Aizvadītās nedēļas nogalē savu desmitgadi atzīmē organizācija, kura minētajos desmit gados pasaulē ir izdarījusi ļoti daudz laba. Sadarbībā ar valsts un pašvaldību iestādēm, uzņēmumiem un nevalstiskām organizācijām, organizācija ir darbojusies gandrīz visās pasaules valstīs, palīdzot risināt veselības problēmas, veicināt vienlīdzību, samazināt trūkumu un nabadzību, uzlabot izglītības sistēmas, risināt jautājumu par bīstamām klimata pārmaiņām u.tml.
Ceturtdien Eiropā notiks kaut kas visnotaļ reti pieredzēts, proti, Skotijas iedzīvotāji balsos referendumā par to, vai atdalīties no Lielbritānijas un kļūt par atsevišķu un neatkarīgu valsti. Aptaujas rāda, ka atbalstītāju un pretinieku skaits varētu būt aptuveni līdzīgs, līdz ar to neziņa par gaidāmo rezultātu ir liela.
Šorīt laikrakstos un internetā atradu vairākas visnotaļ interesantas aptaujas. Piemēram, pirmās piecas politiskās personas sarakstā par to, kuru Latvijas iedzīvotāji vislabprātāk gribētu ieraudzīt premjerministra amatā, patlaban ir Nils Ušakovs (Saeimas vēlēšanās nekandidē), Aivars Lembergs (nekandidē), Laimdota Straujuma, Inguna Sudraba un Roberts Zīle (nekandidē). Drusku dīvaini.
Trešdienas vakarā pēc ASV laika un ceturtdienas rītā pēc mūsu laika ASV prezidents Baraks Obama izdarīja kaut ko tādu, ko Amerikas pirmā persona dara visnotaļ reti, proti, tā dēvētā "praimtaima" laikā no Baltā nama uzrunāja tautu.
Tapis zināms, ka Latvijas Republikas Drošības policija ir sākusi kriminālizmeklēšanu jautājumā par censoņiem no Ludzas puses, kuri esot ieradušies Ukrainā, lai karotu tā dēvēto separātistu vai, pareizāk sakot, teroristu pusē. Iepriekš zināmi bija divi šādi ļaudis, brīvdienās raidījums "Nekā personīga" identificēja vēl trešo. Visi trīs esot saistīti ar tā saucamo neoboļševiku kustību.
Pēdējā laikā vairākos mūsu valsts masu informācijas līdzekļos bijušas manāmas lietas, kas rada jautājumus.
Mēs okupējām un anektējām vienu daļu Ukrainas bez jebkādām ceremonijām. Paziņojām, ka vietējie iedzīvotāji tā grib un viss. Tiesa, uz brīdi internetā parādījās un pēc tam tikpat ātri atkal pazuda dokuments, kurā bija redzams, ka “referendumā” par pievienošanos Krievijai nebūt nebija piedalījies tik liels skaits balsstiesīgo, kā mūsu allaž naskie propagandisti apgalvoja, bet tas nekas. “Krima ir mūsu.” Tālāk mēs Ukrainas dienvidaustrumos iesūtījām tā dēvētos “mazos zaļos vīriņus”, kuri rīkojās pēc tā paša scenārija, kā “kolēģi” Krimā – vispirms sagrāba dažādas pašvaldības iestādes un tad paziņoja, ka tiek veidotas “republikas”. Tiesa, atšķirībā no aizsardzības spēkiem Krimā, šoreiz pretī stāvēja visa Ukrainas armija, cik nu tā spēcīga vai nespēcīga. Piedevām mūsu algotņi Doņeckas un Luganskas apgabalos visnotaļ smagi nogrēkojās, notriecot pasažieru lidmašīnu un pēc tam vairāku dienu garumā atklāti ņirgājoties par bojā gājušo pasažieru mirstīgajām atliekām, taču mierīgi varējām stāstīt, ka mums ar to nebija nekāda sakara un doties tālāk.
Šodien vairāki masu informācijas līdzekļi mūsu valstī piedāvā ieskatu tajā, ko grib mums stāstīt kandidāti gaidāmajās Saeimas vēlēšanās, līdz kurām nu jau vairs palikušas vien 37 dienas.
Labdien, lasītāji! Kādu brīdi esmu te portālā ieturējis pauzi, kā nekā vasara, atpūta, saule, gribas teikt - jūra, lai arī pie jūras šovasar es tā arī netiku. Katrā gadījumā par lielo karstumu priecājos arī tad, kad citi par to bija neapmierināti, un arī šodienas pelēkajā pilēšanā no mākoņiem saskatu sava veida šarmu.
Šodien laikrakstā „Diena” ir komentāri no diviem politiķiem jautājumā par to, vai "Latvijā vajadzīgs "Jaunais vilnis"". Eiropas Parlamenta deputāts Artis Pabriks piedāvā domas zem virsraksta "Nestāstiet, ka nav citu alternatīvu". Savukārt Ainārs Šlesers, kuru laikraksts identificē ar vārdiem "partijas "Vienoti Latvijai" priekšsēdētājs (bet ne ar vārdiem "kandidāts gaidāmajās Saeimas vēlēšanās", uz ko, ja kas, tomēr varētu cerēt laikā, kad līdz vēlēšanām ir vien daži mēneši) savu sakāmo piedāvā zem virsraksta "Ja šāda konkursa nebūtu, tas ar steigu būtu jāizdomā".
Grūti ir. Grūti ir būt par politiķi. Grūti ir būt par politiķi valstī, kur pietiekami daudziem cilvēkiem liekas, ka nekā daudz trakāka par politiķa būšanu nav un nevar būt. Un vēl grūtāk tādos apstākļos ir būt par politiķi, kurš grib savu politiķa darbu turpināt arī vēlāk, pēc kārtējām vēlēšanām.
Stāstam par nogāzto Malaizijas aviokompānijas lidmašīnu, protams, ir politiski un ar drošību saistīti aspekti, taču šorīt man personīgi visbūtiskākais šķiet tieši cilvēcības vai, pareizāk sakot, tās absolūta trūkuma aspekts.
Temīda mūsu valstī varbūt darbojas lēni, bet darboties tā darbojas, un ik pa brītiņam uzpeld kāds rezultāts. Tā, piemēram, Augstākās tiesas visaugstākā iespējamā instance visaugstāk negrozāmā veidā pateica, ka, jā – pirms pieciem gadiem toreizējā Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Vineta Muižniece noviltoja savas komisijas sēdes protokolu, tā nu nevajadzēja, un tāpēc zemāko tiesu spriedumi attiecīgajā jautājumā ir uzturami pēc pilnas programmas un - čau, Rasma. Ne vien Muižniecei nāksies maksāt 2845 eiro lielu soda naudu, viņai arī jau ir nācies atvadīties no siltas vietiņas Latvijas Republikas Satversmes tiesā (ST). Jāsaka gan, ka kritiens, acīmredzot, kundzei nebūs pārāk sāpīgs, jo, lai arī viņas pilnvaras ST tiesneses amatā tika apturētas uzreiz pēc tam, kad tika izvirzītas apsūdzības, pēdējo divu gadu laikā viņa, tiesā darbojoties kā konsultante un ST prakses apkopotāja, viņa nopelnīja vairāk nekā 80 tūkstošus eiro.
Pagājušajā nedēļā mūsu Saeimas deputāti otrajā lasījumā apstiprināja likumprojektu, kas liek jautāt, pirmkārt, vai “gudrajām galvām” patlaban nav svarīgāku jautājumu, kurus apspriest, un, otrkārt, vai viņi tiešām ir padomājuši par to, kāds efekts būtu tam, ko viņi ir iecerējuši.
Otrdien notika kaut kas tāds, kas Amerikas Savienoto Valstu politiskajā vēsturē pirms tam nebija noticis. Proti, viena no ASV Kongresa visaugstāk stāvošajām personām – Pārstāvju palātas Republikāņu partijas (tātad – vairākuma) vadītājs Ēriks Kantors – zaudēja savas partijas priekšvēlēšanās. Novembrī paredzētajās vēlēšanās minētās partijas kandidāts būs Deivids Brats, kurš pārstāv tā dēvēto “tējas partijas” kustību Amerikas politikā. Nekad pirms tam tik augsti stāvošs Kongresa loceklis nebija zaudējis priekšvēlēšanās, lai arī reizēm tādi cilvēki ir zaudējuši pašās vēlēšanās kā tādās. Tā, piemēram, 1994. gadā darbu Kongresā zaudēja Pārstāvju palātas spīkers, Demokrātu partijas pārstāvis Toms Folijs.
Vārdi “politiskais pasūtījums” mūsu valsts politiķu un politikāņu leksikā nav nekas jauns. Kolīdz kāds pret kādu vēršas, tā tas ir “politiskais pasūtījums.”
Nu, malacis Ernests Gulbis! Francijas atklātajā tenisa turnīrā viņš jau ir ticis līdz pusfinālam, pa ceļam pieveicot pasaules ceturto raketi Rodžeru Federeru un sesto raketi Tomāšu Berdihu. Rīt Latvijas labākais tenisists sacentīsies ar pasaules otru raketi Novāku Džokoviču un, ja fortūna uzsmaidīs vēlreiz, tad finālā Ernestam nāksies tikties ar vienu no četriem spēlētājiem, kuri ceturtdaļfinālā piedalās šovakar. Viņu starpā ir pasaules pirmā rakete Rafaels Nadals. Katrā gadījumā pēdējā reize, kad Latvijai tenisā bija šādas cerības, bija vēl pagājušajā gadsimtā, kad Larisa Neilande dubultspēlē ar Natašu Zverevu triumfēja, iespējams, visprestižākajā no lielajiem turnīriem, proti – Vimbldonā.
"Saskaņas centram" (SC) nule notikušās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas bija kā auksta ūdens šalts. Pirms vēlēšanām aptaujas liecināja, ka SC varot cerēt uz diviem vai pat trīs mandātiem Briselē, bet galu galā sanāca tikai viens. Vēl trakāk bija tas, ka apvienības sarakstā bija veseli 11 Saeimas deputāti, bet tiem visiem vēlētāji parādīja pigu, uz EP nolemjot sūtīt politikā pilnīgi nepieredzējušo televīzijas raidījumu vadītāju Andreju Mamikinu. Lielāku pļauku SC centrālajai struktūrai būtu grūti iedomāties.
Domājot par nule notikušajām Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām, varam parunāt gan par pārsteigumiem, gan arī par konkrētām likumsakarībām.
Cilvēkam, kas īpaši neseko Latvijas politiskajām apritēm, bet kurš regulāri apgrozās Rīgas centrā, varētu rasties iespaids, ka uz Eiropas Parlamentu (EP) šogad kandidē vien divi cilvēki, jo viņu attēls ir redzams atkal un atkal un atkal. Runa, protams, ir par Ivetu Griguli no “zaļajiem zemniekiem” (ZZS) un par Andreju Žagaru no partijas „Latvijas attīstībai” (LA). Pirmā jau sen ir veidojusi savu personīgo kampaņu, plaši izplatot brošūras pati par sevi un tikpat plaši reklamējot sevi ar attēlu uz mikroautobusiem. Pēdējo reklamē lieli transparenti, kuri kursē pa Rīgas centra ielām un sola “Es cīnīšos par Latvijas kultūru!”
Pēdējo pāris dienu laikā esam bijuši liecinieki vairākām situācijām, kurās mūsu valsts politiķi ir kļuvuši tik bezatbildīgi, ka bezatbildība jau kļūst bīstama.
Tie, kas mani pazīst, zina, ka sevi esmu apzinājis kā geju jau ļoti, ļoti sen. Dzimu 1960.gadā, kad manā dzimtajā Amerikā daudzviet vispār būt par geju bija nelikumīgi. Mans dzimtais štats, Ilinoisa, bija pats pirmais, kas atcēla krimināllikuma pantu par “sodomiju,” tas bija 1961. gadā un varbūt par godu manai piedzimšanai. (Varbūt arī ne.)
“Eirovīzija – jo tālāk, jo trakāk.” Šāds virsraksts šorīt rotāja laikraksta "Neatkarīgā" pēdējo lappusi, un zem tā kolēģis Sandris Vanzovičs rakstīja, lūk, ko: “Kad mūsu Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālajā atlasē par labākajiem tika atzīts dīvainais veidojums "Aarzemnieki" ar tikpat dīvaino dziesmiņu "Cake to Bake", šo rindiņu autors rakstīja, ka šāds rezultāts ir pļauka veselajam saprātam. Taču izrādās, ka uz Eiropas vidējā skatītāja fona mūsu balsotāji vēl ir ļoti saprātīgi un muzikāli izglītoti ļaudis.”
Ministru kabinets (MK) šonedēļ nolēma piešķirt gandrīz 700 tūkstošus eiro LTV7, Latvijas Radio 4 un arī portālam lsm.lv, lai pilnveidotu saturu krievu valodā. Te nu jāsaka, ka jautājumu par šo lietu ir pietiekami daudz.
“Mūsu balsts ir tas, ka Latvija ir NATO dalībvalsts. NATO ietvaros darbojas pieminētais 5. paragrāfs – ja notiek agresija pret kādu NATO dalībvalsti, tad tā ir agresija pret NATO kopumā un tiek dots prettrieciens” – Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, intervija laikrakstā “Diena”, 2014. g. 23. aprīlī.
Pagājušajā nedēļā man bija prieks piedalīties paneļdiskusijā, kādu Stokholmas Ekonomikas augstskolā rīkoja par tēmu, vai nākamgad paredzētais Eiropas praida pasākums Rīgā būs vai nebūs laba lieta. Diskusiju vadīja kolēģis Pauls Raudseps no žurnāla "Ir", kopā ar mani tur bija Latvijas LGBT (lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas) organizācijas "Mozaīka" pārstāvis, dāma no Latvijas Cilvēka tiesību centra … un aktīvists no tā dēvētās “No Pride” organizācijas.
Šodien presē lasāma vēsts, ka vairākums mūsu valsts tā dēvēto "krievvalodīgo" atbalsta to, ka Krievija ir sagrābusi un anektējusi Krimu - tā konstatēts kādā pētījumā. Lieki teikt, ka vairākums latviešu to neatbalsta, bet ne par to šis stāsts.
Šajās dienās kļuvis zināms, ka Saeimas deputāts Kārlis Krēsliņš vairs nav Saeimas deputāts. Pagājušajā nedēļā viņš nolika mandātu tāpēc, ka pirms kāda laika viņa 25 gadus veco dēlu Jāni policija pieķēra ar vairāk nekā kilogramu tā dēvētā “spaisa” jeb tā dēvētajām “legālajām narkotikām.” “Apzinoties, ka mans deputāta amats var radīt aizdomas saistībā ar mana aizturētā dēla lietas objektīvu izmeklēšanu un ka notikušais pastarpināti mēt ēnu arī uz Nacionālo apvienību, paziņoju par atteikšanos no deputāta amata” – tā Krēsliņš.
Šajās dienās vairākkārt nācies domāt par to, kā cilvēki mūsu valstī un citur pasaulē lieto valodu. Tas bijis redzams gan iekšpolitiskā, gan arī ārpolitiskā kontekstā, un ne vienmēr valoda tiek lietota gluži piemērotā veidā.
Vai, dieniņ, kas tik viss mūsu pasaulē patlaban nedarās! Sāksim ar, manuprāt, visdīvaināko stāstu, kāds sen nav dzirdēts, proti – stāstu par Malaizijas lidmašīnu, kura pirms vairāk nekā nedēļas pacēlās gaisā no Kualalumpuras ceļā uz Pekinu un stundu vēlāk vienkārši pazuda. Izrādās, ka modernas lidmašīnas pašas kā tādas ir visai pļāpīgas, tās sūta dažādus signālus neatkarīgi no tā, ko dara piloti.
Nupat pagājušajās brīvdienas dažādā nozīmē bija interesantas. Dabas māte nolēma uz brīdi Latvijā atgriezt ziemu, piedevām kārtējo reizi nometot tieši pietiekami daudz sniega, lai viss būtu slidens un ne vairāk. Krimā gluži pēc padomiskiem principiem referendumā piedalījās gandrīz visi pēc kārtas (ziņots, ka daži pat vairākkārt) un domu par pievienošanos Krievijai atbalstīja vēl vairāk gandrīz visi pēc kārtas. Rīgā 16. marts pagāja salīdzinoši mierīgi, lielākoties tāpēc, ka policistu, šķiet, bija vairāk nekā dalībnieku.
Sēžu savā klubkrēslā, malkoju tēju un neticīgi raugos uz avīzes lapu, no kuras man pretī skatās vismaz pagaidām vēl Latvijas Republikas pašvaldību ministrs Einārs Cilinskis. Attēls ir pie raksta, kurā cita starpā minēts, ka ministrs vakar tikās ar Latvijas Pašvaldību savienības ļautiņiem un saldsērīgi bilda, ka esot gatavs „tādā vai citā statusā” ar pagastvečiem un vecenēm sadarboties arī turpmāk, lai gan „droši vien es vairs nebūšu ministrs”.
