Jau visai sen mēs, Eiropas Savienības iedzīvotāji, baudām tā dēvēto Šengenas sistēmu, kuras ietvaros varam brīvi ceļot no vienas dalībvalsts uz citu bez robežkontroles, kur nu vēl vīzām vai jebkā tamlīdzīga. Kolīdz pa durvīm iekšā, visa plašā Šengenas zona ir tavā rīcībā. Tiesa, šajā kontekstā var rasties pa kuriozam.
“Allahu akbar!” - “Dievs ir visvarens!” Tā šonedēļ brēca divi teroristi, kuri iebruka satīriskā žurnāla "Charlie Hebdo" redakcijā Parīzē un aukstasinīgi noslepkavoja redaktoru, līdzīpašnieku, vairākus karikatūristus un vēl citus. Jā, tieši karikatūristus, kuri laika gaitā nežēlīgi bija ņirgājušies par visvisādām politiskām un arī reliģiskām lietām. Tajā skaitā arī par musulmaņu pravieti Muhamedu, kuru teroristi teicās atriebjam. Jau toreiz, kad "Charlie Hebdo" izdeva numuru, kurā Muhameds bija “viesredaktors,” kāds redakcijā iemeta bumbu. Izcēlās ugunsgrēks, bet neviens necieta. Šoreiz bumbas vietā bija šautenes.
Krievijas parlamenta augšpalātā, Federācijas padomē, iesniegts jauns likumprojekts, kura mērķis ir paziņot, ka Krimas pārcelšana no Krievijas uz Ukrainu PSRS laikos ir bijusi nelikumīga. Likumprojektā konstatēts, ka lēmumu par to pieņēmis toreizējās Augstākās Padomes prezidijs, bet patiesībā to vajadzēja pieņemt visai Augstākajai Padomei, iespējams pat ar referenduma palīdzību, un tāpēc process ir bijis neleģitīms un ir atceļams kā tāds.
Reti kad piekrītu Elitai Veidemanei, kuru uzskatu par pārmērīgi histērisku nacionālisti un homofobu, bet šodien pilnībā pievienojos viņas teiktajam par to, vai Valsts prezidentam Andrim Bērziņam būtu šogad jādodas uz Maskavu, lai piedalītos Uzvaras dienas svinībās. Lieki teikt, ka Elita uzskata - viņam tas nebūtu jādara, un tur nu reiz viņai ir absolūta taisnība.
Šodien kādā no mūspuses laikrakstiem ir materiāls par tviteri vai, precīzāk sakot, kontiem, i īstiem, i ne tik īstiem, kādi tur ir atrodami. Tā, piemēram, Puzes ķeizaram, kurš uzdodas par mēru pavisam citā pilsētā, it kā tur ir vairāki konti. Vienā cilvēks redzams smaidīgs, zem bildes rakstīts “Esmu Aivars Lembergs. Pavisam īsts Aivars Lembergs, kā daži no jums mēdz jautāt savās DM vēstulēs. Turklāt ar nemainīgu personas kodu.”
Viņš par savas valsts “dārgo vadoni” kļuva pēc tam, kad nomira viņa tētis, “vēl dārgākais vadonis,” kurš savukārt par tādu kļuva pēc tam, kad nomira viņa tētis, kurš bija “nemaz nerunāsim par to, cik absolūti dārgi ģeniāls ir šis cilvēks.”
Šonedēļ pasaules politikā notika kaut kas nudien masīvs. Aizvakar ASV prezidents Baraks Obama paziņoja, ka pirmo reizi pēc vairāk nekā 50 gadiem viņa vadītā valsts atjaunos diplomātiskas attiecības ar Kubu. ASV prezidents un Kubas prezidents esot savas 40 minūtes pavadījuši telefona sarunā. Abās pusēs atbrīvoti kādreizējie spiegi, kā arī Kubā brīvībā palaists ievērojams skaits politisko un sirdsapziņas cietumnieku.
Latviešu kultūrvēsturiskajā jomā ir divas lietas, kuras pazīstu kopš bērnības. Viena ir „Čikāgas Piecīši”, kuri “dzima” tajā pašā gadā, kad es. Mans tēvabrālis un krusttēvs Uldis Streips “piecīšos” spēlē basģitāru, mēģinājumi manā bērnībā mēdza notikt Ulda vecāku un manu vecvecāku Hugo un Eleonoras Streipu mājā. "Piecīši" mēģināja, vecmamma rosījās pa virtuvi, un mielasts pēc mēģinājuma allaž bija grandiozs. Pirms pāris mēnešiem, viesojoties Rīgā, krusttēvs Uldis un “piecīšu” grands Alberts Legzdiņš to visu atcerējās ar ļoti lielu labpatiku. To pašu varu teikt arī es.
Kādu brīdi pirms oktobrī notikušajām 12. Saeimas vēlēšanām "Vienotības" kandidāts Veiko Spolītis tika pieķerts pie stūres ar nepieņemami augstu alkohola daudzumu asinīs. Šis apstāklis kļuva zināms tikai pēc vēlēšanām, kurās V. Spolītis Rīgas vēlēšanu apgabalā ieguva 8. vietu, kamēr partija attiecīgajā apgabalā ieguva septiņus mandātus. Par Saeimas deputātu viņš kļuva tad, kad tajā pašā sarakstā esošais (un apgabalā pirmo vietu ieguvušais) Edgars Rinkēvičs atkārtoti kļuva par Latvijas Republikas ārlietu ministru.
Šovakar raidījumā "Skats no malas" kopā ar trim kolēģiem runājām par „Vienotību”, kurai nupat bija kongress, kā arī par nu jau visai bēdīgi slaveno Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Zināmā mērā abas tēmas ir saistāmas, jo „Vienotība” tomēr ir, kā šodien „Dienā” minēja kolēģis Romāns Meļņiks, visvaldošākā no mūsu politiskajām partijām. Un abos gadījumos diemžēl jāsaka -- diez kas nav.
Šodien LSM portālā vēstīts par "Vienotības" valdes locekli Ingu Priedi, kura vakar tviterī rakstīja, ka, runājot par Saeimas deputātes Ilzes Viņķeles darbu, "viena joma jau bija un … tikai homoseksuāļu likums prātā par kuru laukos visi šokā." Jautāta, vai tad laukos geju nav, Kandavas novada domes deputāte atbildēja, "viņi ar to nelepojas, ir tomēr pamatvērtības." Un, atbildot uz konstatējumu no citas tvitera lietotājas, ka "nē, viņi bēg uz ārzemēm, kur homofobija nav norma," Inga Priede atbildēja: "Paldies dievam! Vācieši savulaik izšāva. Uzlabosies dzimstība."
Priecē šodien izskanējusī ziņa, ka ir sameklēta nauda, lai Amerikā izārstētu deviņus gadus veco Latvijas iedzīvotāju Dāvi no retās un smagās slimības, kāda viņu ir piemeklējusi. Sabiedrība kārtējo reizi izrādījās gatava steigties palīgā. Arī es Dāvja ārstēšanai noziedoju 19 eiro, ko šorīt nopelnīju tulkojot preses relīzi par attiecīgo jautājumu. Kopumā Latvijas iedzīvotāji sameta teju vai ceturtdaļmiljonu eiro, tā nosedzot lielāko daļu no vajadzīgās summas. Ziņots, ka atlikusī nauda nāks no "Latvijas Valsts mežiem", un jau šonedēļ puika varēs doties uz Filadelfiju, kur atrodas attiecīgā ārstniecības iestāde. Turēsim visi īkšķus, ka ārstniecība būs veiksmīga un Dāvis varēs dzīvot pilnvērtīgu un veselīgu dzīvi pēc tam.
Šī gada pavasarī, kad jau bija sākusies Krievijas Federācijas lielā avantūra Krimā un pasaule sāka domāt par to, kā uz to reaģēt, mūsu Valsts prezidents paziņoja, ka cita starpā Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarha Kirila vizīte būtu atliekama … nu, uz nezināmu laiku. Lai sēž mājās, ja viņa pārstāvētā valsts neprot uzvesties. Tiesa, prezidenta runassieva tūdaļ steidzās mīkstināt valsts galvas teikto, bilstot, kad vizīte varētu notikt šoruden.
Vienmēr, visur un visos laikos cilvēki sev ir meklējuši labāku dzīves vietu. Senatnē, ja izžuva viens dīķis, tika sameklēts cits. Ja vienās medībās vairs nebija zvēru, tika meklētas citi medību meži. Mūsu, latviešu, senči savulaik te ieradās pa ceļu no Indijas, un jau sen man ir licies, ka vajag atrast laika ceļošanas aparātu, doties viņus atrast un pateikt, “Jā, te ir smuki, bet varbūt dodieties vien tālāk rietumu virzienā, mīļie; ja paliksiet šeit, pēc daudziem tūkstošiem gadu nāksies konstatēt, ka kaimiņos dzīvo kretīnisks huligāns, un nebūs svarīgi, vai huligāna vārds ir Pēteris Lielais, Ivans Bargais, Ļeņins sarkanais, Staļins asinīs izmirkušais, Brežņevs stagnātiskais, Jeļcins haotiskais, vai Putins briesmīgais – labi nebūs.”
Naska gan izrādījusies mūsu jaunā Saeima. Deputāti (lielākoties no opozīcijas) jau ir paguvuši izveidot divas jaunas parlamentāras izmeklēšanas komisijas - vienu par Zolitūdes lietu un otru par bankas "Citadele" pārdošanu.
Šodien mūsu anglikāņu baznīcā Vecrīgā bija tā dēvētā Piemiņas svētdiena. Katru gadu tajā svētdienā, kura ir vistuvāk 11. novembrim, anglikāņi piemin konkrēti 1. pasaules karā, bet plašākā nozīmē arī citos karos kritušos, i no Lielbritānijas, i arī no sabiedrotajām valstīm.
Piedodiet tie, kuriem tagad mati celsies stāvus un apakšbikses sakrokosies, un asaras birs, un histērija bruks virsū neaicināta, bet šodien atkal par geju būšanām un lietām, un procesiem. Par to, kā vakar mūsu valsts ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs tviterī (ļoti modernā laikmetā dzīvojam) paziņoja, ka viņš ir gejs. Un par to nekaunas.
Nezinu, vai šo blogu īpaši lasa uzņēmēji, bet, ja tā, tad gribu uzdot šādu jautājumu. Iedomājieties, ka Jums ir darbinieks, kurš darbā ierodas tikai reizi ik pa četrām vai piecām dienām; tajos brīžos, kad viņš ir darbā, viņš spēlē datorspēlītes, un ik pa brīdim viņš izdara kaut ko tādu, kas Jūsu uzņēmumam kaitē konkrēti. Cik ilgi tāds darbinieks paliktu Jūsu štatu sarakstā?
Šodien mani nelabi pārsteidza vēsts šajā pašā portālā par to, ka mūžībā ir aizgājusi Latvijas Universitātes profesore un Sociālo zinātņu fakultātes dekāne Inta Brikše. Viņa dzimusi 1956. gadā un tādējādi nebija pat sasniegusi sešdesmitgadnieces statusu. Sirds sāp.
Vakar vakarā biju ļoti jaukā pasākumā, kur kā Rīgas Sv. Glābēja anglikāņu draudzes jaunā mācītāja tika iesvētīta Jana Jēruma-Grīnberga. Līdz šim viņa bija emeritēta bīskape Lielbritānijas luterāņu baznīcā, mums tas ir liels gods, ka tik titulēta garīdzniece nu kalpos mūsu draudzē. Arī pati mācītāja ceremonijas laikā teica, ka viņa priecājas par iespēju atgriezties tieši draudzes dzīvē, jo jādomā, ka bīskapa darbs var arī būt vairāk administratīvs pēc rakstura.
Nav nekādu šaubu, ka valsts un politiskie amati cilvēkam var uzlikt ierobežojumus. Ir gluži dabīgi, piemēram, ka Andrim Bērziņam, Laimdotai Straujumai, Solvitai Āboltiņai, Edgaram Rinkēvičam, Raimondam Vējonim, Valdim Zatleram, Rihardam Kozlovskim un Ainaram Latkovskim (vēl patlaban līdz jaunās Saeimas sasaukšanai Latvijas Nacionālās drošības padomes locekļi) par notikumiem mūsu valstī ir zināms krietni daudz vairāk nekā mums parastajiem un mirstīgajiem.
Dīvaini gan mums laika apstākļi! Pagājušajā naktī bija pat ļoti auksts, arī vakardiena un šodiena lika no skapja vilkt laukā biezākas jakas un mēteļus. Toties jau svētdien hidrometeorologi sola +10 un tāpat arī jaunnedēļ.
Angļu valodā jau visai sen pastāv jēdziens “whistleblower,” tātad – svilpes pūtējs. Jēdziens attiecas uz ļaudīm, kuri publiski izplata informāciju, kuru kāds nu ļoti negribētu redzēt publicētu. Tā, piemēram, Amerikas arodbiedrību kustībā leģendārā Karena Silkvuda pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados sāka publiski runāt par nebūšanām kodolspēkstacijā, kurā viņa strādāja.
Šodien laikrakstā “Diena” ir materiāls, kurā tiek apspriests jautājums par to, kā mēs piedalāmies vēlēšanās, konkrēti runājot par to, ka mums ir iespēja pielikt krustiņu vēlamam kandidātam, bet izsvītrot tādu, kurš mums nav tīkams.
Brīvdienās savdabīgs stāsts parādījās internetā par to, ka Latvijas aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis esot iesprūdis Centrālāfrikas Republikā un netiek mājās, jo minētajā valstī notiekot karadarbība. Šorīt vēstīts, ka ministrs tomēr laimīgi ir izkļuvis no kara plosītās republikas.
Šajās dienās mūsu valsts galvaspilsētā kārtējo reizi notiek visnotaļ plašs pasākums. Ne gluži tāds kā, piemēram, Pasaules koru olimpiāde, kur kopā sanāca burtiski tūkstošiem ļautiņu ar skanīgām balsīm no visas pasaules, bet tomēr savi 300 cilvēki ir sapulcējušies no daudzām valstīm, ka arī no tādām instancēm, kā Apvienoto Nāciju Organizācija un Eiropas Padome. Ja Tu, lasītāj, esi Latvijas laikrakstu satura patērētājs, tad Tu par minēto notikumu neesi lasījis pilnīgi un absolūti neko. Jo runa, lūk, ir par to, ko šodien mazliet citā kontekstā (par to pēc brīža), kolēģis “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” šoreiz ir nolēmis saukt par "vīru mīlu".
Šorīt, kā jau allaž, laikrakstu saturs attiecībā uz nule kā notikušajām vēlēšanām ir atkarīgs no laikrakstu filozofijas un īpašniekiem. Tā, piemēram, “Dienas biznesā” būtībā ir pateikts: “OK, vēlēšanas ir notikušas, ko jūs tagad darīsiet, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi? To mēs gaidām, mēs skatīsimies, paldies, un visu labu.” Ļoti lietišķi.
Ai, ar kādām tik apokaliptiskām vīzijām mēs netikām baroti laikā pirms vakar notikušajām vēlēšanām! Krievi nāk! Krievi jau ir atnākuši! "Saskaņa" un Sudraba = valsts pagriešana uz austrumiem! Ai, ai, ai!
Ir sestdienas rīts un, kā allažiņ, rīta tēju dzerot, es paņēmu rokās žurnālu “Sestdiena,” kuru laikraksta “Diena” koncerns jau izsenis un gaužām neloģiski izdod piektdienās.
Šodien Latvijas laikraksti ir pilni ar aicinājumiem, rīt doties uz iecirkņiem un piedalīties 12. Saeimas vēlēšanās. Pilnībā pievienojos šim korim.
Reizēm liekas, ka tā dēvētajai “Neatkarīgajai Rīta Avīzei” ir problēmas aizpildīt tukšās lapas, jo ir tēmas, kuras laikrakstā tiek zelētas un apzelētas atkal un atkal, un vēl un vēl, un vēl, un vēl. Tā, piemēram, ja ir tukšs laukumiņš 7.lappusē, tad viegli var palūgt kādu no avīzes līdzstrādniekiem parakņāties arhīvos, atrast visus tekstus, kas kādreiz Ventspils trubas avīzē ir bijuši par tēmu, un tad tos izburkšķēt vēlreiz un daiļrunīgi. Šoreiz tas darbiņš ir uzdots Imantam Vīksnem.
Šorīt, kā vienmēr, piecēlos, tēju pagatavoju, kaķi pabaroju un tad priekšnamā paņēmu avīzes un žurnālus, kādus "Dienas" abonēšanas centrs tur nogādā katru rītu. Tas vispār ir jauks process. Sevišķi laimīgs jutos tāpēc, ka ik otru trešdienu mūsu valstī iznāk žurnāls „Dienas Ēdieni” (DĒ) un, tā kā man arī patīk rosīties pa virtuvi, tāds žurnāls ir tieši vietā.
