilnas un vērstas uz sevis nomierināšanu, prāta sakārtošanu – joga, peldes, pastaigas. Kustība ir pašsaprotama viņas ikdienas sastāvdaļa, un uz fiziskām aktivitātēm aktrisei nav sevi jāpiespiež, jo ķermenis pats “prasa” izkustēšanos. Šis telefona zvans, izrādās, “nocēlis” viņu no vingrošanas paklājiņa, iztraucējot ikrīta kustību rituālu.
Vienā vārdā raksturojot sevi kā treneri, Raimonds Feldmanis nevilcinoties min, ka ir maksimālists. Vienalga – treniņš vai spēle – viņš cenšas no spēlētājiem “izspiest”, cik vien iespējams. Vēl trenerim dažreiz liekas, ka savu audzēkņu spējām tic vairāk nekā viņi paši sev. Raimonds Feldmanis – basketbola treneris, kura trenētie 3x3 basketbola izlases spēlētāji pagājušajā vasarā kļuva par olimpiskajiem čempioniem.
Baletdejotāja un horeogrāfe Zita Errs visu dzīvi veltījusi savai sirdslietai – baletam. To gadu laikā, kas pavadīti puantēs, izprotot katras kustības saikni ar iekšējām emocijām, viņa atklājusi šīs dejas būtību – pat ja prātu pārņēmis stress, dejojot, domājot par savu ķermeni un klausoties mūziku, cilvēks harmonizējas, atslābst un kļūst laimīgs. Nodejotas daudzas galvenās lomas izrādēs, gūtas traumas, kas likušas uz brīdi apstāties, bet tagad viņa baleta skolā audzina jaunās dejotājas un, ejot pastaigāties raitā solī, izdomā jaunas horeogrāfijas.
Izaicinoši un rāmi, stāvā kalnā vai līdzenā dabas takā, Latvijā vai ārpus tās – pārgājieni ir veids kā grāmatas “Ēd laimīgs” autore un grāmatnīcas “Jānis Roze” reklāmas un mārketinga daļas vadītāja Ilze Veisbārde gūst enerģiju. Spītējot savam sēdošajam darbam, Ilze dejo flamenko, apmeklē grupu nodarbības sporta zālē un bauda pastaigas pie dabas.
Fizioterapeits Oskars Urbanovičs pagājušajā vasarā piepildīja bērnības sapni – nokļūt olimpiskajās spēlēs. Viņš gan uz turieni nedevās kā sportists, bet kā fizioterapeits, turklāt kopā ar nu jau olimpiskajiem čempioniem – ar 3x3 basketbola izlasi. Brīvos brīžos arī viņš pats nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm – Oskars zina, ko nozīmē koncentrēšanās motokrosa trasē, spraiga hokeja spēle, kārtīgs treniņš uz distanču slēpēm un ilgs brauciens ar velosipēdu pa meža takām.
Bijušajam futbolistam Kasparam Gorkšam izkustēšanās palīdz strukturēt ikdienu, jo tā ir kā emocionāls un psiholoģisks vingrinājums, kura laikā var ne tikai izkustināt muskuļus, bet arī izvēdināt galvu un salikt domas pa plauktiņiem. Pēc profesionālās futbolista karjeras beigām viņš regulāri skrien, ziemās slēpo un cenšas fiziskajās aktivitātēs iesaistīt arī savus bērnus.