Lai šodien paliek lielie jautājumi par Ukrainu un par to, ka pirmo reizi mūsu valsts vēsturē valdības ministrs plāno piedalīties 16. marta pasākumos. Abos gadījumos situācija ir pietiekami apšaubāma un smaga. Šodien par kaut ko priecīgāku, proti, par laikrakstā „Diena” pausto vēsti, ka šogad Rīgas dome plāno izdot teju vai pusmiljonu eiro, lai pilsētu padarītu atraktīvāku tieši riteņbraucējiem. Lasītāji droši vien zina, ka pats esmu aktīvs velosipēdists, un tāpēc par to ir prieks.
Interesanti raudzīties, kā pašreizējie notikumi Ukrainā ir ietekmējuši ārpasauli. Starptautiskajā līmenī notiek tāda vai cita līmeņa rosība. Piemēram, Amerikas Savienotās Valstis ir paziņojušas, ka pagaidām tās iesaldēs sarunas ar Krieviju par tirdzniecības un investīciju jautājumiem. Aktīvi tiek spriests par jūnijā paredzēto G8 valstu samitu Sočos, domājot par to, vai to pārcelt citur, varbūt pat Krieviju izraidīt no minētās organizācijas.
Vakar pats nebiju piketā, kādu ļaudis rīkoja pie Krievijas vēstniecības, lai protestētu pret minētās valsts agresiju kaimiņvalstī Ukrainā, bet tā nu sanāk, ka patlaban es studentiem Latvijas Universitātē mācu ziņu rakstīšanu, un divas studentes šorīt ieradās ar sagatavotiem materiāliem par attiecīgo tēmu.
Ar vēsturi ir tā: katru brīdi mūsu un pasaules dzīvē kaut kas notiek. Ir objektīvs fakts, piemēram, ka es patlaban rakstu blogu. Kāpēc es to daru – tas jau ir interpretācijas jautājums. Varbūt tāpēc, ka ir interesanti, varbūt tāpēc, ka pašlaik nav nekā cita, ko darīt u.tml.
Gluži neticamā ātrumā ir attīstījušies notikumi no mums netālajā Ukrainā. Pagājušajā nedēļā vairāku dienu garumā Kijevas pilsētas centrs atgādināja karalauku. Spindzēja lodes, daudz kas dega, aina, kas bija vērojama televīzijā, šķita apokaliptiska. Parādījās baumas par to, ka Valsts prezidenta Viktora Janukoviča režīms gatavojas pret protestētājiem sūtīt ne vairs miliciju, bet jau Ukrainas karaspēku. Brīdinājumi par šādas rīcības bīstamību nāca no dažādām pasaules valstīm, sevišķi no Amerikas Savienotajām Valstīm.
Pagājušajā svētdienā Rīgā notika kaut kas tāds, kas Latvijā nebija redzēts 20 gadu garumā, proti, par luterāņu baznīcas garīdznieku tika ordinēta sieviete vārdā Ieva Puriņa. Unikāla viņa ir tādā nozīmē, ka, atšķirībā no pietiekami daudzām amata māsām, viņa kalpos Latvijā un nevis ārzemēs.
Tā sanāca, ka pagājušās piektdienas vakarā bija citas lietas darāmas, un 22. Ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju Sočos es neredzēju. Brīvdienās daudz par to lasīju internetā, un šorīt esmu pateicīgs, ka Latvijas laikrakstos ir recenzijas, kurās mums visiem tiek paskaidrots, kā tad tas viss bija jāuztver.
Tuvojoties Soču olimpiskajām spēlēm, arvien vairāk kā uz delnas kļūst redzamas visas problēmas, kādas ar to ir saistāmas.
Šodien „Latvijas Avīzē” ir plaša intervija ar Latvijas tiesībsargu Juri Jansonu, kurā viņš nāk ar šādu domu: „Esam pamatīgi izpētījuši veselības ministres Ingrīdas Circenes ieteiktās reformas, un es brīnos, kā zeme nes tādu politiķi. Tas, kā Circene skaidro veselības aprūpes reformu, liek domāt, ka Hitlera propagandas ministrs Gebelss bija bērna asara salīdzinājumā ar Circeni. Gebelss nobāl Circenes priekšā.”
Šī bloga virsrakstu esmu nospēris no laikraksta „Diena”, kur šodien uz vāka ir tas pats virsraksts, jo tālāk avīzē ir atrodama visnotaļ plaša intervija ar Latvijas jauno premjerministri.
Nezinu, cik daudzi šī bloga lasītāji kādreiz ir skatījušies Lielbritānijas komēdijas šovu „Mazā Britānija” (Little Britain), bet tie, kuri to ir redzējuši, iespējams, atpazīs virsrakstā minēto tekstu. Viens no diviem aktieriem, kuri raidījumā tēlo gandrīz visus pēc kārtas, attēlo visnotaļ nevīžīgu meiteni vārdā Vikija, kura uz visiem neērtiem jautājumiem, piemēram, „Vai tu esi izpildījusi mājas darbu?” atbild ar „Jā, bet nē, bet jā, bet nē, bet jā,” pirms sākt runāt par pavisam kaut ko citu.
Presē ziņots par ēdināšanas iestādi, kura atrodas pretī Romas viesnīcai un netālu no Brīvības pieminekļa, proti – to, kurā patlaban darbojas „Čili pica”. Manas attiecības ar minēto iestādījumu ir tādas, ka kādreiz tur tirgoja garšīgas kūkas, kādu dienu gāju pēc kūkām un konstatēju, ka tagad tur tirgo picas, un kopš tā laika tur neesmu bijis.
Ziņa, ka Nacionālā apvienība (NA) tieslietu ministra amatam ir izvirzījusi un topošās koalīcijas vadītāja Laimdota Straujuma ir akceptējusi Rīgas domnieces Baibas Brokas kandidatūru, izsauc dalītas jūtas, diemžēl, lielākoties ne īpaši pozitīvas.
Šodien "Latvijas Avīzē" (LA) kolēģim Uldim Šmitam ir komentārs, kurš sākas ar vārdiem „Var saprast LA lasītāju sašutumu..." Minētais laikraksts mēdz visai bieži atsaukties uz „mūsu lasītājiem" kā amorfu masu, jo, piemēram, es arī esmu „LA lasītājs" un ne vienmēr dalos tajā sašutumā, priekā, bēdās vai citās emocijās, kuras laikraksts mēdz piesaukt mūsu visu vārdā.
Laikraksts "Neatkarīgā Rīta Avīze" ir pazīstams ar to, ka tajā nevienā brīdī ar sliktu vārdu nebūs pieminēts Puzes ķeizars Lembergs. Tā vietā ziņu lapās Ritums Rozenbergs un/vai Uldis Dreiblats raksta ņirdzīgus rakstus par cilvēka tiesāšanu, savukārt komentāru lapā viņš nereti tiek slavēts līdz debesīm.
Laikā kopš viņš kļuvis par Romas katoļu baznīcas pirmo personu, kādreizējais Argentīnas kardināls Horge Mario Bergoglio un pašreizējais pāvests Francisks ir izcēlies ar uzvedību un paziņojumiem, kas nebūt nešķiet raksturīgi attiecīgajam amatam. Jau pats pāvests kā tāds ir neparasts. Viņš ir pirmais pāvests no jezuītu vides, pirmais pāvests no Atlantijas okeāna otras puses, un pirmais pāvests no valsts ārpus Eiropas vairāk nekā 1000 gadu laikā.
Pirmdien raidījumā „Skats no malas" mēs diskutējām par nu jau drīzajām ziemas Olimpiskajām spēlēm Sočos un to, ka zināms skaits pasaules grandu ir paziņojuši, ka viņi turp nedosies.
Viens lielisks uzņēmums mūsu valstī vai, pareizāk sakot, mūsu valsts galvaspilsētas centrā, ir "Dienas abonēšanas centrs", kurš par papildu samaksu nodrošina, ka no tā pasūtītā drukātā prese tiek atnesta uz mājām, piedevām līdz pat dzīvokļa durvīm, kur ir sprauga pasta vajadzībām. Par šo procesu kā tādu nav šodienas stāsts, bet to minu tāpēc, ka, tā kā tas ir "Dienas" uzņēmums, laikraksts "Diena" allaž iesaiņojumā ir pašā augšā. Tiesa, reizēm iepakojums nokrīt ar muti uz leju, bet tas nav būtiski. "Dienu" redzu pirmo.
Šodien esam uzzinājuši, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš jau atkal ir noraidījis "Vienotības" piedāvāto kandidātu premjerministra amatam - Arti Pabriku.
Tad, kad PSRS laikos bija nepieciešams darbaļaudis savākt kopā, lai kaut ko atzīmētu vai svinētu, problēmu nebija. Tā kā visa tautsaimniecība piederēja valstij, cilvēkiem varēja iedot brīvdienu, lai tie „brīvprātīgi" varētu soļot dažādos gājienos, nereti ar transparentiem, uz kuriem tapa slavināta lieliskā padomju vara visā tās godībā un spožumā. Cita starpā, ļaudis tika savesti kopā jau 1940. gadā, lai „visas tautas vārdā," piemēram, pieprasītu Latvijas „tiesības," iestāties brālīgajā padomju saimē.
Saskaņas centrs (SC) vairāk nekā jebkurš cits pašreizējais politiskais spēks mūsu valstī ir izstrādājis atpakaļejošu scenāriju par premjerministra Valda Dombrovska šķietami negaidīto demisiju. Proti, nevis premjerministrs izlēma demisionēt, bet Valsts prezidents viņu kopā ar visu valdību padzina – tā šī rīta "Neatkarīgajā" stāsta SC vecbiedrs Jānis Urbanovičs, vēl šajā kontekstā piebilstot, ka ir labi, ka mums ir „aktīvs un drosmīgs prezidents."
Amerikā ir žurnāliste, vārdā Reičela Madova, viņa ir ļoti liberāli noskaņota un katru darbdienas vakaru vada pati savu raidījumu, kurā viņa diskutē par Amerikā un pasaulē notiekošo, intervē speciālistus un kopumā publikai piedāvā liberālu skatu par visu pēc kārtas. Lieki teikt, ka es, kā līdzīgi liberāli noskaņots cilvēks, viņu ļoti cienu un labprāt skatos viņas raidījumu. R.Madova to piedāvā brīvai lejupielādēšanai, un tā es arī to katru vakaru skatos.
Šajās dienās esmu lasījis divas intervijas, kurās gados jauni vīrieši piedāvā pavisam muļķīgas domas. Vienā gadījumā runa ir par politikāni, bet otrā – par cilvēku, pret kuru izvirzīta krimināla apsūdzība.
Šajās dienās Latvijas laikrakstos esmu lasījis un citādi esmu piedzīvojis šo to, kas nudien liekas jancīgi, lai neteiktu vairāk.
Šodien, otrdien, laikrakstā „Diena" ir divi materiāli, kas liek aizdomāties par virsrakstā redzamajiem jēdzieniem. Vispirms par to politisko neizdarību. Izrādās, ka nu jau fotoradaru izvietošana uz Latvijas ceļiem nesāksies līdz 2015.gadam. Lasītājiem droši vien šī epopeja ir labi zināma. Nolēma izvietot radarus, uztaisīja konkursu, atrada uzņēmumu, izrādījās, ka uzņēmums diez ko labi darbu neveic, daudzu mēnešu garumā staipīja gumiju un kā futbola bumbu spārdīja atbildību no viena gala uz otru, līdz beidzot nācās līgumu ar uzņēmumu vienkārši lauzt.
Šodien divos laikrakstos, "Dienā" un "Neatkarīgajā", ir komentāri par to, ka starptautiski leģendārais šahists Garijs Kasparovs ir pieprasījis Latvijas pilsonību. Pirmais komentārs (autors Atis Klimovičs) velk uz pozitīvo, bet otrs (Bens Latkovskis) – uz negatīvo pusi.
Šodien vienā un tajā pašā laikrakstā, proti - "Dienā" -, ir divi materiāli, kuros runa ir par kaut kā saskaitīšanu. Abos gadījumos runa ir par kaut ko, kas nav īpaši pozitīvs.
Runāt ir viens, darīt – kaut kas cits. Tas ir labi pazīstams aforisms dažādās dzīves un darba jomās, taču ne vienmēr tos, kuri to ievēro, var vērtēt pozitīvi.
Šodien laikrakstā "Latvijas Avīze" ir intervija ar Saeimas sekretāru Dzintaru Rasnaču, kurā top locīts arī mans uzvārds.
Pats personīgi es ar Rīgas sabiedrisko transportu ceļoju visnotaļ reti. Mani ierastie transporta līdzekļi ir divas kājas plus vēl reizēm velosipēds starp minētajām kājām. Vien ziemā, ja ir daudz sniega un ledus un velosipēda vadīšana kļūst nepanesami bīstama un grūta, reizēm ierāpjos trolejbusā, lai, piemēram, dotos uz Lomonosova ielu, kur atrodas Latvijas Universitātes Komunikāciju zinātņu fakultāte un tādējādi viena no manām darba vietām. Ja savukārt ir jāmēro tālāks ceļš, piemēram, uz lidostu, tam ir domāti taksometri.
Pagājušajā nedēļā Saeima nobalsoja par nākamā gada valsts budžeta projekta nodošanu komisijām, un koalīcijai tas bija jāizdara ar Latvijas Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) atbalstu, jo pēdējā brīdī Nacionālā apvienība (NA) nolēma balsojumā nepiedalīties par spīti tam, ka NA it kā skaitās koalīcijā esam. Te ir manāma ievērojama ironijas deva, jo iepriekšējā Saeimā tieši ZZS bija tā partija, kura it kā bija koalīcijā, bet nepārtraukti bloķējās ar opozīciju, it īpaši tad, kad bija runa par likumprojektiem, kuri varētu aizskart pašu politikāņu intereses, bet ne par to šis stāsts.
